Mans romāniņš ar aizņemtu vīrieti

 15. maijs 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 23421

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Organizējām braucienu slēpot, un tā kā autobusiņā bija brīvas vietas, piedāvāju ceļojumā doties savam darba kolēģim ar draudzeni. Izrādījās, ka viņš tāds sestdienas slēpotājs, tomēr piekrita un...



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Darba kolēģis piekrita. Taču situācija iegrozījās tā, ka es sāku strādāt citā vietā, un tad, kad bija jābrauc slēpot, nodomāju, ka viņš visticamāk atteiksies, jo nebijām tik labi pazīstami, lai mestos kopīgā avantūrā.

Slimnieces samīļošana
Bet nē — lai gan viņa tā brīža draudzene negribēja braukt līdzi, viņš teica, ka pats gan braukšot! Turpceļā uzzināju, ka viņš tik kādas pāris reizes ir nobraucis pa Milzkalnu, un tagad jau šauj uz lielākiem kalniem! Viņš gribējis pamēģināt, vai tā lieta aizies, vai ir vērts pašam slēpes pirkt, vai iztiks ar nomātām.
 
Tā mēs braucām — mana ģimene un daži tuvākie brāļa draugi. Brauciena laikā atklājās, ka kāds kaut kur redzējies, ka būts kaut kur kopā utt. Kas man atviegloja visu ceļojumu, jo puišiem ātri nodibinājās labs kontakts. 

Sākumā man tas nešķita veiksmīgākais brauciens, jo mazliet apslimu. Lai gan nebiju nemaz tik sašutusi, jo mierīgi mājiņā viena varēju palasīt līdzpaņemtos žurnālus. Kad vēlā pēcpusdienā visi atgriezās no pirmās slēpošanas, tad nu stāstīja, kā gājis, un mans bijušais darba kolēģis bija ar visu apmierināts.

Krustmāte teica — nav ko uztraukties, neviens jau nesaka, ka tev jāprecas un galu galā, tu esi brīva meitene.


Visi sāka mani aprūpēt un arī viņš — samīļoja, parunājās ar mani, izteica nožēlu, ka man te vienai jāguļ. Drīz vien tiku uz ķepām un pievienojos slēpotājiem. Krustmāte man vairākkārt teica — paskaties, ar kādām acīm viņš uz tevi skatās! Un es tik kā naiva meitene neko neredzot!

Krustmāte kā savedēja
Vakarā spēlējām kārtis, un kāds pēc aktīvās slēpošanas man zaudēja muguras masāžu. Nu kurš tad to taisīs — viņš, bijušais darba kolēģis. Krustmāte savukārt bija visu jau noorganizējusi tā, ka varam būt divatā...

Bet es kā bikla meitene par to tik pasmējos. Nē, nekas vairāk arī nebija, taču kaut kāda jūtu ķīmija nostrādāja, kaut kas gaisā virmoja. Atlikušās dienas dzīvojām kā balodīši, kopā slēpojām, kopā pusdienojām. Lai gan man visu laiku galvā bija — viņu taču mājās gaida draudzene, ar kuru kopā pavadīti vairāki gadi! Krustmāte teica — nav ko uztraukties, neviens jau nesaka, ka tev jāprecas un galu galā, tu esi brīva meitene un nekas tāds jau nenotiek, bet viņš pats ir pieaudzis un zina, ko dara.

Es ļāvos lidojumam, lai gan zināju, ka, atbraucot mājās, viss beigsies.Pārsteigums visiem bija tas, ka, braucot mājās, vīrietis mani noturēja klēpī 12 stundas, ne kājas spieda, ne grūti, es laikam biju kļuvusi par pūciņu!

Man, protams, mazliet sāpēja, jo neko tādu nekad neesmu atļāvusies. Biju pievīlusi savā ziņā pati sevi, savas vērtības, uzskatus, lai gan sevi mierināju, ka es taču dzīvoju vienreiz.


Kas būs tālāk?
Bija jocīgas sajūtas, kad atbraucām, jo sapratu, ka tam visam ir īss mūžs, atvadījāmies un uz viņa jautājumu, kas būs tālāk, es atbildēju — viņš jau ir attiecībās, viņam arī jāizlemj, es esmu brīva un man nav nevienam nekas jāpaskaidro! Man, protams, mazliet sāpēja, jo neko tādu nekad neesmu atļāvusies. Biju pievīlusi savā ziņā pati sevi, savas vērtības, uzskatus, lai gan sevi mierināju, ka es taču dzīvoju vienreiz.
 
Iznākums šim visam ilgi nebija jāgaida — kad astoņos no rīta atvēru acis, ieraudzīju īsziņu telefonā — viņš. Ar tekstu apmēram šādu — es viņai pateicu, ka vairs nevaram būt kopā, neesmu gulējis visu nakti,  vai varam satikties? Es biju šokā, biju pārsteigta, lieki teikt, ka patīkami.
 
Ierasts, ka vīrieši tā nedara, tik ātri nešķiras un neatklāj savām draudzenēm kaut kādus mīlas romāniņus, kur, ja tā padomā, nekas nebija, tāda bērnišķīga parotaļāšanās. Bet te viens vīrietis skaidri zina, ko grib.

Viss turpmākais tiešām bija kā lidojums. Laikam neviens mani nebija redzējis tik atvērtu, tik... darbā nevarēju nosēdēt, jo šķita, ka pasaule ir tikai viņš un viss, kas ap to saistās. Tagad esam precēts pāris un mums ir mīļš dēliņš.
 
Iesūtījusi: Inese.

 

P.S. Jāatzīst, ka kaut kur tas sākotnējais lidojums ir pazudis, ģimene jau tomēr uzliek pienākumus staigāt pa zemi. Bet paldies par šo iespēju visu uzrakstīt uz papīra. Ir lieliska izdevība ar vienu kāju atkal iekāpt tai lidojumā un ieraudzīt, cik burvīgi viss ir bijis.



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk