Dzemdības pirms laika. Pieredze

 26. novembris 2008 16:25 Pieredze  skatījumi: 28632

Rīts sākās ar klusu sodīšanos par to, ka zobus vajadzēja salabot pirms grūtniecības. Jau pāris dienas mans gudrības zobs centās izlauzt sev ceļu, un acīmredzot tas nenāca viegli, jo smagana bija pietūkusi un nežēlīgi sāpēja.



Foto: no personīgā arhīva

Māmiņas Linda ar pirmdzimto — dēlu Artūru.


Vīra piespiesta, sadūšojos un izdarīju to, ko, ja tik ļoti nesāpētu, nekad un nemūžam nebūtu darījusi, — piezvanīju un pierakstījos pie zobārsta. Tiku uz pulksten diviem. Aizbraucu līdz zobārstam, kurš izrādījās jauns, simpātisks vīrietis, un tikai tas mani atbruņoja, un es nolēmu, ka šo zobārstu gan būtu kauns sakost!

 

Sāpes un tecēšana
Dakteris man injicēja vieglu anestēziju, lai visa padarīšana būtu maksimāli komfortablāka un nesāpīgāka. Darbojoties ap manu iekaisušo smaganu, palaikam viņš pajautāja, vai jūtos labi un vai mazais puncī īpaši neprotestē, jo tomēr poza krēslā bija guļus uz muguras gandrīz horizontālā stāvoklī. Bēbītis puncī neizrādīja ne mazāko dumpošanos, tikai reizi pa reizītei viegli pakutināja mani no iekšpuses. Kad pēc 20 minūtēm mocības bija galā, ārsts pabrīdināja, ka, iespējams, kad anestēzijas darbības laiks būs beidzies, smagana būs jutīga un sāpēs. Tā arī bija!
Aizbraucu mājās pagalam nelaimīga (tomēr atvieglota, ka tas nu reiz ir izdarīts), jo smaganu sāpes kļuva arvien jaušamākas. Tādēļ nolēmu sevi nedaudz palutināt un ielīdu gultā ar grāmatu rokās, cerībā, kas tas kaut nedaudz novirzīs domas no sāpēm. Bet nepagāja ne pusstunda, kā sajutu — kaut kas sāk tecēt. Pie sevis klusu nolamājos, ka pūslis kļuvis arvien neparedzamāks un grūti sajūtams, un aizskrēju uz sirsniņmāju, kur konstatēju, ka vainīgs laikam tomēr nav pūslis — maza straumīte nemitējās tecēt gar kāju pat tad, kad biju nosusinājusies.

Sajutu — kaut kas sāk tecēt. Pie sevis klusu nolamājos, ka pūslis kļuvis arvien neparedzamāks un grūti sajūtams, un aizskrēju uz sirsniņmāju...

Uz slimnīcu 31. nedēļā
Tomēr es atteicos pieņemt domu, ka tie varētu būt augļūdeņi. Piezvanīju savai dakterei, kas mani steidzami sūtīja uz slimnīcu, neko daudz vairāk nepaskaidrojot. Paguvu ieskriet dušā un aizdomājos, ka mani taču, iespējams, var atstāt slimnīcā līdz vakaram, bet, līdz mājās pārradīsies vīrs, vēl krietns laiciņš jāgaida. Tāpēc paķēru līdzi pāris mantas, kas varētu noderēt slimnīcā.
Tā nu es vidēji ātrā riksītī, jo tecēšana nebija mitējusies un uz ielas ar slapju dupsi nekāda lielā vēlēšanās rādīties nebija, aizskrēju līdz mašīnai. Līdz slimnīcai 10 minūšu brauciens, tāpēc, rūpīgi ievērojot Ceļu satiksmes noteikumus, devos ceļā.
Reģistratūrā mani sūtīja uz citu reģistratūru, kas atrodas pavisam citā pusē un citā stāvā. Tur savukārt mani atkal sūtīja uz citurieni… Īsāk sakot, kamēr tiku skaidrībā, uz kurieni tad man īsti jāiet, pagāja krietns laiks. Dzemdību nodaļā mani sagaidīja samērā laipni, un uz manu nu jau nedaudz izmisušo saucienu, ka man kaut kas tek, māsiņas smaidot atbildēja, ka tie jau, visticamāk, augļūdeņi. Tikai tad, kad biju atbildējusi uz jautājumu „Kura jums grūtniecības nedēļa?” ar „Pašlaik pilna 31. nedēļa!”, smaids no lūpām pazuda un sākās rosība. Viena aizskrēja pēc dakteres, otra mani ieveda dzemdību zālē un uzreiz pie punča pielika aparātu, lai paklausītos bērna sirsniņu un pavērotu dzemdes kontrakcijas, trešā tikmēr izprašņāja mani un kaut kur aizsteidzās ar manu Mātes pasi.
Tikai tad, kad daktere, mani apskatījusi, pateica: „Atvērums 2,5 cm!”, sāku apzināties, ka esmu ceļa sākumā un apturēt procesu vairs nav iespējams. Lūk, tobrīd mani pārņēma panika un asaras lija aumaļām.

Pirms atbrauca ātrās palīdzības automašīna no Stradiņiem, es saņēmu poti, kuras mērķis bija sagatavot bērna plaušas elpošanai, jo šajā grūtniecības laikā mazulīša plaušas līdz galam vēl nav nobriedušas.

Lai nesaliptu mazulīša plaušas
Pēc dakteres paziņojuma es vairāk domāju par to, ka man taču nekas nav sapirkts bērnam, nerunājot par dzemdību somas sakrāmēšanu. Arī dakteres verdikts „Zvaniet Stradiņiem, lai sūta mašīnu!” tikai palielināja manas bailes un paniku. Tomēr, piezvanījusi vīram un mammai, es saņēmos, pārtraucu raudāt un sāku izprašņāt personālu, kas mani tagad gaida.
Pirms atbrauca ātrās palīdzības automašīna no Stradiņiem, es saņēmu poti, kuras mērķis bija sagatavot bērna plaušas elpošanai, jo šajā grūtniecības laikā mazulīša plaušas līdz galam vēl nav nobriedušas. Arī Stradiņos es saņēmu tabletītes un potes, lai bērna plaušiņas nesaliptu, kad viņš izdarīs pirmo elpas vilcienu…
Stradiņos iestājos piektdienas vakarā un visu nedēļas nogali mocījos neziņā, kas būs un kas notiks tālāk. Kā nāca jauna ārstu maiņa, tā mainījās arī viedoklis, ko ar mani iesākt, jo dzemdības nebija sākušās, lai gan augļūdeņi turpināja tecēt. Tādēļ viens dakteris solīja stimulēt dzemdības, jo bērniņš ilgstoši atrasties puncī ar samazinātiem augļūdeņiem nedrīkst, turpretī otrs ārsts stimulēšanu kategoriski noraidīja, pamatojot to, ka bērniņam katra puncī pavadītā diena nāk par labu. Arī tonīši bija labi, tāpēc līdz pirmdienai dzīvojos pa slimnīcas palātu. Un brīžos, kad likās, no neziņas sajukšu prātā, mani nomierināja tikai mazuļa kustības.

Dzemdības stundu pa stundai
Pirmdiena sākās ar briesmīgu pērkona negaisu. Laiks ārā kļuva nemīlīgs un nepavisam nevilināja iziet svaigā gaisā. Ap pulksten 11 sākās neliela vilkšanas sajūta vēdera lejasdaļā, un es to uztvēru kā labu zīmi un zvanīju vīram, lai viņš brauc pie manis uz slimnīcu. Līdz brīdim, kad viņš bija klāt, sāpes sāka pieņemties spēkā, un nu jau es staigāju šurpu turpu pa palātu ņurdēdama.
Nedaudz pēc pulksten 12 nolēmu „uzprasīties”, lai paklausītos bērna sirdstoņus un pie reizes novērtētu dzemdes kontrakcijas. Māsiņa nosprieda, ka nu jau process ir sācies, un ieteica palēnām posties uz dzemdību zāli.
Ap pulksten 13, kad biju paguvusi aiziet nomazgāties, savākt mantas un viest vīrā nelielu paniku, atnāca māsiņa un aicināja mūs uz dzemdību zāli. Jāpiebilst, ka vīrs grūtniecības sākumā bija nolēmis, ka nekādā gadījumā nepiedalīsies dzemdībās, bet gan sēdēs kādā bārā un gaidīs ziņu, ka mazais ir piedzimis! Tomēr šajā situācijā viņš pat iedomāties nevarēja, ka varētu mani pamest vienu.
Ap pulksten diviem atnāca vecmāte, kas atkal paklausījās tonīšus, un ap trijiem solīja būt atpakaļ ar atsāpinošu poti, ja sāpes šķitīs neizturamas. Un sāpes tik tiešām pieņēmās spēkā. Tomēr atpūtas brīži starp kontrakcijām bija pietiekami gari, lai es pagūtu padzerties ūdentiņu un apvelties uz sāna, lai atpūstos.
Visvieglāk pārciest sāpes man bija četrrāpus uz dzemdību galda, jo tad mugura atslābinās visvairāk. Ārkārtīgi pateicīga biju vīram, kas man regulāri atgādināja par pareizu elpošanu, jo tajā brīdī, kad sāp, gribas aizturēt elpu, ko kategoriski nedrīkst darīt, jo tad mazulim nepiekļūst skābeklis. Vislabāk pareizi elpot — ar diafragmu — trenēties jau grūtniecības laikā, jo nav nemaz tik viegli pierast pie elpošanas ar punci, kad visu laiku esi elpojis ar krūtīm.
Pulksten 15 jutu, ka viss tiešām notiek un mazais nav tālu, tāpēc nošņācos, lai vīrs skrien pēc ārstiem, jo neviens ar solīto poti tā arī nebija atnācis...
Atnāca vecmāte un bija nedaudz neapmierināta, jo tika atrauta no pusdienu galda, un tikai tad, kad novilka man autiņbikses un ieraudzīja, ka jau ir redzami bērna matiņi, sākās manāma rosība. Es tiku apvelta uz muguras, jo pati to vairs nebiju spējīga izdarīt, ātri tika uzstellēti kāju balsti, kas izrādījās dažādā augstumā, bet nu tas vairs nebija svarīgi, un kāds aizskrēja pēc bērnu ārsta. Paguvu tikai pateikt vīram, lai iziet ārā, jo nelielajā dzemdību zālē vienkārši nebija vietas.

Pulksten 15.11 dzirdēju vecmāti sakām: „Puika! Dzīvs! 2,200 kg.” Un redzēju mazu, zilu kunkulīti guļam uz gultas gala.

Viņš ir klāt!
Pulksten 15.11 dzirdēju vecmāti sakām: „Puika! Dzīvs! 2,200 kg.” Un redzēju mazu, zilu kunkulīti guļam uz gultas gala. Tika atsūkts šķidrums, lai mazais varētu izdarīt pirmo elpas vilcienu, un tikai tad, kad izdzirdēju viņa kliedzienu, sajutos mierīga.
Pēc pāris minūtēm vecmāte vēlreiz lika paspiest, un ārā iznāca arī placenta. Izrādījās, ka esmu tikusi cauri tikai ar diviem nelieliem plīsumiem, no kuriem sašūt vajadzēja vienu.
Kopumā manas dzemdības vecmāte novērtēja kā straujas, jo man tika teikts, ka dēliņu ieraudzīšu tikai vēlu vakarā, jo pirmās dzemdības reti kad ir ātras.
Starp citu, pēc dzemdībām jutos kā noskrējusi maratonu — tik ļoti sāpēja mugura un trīcēja kājas, jo biju tupējusi uz galda četrrāpus. Ne brīdi nenožēloju, ka grūtniecības laikā biju apmeklējusi grūtnieču vingrošanu, kur mēs tikām mācītas pareizi elpot, staipījām iegurni, stiprinājām kāju un krūšu muskuļus, pārrunājām visu, kas mūs satrauc. Tā bija ne tikai noderīga pieredze, bet arī lieliska iespēja iepazīties ar citām topošajām māmiņām, ar kurām es joprojām uzturu attiecības, un nu jau mēs dalāmies pieredzē par bērna audzināšanu!

Un vēl — neskatoties uz to, ka Artūrs pasaulē pieteicās krietni pirms laika, viņš attīstās atbilstoši savam vecumam, aug ne pa dienām, bet pa stundām un ir samērā mierīgs puisis. :)

Iesūtījusi: māmiņa Linda Šarķe-Fedjajeva, Artūra māmiņa



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk