Eirovīzijas Kristīne Virsnīte apvieno tiešo ēteru ar krūtsbarošanu

 14. maijs 2009 21:00 Intervija  skatījumi: 11354

Šonedēļ visa Eiropa seko līdzi Eirovīzijai. Latvijas Televīzijas studijā redzēsim jau labi pazīstamo un iemīļoto Eirovīzijas vadītāju pāri — Kristīni Virsnīti un Uģi Jokstu. Uģa dēlam Hugo Gustavam jau četri gadi, bet daudzi nemaz nezina, ka nu jau dažus mēnešus arī Kristīne ir mamma burvīgai meitiņai Amēlijai. Un, kad beidzas tiešraide, Kristīne steidz mājās, lai pabarotu meitiņu ar krūti. Atbildot uz portālā reģistrēto mammu un tētu jautājumiem, Kristīne stāsta par savām bažām grūtniecības laikā un par to, kā patlaban apgūst jauno — māmiņas — lomu.



Foto no personīgā arhīva


Lūdzu, pastāsti mazliet par savu ģimeni — tēti un mammu. Vai tev ir brāļi un māsas? Kur tu esi uzaugusi?
Esmu uzaugusi laukos — lauka vidū Jelgavas rajonā. Ģimenē neesmu viena, man ir sešus gadus vecāka māsa Agnese. Bērnībā ļoti grūti bija vienai ar otru sadzīvot, lai gan tagad māsa man ir labākā draudzene. Mamma ir lietuviete, vārdā Angeļa, tomēr visi viņu sauc par Andželu. Viņa vienmēr ir bijusi stingra, bet arī ļoti mīļa, savukārt tētis ir pilnīgs pretstats — mierīgs. No tēta tikai vienu reizi dzīvē esmu dabūjusi pērienu, tas bija pelnīti, jo māsai pārsitu degunu. Tēti sauc Ojārs. Lielu daļu savas bērnības pavadīju pie Baltās omes — tā mēs dēvējam mammas mammu. Gājām sēņot, vakaros ieslēdzām radio un klausījāmies pasakas lietuviešu valodā, ko omīte tulkoja. Mana mīļākā pasaka bija par vārnu un lapsu — par to, kā lapsa izmāna vārnai sieru. Kad pie debesīm spoži spīdēja pilnmēness, mēs silti saģērbāmies un devāmies tam pretī. Stundām ilgi mēdzu spēlēties ar pogām, veidojot dažādus ornamentus, un ar saviem spēļu zvēriem — to man bija daudz, jo katrs tika iegādāts pēc kārtējās noklausītās pasakas. Bērnībā bija arī daudz jāstrādā, kā jau laukos — jāravē, jāgana cāļi un pīlēni, jāslauc govis. Joprojām ravēšana un kartupeļu talkas man uzdzen zosādu, laikam pārāk daudz man tā ir bijis.

Vairs neraudātu apģērbu veikala pielaikošanas kabīnē par to, ka izskatos kā resna govs, lai gan nebūt tāda nebiju.


Kāda tu biji bērnībā?
Bērnībā biju ļoti dažāda: varēju ilgi pavadīt laiku vienatnē un vienlaikus visiem krist uz nerviem ar savu mūžīgo nemieru. Bija laiks, kad nevarēju izrunāt burtu „r”, māsa mani kaitināja, liekot skaitīt dzejolīti „Rīgā ripo raiti rati”, ko es, protams, arī skaitīju, tomēr tas skanēja pavisam citādi: „Līgā lipo laiti lati.” Pašai šķita, ka viss ir pareizi, nemaz nenojautu, ka nevaru kādu burtu izrunāt. Vēl man ļoti nepatika pārģērbties, pārnākot no skolas. Mamma atceras, kā skraidīju pa māju un man pakaļ vilkās viena zeķbikses stara. Viens no spilgtākajiem notikumiem, kuru joprojām ar smaidu atceras mani vecāki, bija kādā no ģimenes braucieniem uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Stāvēju pie sumbru aploka, ar rokām ieķērusies sētas redelēs. Tie zvēri mani ļoti uzrunāja, iespējams, pat pārāk, jo pēkšņi mana galva ieslīdēja starp redelēm un nekādi nevarēju to izvilkt. Sāku kliegt, pieskrēja mamma un tētis, viņi mēģināja manu galvu atbrīvot no sētas gūsta. Sumbri, izdzirdot manu brēkšanu, sarosījās un kļuva tramīgi, viens no lielajiem dzīvniekiem dusmīgi mani vēroja un lēnām nāca manā virzienā. Garām ejošie cilvēki sāka drūzmēties mums apkārt un pārmest vecākiem, ka viņi mani spīdzinot. Beigu beigās tētim kaut kā izdevās mani atbrīvot. Ar mani vienmēr atgadījās kaut kas savāds.

 

Foto: Kristīne otrajā grūtniecības mēnesī
Vai Amēlija ir plānots bērniņš? Kā saprati, ka esi gatava bērnam?
Amēlija ir plānots bērniņš, mēs ļoti vēlējāmies un gaidījām viņas pieteikšanos. Biju iedomājusies, ka tikt pie bērniņa nav nekas sarežģīts — vienas nakts piedzīvojumi, un mazulis ir klāt. Tomēr tā nenotiek; pagāja labs laiks, līdz viņa bija gatava pie mums ierasties. Nemaz nezinu, vai biju nobriedusi bērnam, savās iedomās biju, tomēr tāda īsta apjausma, ko nozīmē būt mammai, atnāca tad, kad Amēlija ieradās šajā pasaulē. Kad meitiņa vēl bija manā puncī, es īsti nespēju noķert mātišķo izjūtu, tagad gan varu teikt: tā izjūta ir atnākusi un nekur nedomā pazust. Ja negulētās naktis drīkst dēvēt par upuri meitas dēļ, tad vienīgi dziļš miegs ir tas, kas kādu laiku manā dzīvē nav manīts, tomēr es ne mirkli nenožēloju savu izvēli, esmu pateicīga Dievam par šo dāvanu, būt mammai ir brīnišķīgi. Gaidot otro bērniņu, es censtos būt mierīgāka, zinu, ka tāda būtu, jo viss vairs nešķistu tik satraucošs. Iespējams, arī savādos izgājienus izdotos apslāpēt, vairs neraudātu apģērbu veikala pielaikošanas kabīnē par to, ka izskatos kā resna govs, lai gan nebūt tāda nebiju.


Kāds bija tavs gaidību laiks, vai saskāries ar kādām problēmām?

Teikt, ka mans grūtniecības laiks bija grūts, ir grēks, jo ne es pampu, ne karsu, ar mani nenotika nekas no tā, ko lasīju katra gaidību mēneša aprakstā. Vienīgi pirmie mēneši pagāja reibonī, bļoda bija mans labākais pavadonis, jo nelabums mani nepameta ne mirkli. Savādi šķita tas, ka sākumā ļoti nokritos svarā, jo, gaidot mazuli, parasti notiek pretēji, lai gan tas bija saprotami, nelabums ņēma virsroku. Es biju ļoti kustīga gaidītāja — daudz staigāju, gāju uz jogu, vairākas reizes biju ārzemju ceļojumos. Arī apavus uzvilkt spēju pati, bez palīdzības, nokārtoju auto vadītāja apliecību sestā grūtniecības mēneša beigās. Ikreiz, kad atceros Amēlijas gaidīšanas laiku, saku paldies augstākiem spēkiem par to, ka mani pasargāja no sarežģījumiem!

                                                               Foto: Kristīne sestajā gaidību mēnesī

Vai neizjuti vēlmi slēpt grūtniecību no apkārtējiem, lai nenokļūtu dzeltenās preses slejās, vai arī staigāji lepni paceltu galvu, priecīga par savu laimi?
Es droši drīkstēju staigāt lepni paceltu galvu, jo puncis bija ļoti mazs. Atceros, ka vakarā pirms meitas nākšanas pasaulē biju veikalā un pirku naktskreklu, ko ņemt līdzi uz Dzemdību namu. Stāvēju un prātoju, kādu izmēru pirkt. Pienāca pārdevēja, un es viņai jautāju: „Kā jums šķiet, vai M izmērā ietilpināšos?” Viņa uz mani paskatījās un sacīja: „Ņemiet S izmēru, jūs taču esat ļoti slaida.” Uz ko es atbildēju, ka viņa laikam lāgā neredz, jo esmu devītajā grūtniecības mēnesī! Daudzi pat nepamanīja, ka esmu kļuvusi par mammu, mazo es sagaidīju bez lieka ļembasta.     


Vai gaidību laikā neraizējies, kā izdosies atgūt formu, jo zināji taču, ka drīz atkal vajadzēs kāpt uz skatuves? Mūsu lasītājas vēlas zināt, kā pēc dzemdībām tik ātri var atgūt tik labu formu!

Raizējos gan, katra sieviete to dara pat tad, ja nav iemesla raizēm! Es biju ieņēmusi galvā, ka, gaidot bērniņu, noteikti būšu liela, jo pieņemties svarā man kādreiz bija tīrais nieks. Tomēr tā nenotika. Meitai dzimstot, es zaudēju tieši tik kilogramus, cik biju pieņēmusies, tagad ir pat vēl mazāk nekā pirms grūtniecības, mazā visu apēd. Un tomēr tikai tagad varu teikt, ka esmu atguvusies pēc dzemdībām, es nerunāju par slaidumu. Bija sajūta, ka līdz ar mazās radībiņas ierašanos, no manis aizplūda visas dzīvības sulas, no Dzemdību nama mājās devos viegli pelēkā nokrāsā. Dzemdības tomēr ir milzu pārdzīvojums sievietes ķermenim, atklāta operācija bez anestēzijas, tā ir liela slodze, kas jāiztur.

Viņa uz mani paskatījās un sacīja: „Ņemiet S izmēru, jūs taču esat ļoti slaida.” Uz ko es atbildēju, ka viņa laikam lāgā neredz, jo esmu devītajā grūtniecības mēnesī!



Kāds ir tavs dzīvesveids un dienas režīms? Kādu uzturu lieto, kādas sporta nodarbības apmeklē?
Sporta nodarbībām un hobijiem neatliek laika, un arī gribasspēka pietrūkst. Varētu mājās viena pati vingrot, tomēr tā vietā labprātāk nosnaužos tad, kad mazā guļ, nevis vingroju līdz pagurumam. Diena sākas agri — ap sešiem, kad meitai ir pirmās brokastis, parasti viņa gan pēc tam vēl uz pāris stundām aizmieg un es līdz ar viņu. Katru dienu abas dodamies garā pastaigā, es eju garus ceļa gabalus, jo riņķot pa ierasto parku apnīk. Uzturs ir mainījies — esmu gandrīz atteikusies no gaļas, daudz lietoju dārzeņus un augļus, atzīšos, nevaru atteikties no saldumiem. Daudz dzeru ūdeni, ļoti daudz! Ūdeni mēs vedam no dabīgā avota, pavisam cita garša un vērtība.

Vai baro Amēliju ar krūti?
Baroju meitu ar krūti un pagaidām tikai ar to. Manuprāt, nav nekā vērtīgāka par mammas pienu mazam bērniņam. Labprāt to darīšu līdz brīdim, kad meitai apritēs viens gads. Zīdīšana ir ļoti ērta — lai kurp es dotos, vienmēr silta pārtika līdzi. Man ir ļoti svarīgs kontakts, kas mums ar meitu rodas, viņu barojot. Amēlija ir tik laimīga, kad tiek pie savas mazās „cisternas”! Es apzinos šo brīžu vērtību, kuri man ir vienlīdz nozīmīgi. Protams, nākas cīnīties ar piena paisumiem un bēgumiem, jo galvā šad tad kaut kas iesērē un piena plūsma samazinās. Tad ļaujos ticībai, ka fenhelis un ķimene ir mani sabiedrotie.

 


Bija sajūta, ka līdz ar mazās radībiņas ierašanos no manis aizplūda visas dzīvības sulas, no Dzemdību nama mājās devos viegli pelēkā nokrāsā. Dzemdības tomēr ir milzu pārdzīvojums sievietes ķermenim, atklāta operācija bez anestēzijas, tā ir liela slodze, kas jāiztur.


Foto: Kristīne ar vīru Stambulā
Cik ilgi jau esi kopā ar savu vīru? Kāds ir jūsu attiecību veiksmes noslēpums?
Ar vīru kopā esam divarpus gadus. Ideālu attiecību noslēpums man pagaidām nav zināms, lēniem soļiem gan mēģinu tam tuvoties un to meklēt. Mums katram ir savi dabas ieprogrammēti uzdevumi un pienākumi ģimenes dzīvē. Sieviete ir tā, kas ģimenē sargā garīgās vērtības, mums ir iespēja, vienkārši mīlot, ļaut vīrietim mīlēt un smelties no mūsu garīgās enerģijas krājumiem. Savukārt vīrieša būtiskākais uzdevums ir sevi realizēt materiālajā plānā un dot sievietei taustāmas vērtības. Sieviete ir tā, kas rada saikni starp bērnu un tēvu, mūsu spēkos
ir panākt, lai šīs attiecības ir stabilas un mīlestības pārbagātas. Pagaidām tikai nojaušu attiecību uzbūves vadlīnijas, tomēr ir daudz jāmācās, lai sasniegtu kaut daļu no tā visa. Vienkārši ir jāmeklē, nedrīkst padoties un aizvainojumā pagriezt muguru, atmetot visam ar roku, pacietīgi jābūvē pat tad, ja visapkārt plosās zemestrīce.


Kā tiekat galā ar to, ka pāra lomai klāt ir nākusi arī vecāku loma? Cik daudz bērnus jūs vēlētos?
Lai arī šis ir lielo pārmaiņu laiks, mēs esam svētīti, jo šajā laikā mūsu ģimene ir kuplinājusies. Pateicoties Amēlijai, šo laiku ir vieglāk pārdzīvot un uz lietām paraudzīties ar saprātīgu skatu. Attiecības ar vīru ir pārgājušas citā līmenī, nevaru noliegt, tās ir mainījušās, esam kļuvuši par sabiedrotajiem ar kopīgu uzdevumu. Mums abiem ir kāds, ko ļoti mīlēt vienkārši tā — ne par ko, jo šis mazais cilvēks ir mums līdzās. Tikai ar meitas piedzimšanu esmu sapratusi, ko nozīmē mīlēt bez nosacījumiem. Cilvēkiem ir pavisam savāda iezīme — tiklīdz ir piedzimis viens bērniņš, tūlīt visi metas jautāt, kad būs nākamais. Es pagaidām par otru bērniņu nedomāju, jo vēlos izbaudīt Amēlijas klātesamību. Vīrs ir pārliecināts, ka meitai būs māsa vai brālis. Es gan biju domājusi, ka Amēlija būs vienīgais bērniņš, tomēr saprotu, ka nedrīkstu viņai liegt sajūtu, ka ir kāds, uz kuru var vienmēr paļauties. Man ir māsa, esmu par to ļoti pateicīga saviem vecākiem, gan arī Amēlijai būs māsa vai brālis.

Kurš no jums izvēlējās meitai vārdiņu? Vai jūs ietekmējāties no filmas Amēlija?
Daudz domājām, kādu vārdu dot mūsu mazulim. Savādi, tomēr man prātā nāca tikai meiteņu vārdi. Centos sevi nenoskaņot konkrēta dzimuma gaidām, jo, līdz mazulis nav nācis pasaule, nevari būt drošs, kas īsti piedzims. Iekšējā balss nerimās čukstēt, ka manī dzīvo maza meitene, ultrasonogrāfija to apstiprināja. Sākumā padomā bija vārds Gabriela, arī Aleksandra un Roberta, taču šie vārdi vienā brīdī šķita par smagu mūsu meitai. Un tad kādā rītā pamodos ar domu — Amēlija! Iespējams, biju kaut ko sapņojusi. Zvanīju vīram, kurš jau bija devies uz darbu, un teicu, ka ir atnācis vārds, ko viņš par to domā. Vakarā noskatījāmies filmu Amēlija, kas mums abiem ir ļoti mīļa, un sapratām — jā, šis ir īstais vārds. Meitene, kura visiem vēl labu, patīkami savāda un atvērta citādai dzīvei. Raugoties savā meitā, esmu pārliecināta, ka šis ir viņas vārds, tik ļoti piemērots un harmonisks.

Kā izdodas apvienot darbu un ģimeni? Vai nav tā, ka ģimenei gadās palikt arī otrajā plānā?
Izdodas lieliski, vismaz pagaidām. Es vairāk laika pavadu kopā ar savējiem, vēl darbos neesmu metusies ar pilnu atdevi. Jūnijā gan viss nedaudz mainīsies, jo esmu iesaistījusies jaunā projektā. Man ir laimējies, ka šis projekts nemaz netraucēs manām mammas gaitām un manas mammas gaitas šim projektam, patiesībā, ja es nebūtu mamma, man šis piedāvājums nemaz nebūtu izteikts. Esmu laipni uzņemta Māmiņu klubā, būšu Diānas Zandes kolēģe radioraidījumā. Joprojām par šo iespēju skaļi plaukšķinu, jo jau sen esmu vēlējusies strādāt radio un varēšu bagātināt sevi ar zināšanām, kuras lieti noderēs, esot līdzās Amēlijai.

 

Varētu mājās viena pati vingrot, tomēr tā vietā labprātāk nosnaužos tad, kad mazā guļ, nevis vingroju līdz pagurumam.



Vai piekrīti domai, ka bērns nedrīkst kļūt par centrālo personu vecāku dzīvē, jo bērns izaug un aiziet, bet pāris paliek?
Esmu pieņēmusi domu, ka meita ir pati par sevi, ka viņa mums nepieder, esam viņai līdzās, lai mēs visi cits no cita mācītos. Mēs visi trīs esam kā viens vesels un tajā pašā laikā katrs pats par sevi. Ik pa laikam mēs cits citam kļūstam par centrālo personu, no tā ir grūti izbēgt. Bērns pāra attiecībām ir pārbaudījums, tāpēc arī šie mazie ienāk mūsu dzīvē — mūsu lielākā skola.

Portāla lasītāji vēlas zināt, cik daudz no Eirovīzijas vadītāju teiktā ir improvizācija, cik daudz priekšā uzrakstīts scenārijs? Kā tev patīk strādāt ar Uģi Jokstu?
Eirovīzija ir pasākums, kurā ir daudz obligātu tekstu — konkursa noteikumi, balsošanas kārtība, tāpēc tā ir tikai daļēja improvizācija, toties tekstus, kuri neattiecas uz spēles noteikumiem, gan adaptējam savai manierei un stilam — vistīrākā improvizācija, protams, par tēmu. Scenārijā ieskatāmies tikai pasākuma sākumā, pārējo konkursa daļu to neizmantojam. Mums vienmēr ir kāds cilvēks, kurš „austiņā” saka, kas kam seko — kāds mākslinieks jāpiesaka, kas jāaicina uz skatuvi, visbiežāk tiek pateikts viens vārds, un mēs zinām, kas tālāk darāms. Man ļoti patīk strādāt kopā ar Uģi, ja tā nebūtu, jau sen būtu attiekusies no šā pasākuma vadīšanas. Mēs labi saprotamies, esam viens pie otra pieraduši. Es vienmēr esmu teikusi, ka pasākuma izdošanās ir atkarīga no vadītāju pāra savstarpējās saspēles, ja cilvēkiem nevedas darāmais, tātad starp viņiem nav skatuviskā pievilkšanās spēka.

 


Es vienmēr esmu teikusi, ka pasākuma izdošanās ir atkarīga no vadītāju pāra savstarpējās saspēles.



Vai jūs ar Uģi Jokstu draudzējaties ģimenēm? Vai otras pusītes nav greizsirdīgas, ka jūs tik draudzīgs vadītāju pāris?
Pagaidām neviens sadraudzības pasākums nav bijis. Mans vīrs labi saprotas ar Uģi, vismaz man tā šķiet. Viņiem ir, par ko parunāt — daiļdārzniecība. Kaspara sirdslieta ir ziedi un augi, savukārt Uģis ir daiļdārznieks. Runājot par greizsirdību — tai vienkārši nav vietas. Gan mans vīrs, gan Uģa sieva saprot, ka esam kolēģi. Mēs neesam devuši iemeslu mūsu dzīvesdraugiem būt greizsirdīgiem. Tas draudzīgums, kuru varat vērot TV ekrānos, ir tieši tāds un ne citāds, ja starp mums nebūtu šīs lieliskās sapratnes, mēs kopā nestrādātu.

 

Gan mans vīrs, gan Uģa sieva saprot, ka esam kolēģi. Mēs neesam devuši iemeslu mūsu dzīves draugiem būt greizsirdīgiem.


Pasaulē ir izgudrotas daudzas interesantas un sadzīvē noderīgas lietas. Kuras ir tās, no kurām tu atteiktos visnelabprātāk?
Man būtu grūti atteikties no veļas mašīnas, vismaz dzīvojot šajā pasaules daļā un šajā iekārtā. Ja mēs mitinātos siltākos apstākļos, kur nav nepieciešami biezi džemperi un džinsi, tad gan es varētu iztikt bez šīs ierīces. Un bērna drēbītes, ak, cik viegli tās ir izmazgāt veļas mašīnā! Pārējās sadzīves lietas man nav tik nozīmīgas, varbūt tās tikai patlaban nešķiet aktuālas.






 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk