Neslēpšu... es gribu divus vīriešus...

 20. maijs 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 24826

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Brīdinu, ka šajā stāstā nebūs pikantēriju un zem jostasvietas kņudinošu teikumu. Šis stāsts būs par cita veida kaislību. Par kaislību bez pieskaršanās, bez atļaušanās un arī bez — ļaušanās.



Foto: Artis Rudzītis, www.artisfoto.lv


Mēs iepazināmies pirms četriem gadiem kopīgā studiju programmā, kā man toreiz šķita — pieaugušiem cilvēkiem. Maģistrs taču! Viņš — gara auguma, tumšiem matiem un vizuāli, lai arī cik tas nebūtu smieklīgi, nedaudz atgādināja Jēzu. Jā, arī gariem matiem. Galīgi ne mans tips. Pieaugušam cilvēkam nepiedodami aizrāvies ar motocikliem. Es? Tikai mazliet īsāka par viņu, tas, ko sauc, par ne klasisko skaistuli, bet ar savu odziņu.

Satuvināja suns...
Nevarētu teikt, ka mēs ar viņu kaut kā īpaši runājām vai mums būtu kāds īpašs kontakts. Reiz bija jāveic kopīgs grupu darbs. Tad kādu vakaru saņēmu īsziņu ar vienkāršu tekstu: ko labu dari? Patiesībā mana atbilde bija dramatiska — raudu. Biju atnākusi mājās pēc darba un mācībām un uz grīdas atradusi savu labāko cilvēka draugu — suni. Beigtu un pagalam. Varbūt tā nav godīgi, bet es viņu mīlēju daudz vairāk par daudziem cilvēkiem, tāpēc ārkārtīgi pārdzīvoju. Viņš piezvanīja un stāstīja par savu suni, kas nomira pirms diviem gadiem, un centās mierināt, kā prata. Tā vakaru pa vakaram viņš mēdza man piezvanīt vai atsūtīt kādu īsziņu, bet nekad ne ar kādu konkrētu aicinājumu vai uzaicinājumu. Nekādi nespēju saprast, ko viņam no manis vajag. Mani tirdīja domas: ko viņš grib? Viņš labi zināja, ka esmu aizņemta. Un vecāka.

 

Manas esošās attiecības bija iegājušas fāzē, kad iestājas rutīna un nogurums, bet neliela deva garšvielu no malas mani uzturēja pie pašapziņas.


Kādu vakaru atkal atnāca īsziņa. Šoreiz tajā bija rakstīts, ka man ir fantastisks smaids. Un viss. Uz manu „paldies!” atbilde nesekoja, bet nākamajā dienā lekcijās viņš uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tāda vienkārša īsziņa, ko pēkšņi aizsūtīt darbdienas vakarā kursa biedrenei. Pēc šīs vienas sekoja vēl. Par manām kājām, par acīm, par to, kā es ģērbjos, par to, kā es viņu fascinējot, — maisam gals bija vaļā. Patiesību sakot, man patika to visu lasīt.

Viņš uz randiņu neieradās
Manas esošās attiecības bija iegājušas fāzē, kad iestājas rutīna un nogurums, bet neliela deva garšvielu no malas mani uzturēja pie pašapziņas. Pienāca vasara, pirmā gada beigas, un viņš devās darba komandējumā uz kaimiņvalsti. Īsziņas vairs nenāca, zvanīt arī nezvanīja. Tad kādu dienu pēc vairāk nekā mēneša pārtraukuma viņš uzrakstīja, ka vēlas mani satikt, nevar bez manis. Es piekritu. Sarunājām, ka nākamajā dienā viņš piezvanīs pa dienas vidu, tad sarunāsim sīkāk. Viņš nepiezvanīja. Vismaz pa dienas vidu ne. Pienāca vakars, es sarunāju sev citus plānus, bet tad ap desmitiem viņš cītīgi sāka man zvanīt. Izslēdzu skaņu un turpināju baudīt vakaru. Zvanījis reizes 50, viņš tomēr saprata, ka es nerunāšu, un atsūtīja īsziņu, ka esot aizgulējies un vai es nevēlos satikties tagad. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet tad mans lepnums bija aizskarts, un es vairs neatbildēju. Ignorēju viņu.

Nāca rudens, mēs atkal redzējāmies lekcijās, bet es turpināju viņu ignorēt. Pēc kāda laika atsākās bombardēšana ar īsziņām, zvani, uz kuriem neatbildēju. Tas viss vēstīja vienu — viņš nevarot bez manis iztikt, viņš gribot mani satikt, parunāt ar mani. Viss vienmēr tikai telefoniski, īsziņās, nekad ne acīs, nekad ne tieši. Atbildēju, ka esmu aizņemta un mani neinteresē citi. Viņš teica, ka gaidīs mani mūžīgi. Pasmīnēju un izdzēsu. Pēc kārtējām ziemas brīvdienām viņš atkal sāka man rakstīt un zvanīt. Aicināja satikties. Un es piekritu. Nesen biju pieķērusi savu draugu nesmukos melos, kuriem gan nebija nekāda sakara ar krāpšanu, un nolēmu, ka varu atmaksāt ar ko labāku. Jau atkal sarunājām sazvanīties nākamajā dienā un visu sarunāt precīzi, jo man vēl bija šādi tādi darbi no rīta darāmi. Pēcpusdienā uzrakstīju, ka man ir laiks, bet viņš neatbildēja. Atkal tas pats stāsts. Vēlāk uzzināju, ka tajā dienā viņš saticis kādu meiteni. Ar kuru sāka satikties. Gadās. Kopš tā brīža es viņu pilnīgi ignorēju. Nav lemts, tad nav. Izlaidums, redzēju viņa meiteni, protams, nekas īpašs, bet tā tas arī palika. Pēc izlaiduma viņš pārcēlās uz to pašu kaimiņvalsti, kurp bija nosūtīts komandējumā iepriekšējā vasarā, un mēs vairs netikāmies.

Biju pirms četrām stundām izšķīrusies no sava drauga. Sekoja zvans. Solījums pamest savu meiteni, lai mēs beidzot būtu kopā, jo visu šo laiku viņš domājis par mani.


Mīlu un gribu abus
Pagāja pusgads. Kādu dienu atkal saņēmu no viņa īsziņu. „Ko dari, kā klājas tavam draugam?” — „Raudu.” Biju pirms četrām stundām izšķīrusies no sava drauga. Sekoja zvans. Solījums pamest savu meiteni, lai mēs beidzot būtu kopā, jo visu šo laiku viņš domājis par mani, un, ja es beidzot esot brīva, tagad mums nebūs šķēršļu. Jaunības maksimālisms? Teicu, ka padomāšu. Kur gan viņš bija visu šo laiku? Bija glaimojoši, nenoliedzami, jo vienā pusē bija vīrietis, kas, ko nu tur liegties, pameta mani, bet otrā — cits vīrietis, kurš bija ar mieru pamest kādu citu manis dēļ. Gāja dienas, mēs vakaros sazvanījāmies, man bija jautri vismaz tajās īsajās tālsarunās, un patiesībā jau biju aizrāvusies ar domu, ka viņš drīz atkal pārcelsies uz Rīgu, taču aizvien turpināju domāt par savu nu jau bijušo. Es viņus mīlēju abus. Tiešām. Nespēju saprast, kā tas ir iespējams. Ne tikai mīlēju, bet arī gribēju sev abus! Rāvos starp to, kāpēc es neesmu divas, lai katrai būtu viens no viņiem? Taču, kad pienāca izvēles moments un mans bijušais piezvanīja un teica: es nevaru bez tevis, tad izdarīju izvēli par labu viņam. Dažas stundas vēlāk piezvanīja tas otrs un teica: es viņu pametu, tagad mēs varam būt kopā! Uz ko atbildēju, ka varbūt citā dzīvē, jo es tomēr palikšu kopā ar savu bijušo draugu. Viņš teica, ka es to nožēlošot, ka neviens mani nemīlēs, kā viņš, nevienam mani nevajadzēs, kā viņam. Divas iespējas viņš jau bija izmetis, tagad bija mana kārta.

„Kā klājas tavam draugam?”
Pagāja vēl kāds laiks, ilgāks laiks, dzirdēju no kopīgiem paziņām, ka viņš saticis citu meiteni, tā esot mūža mīlestība, un viss esot lieliski. Taču „lieliski” neturpinājās ilgi. Pasaule ir maza. Un pirms divām nedēļām es viņu satiku savas darbavietas virtuvē malkojam kafiju. Viņš pasmaidīja un vaicāja: „Ko dari? Kā klājas tavam draugam?” Tagad mēs strādājam kopīgā darbavietā. Par laimi, viņš filiālē, bet es — centrālajā birojā. Es gan pat nezinu, par laimi vai ne, jo, ja mēs tiktos katru dienu, tam visam pienāktu gals vai vismaz sākums. Jo „ko dari?” vakarā sekoja īsziņa, ka man ir fantastiskas kājas. Pēc divām dienām vēl viena, ka nevar bez manis dzīvot. Vēl pēc vienas aicinājums uz kafiju vakarā. Es piekritu. Sarunājām sazvanīties nākamajā dienā ap pusdienlaiku. Tikai šoreiz bumbiņa palika manā pusē, jo ap pusdienlaiku aizsūtīju ziņu, ka diemžēl nevarēšu — tikšanās ar klientu. Viņš atbildēja, ka ļoti žēl, viņš beidzot bija plānojis tiešām būt uz tikšanos. Varbūt nevajadzēja tā neiet. Nezinu, jo nekāda klienta jau īstenībā nebija. Aizvien esmu kopā ar to pašu otru pusīti, ar ko pirms tam, un laikam jau jāsaka: es esmu laimīga.

Tikai, ieraugot viņu ik pārdienas manā birojā malkojam to perfekti smaržīgo kafiju un šķirstām avīzi, es nedaudz salecos. Man vienmēr ir šķitis, ka viņam būtu nedaudz vairāk jāizrāda sava patika pret mani. Arī tās divas iespējas, kas bija, viņš vienkārši izmeta. Tomēr man aizvien šķiet, ka tam visam vēl nav pienākušas beigas, šis vēl nav atrisinājums un tā elektrība gaisā nav tāpat vien. Es atkal mēdzu aizdomāties par to, kāpēc es neesmu divas.

Iesūtījusi: Lāsma (vārds mainīts)



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk