Trīsgadnieks kaujas. Rīcības scenārijs vecākiem

 18. jūlijs 2016 15:00 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 34706

Nereti vecāki jūtas izmisuši, kad viņu jaukais mazulis sasniedz trīs gadu vecumu un kļūst nevaldāms, nepaklausīgs un pat agresīvs. Kā tikt galā ar bērna dusmu un agresijas uzplūdiem, stāsta geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele.



Foto: Shutterstock.com

Agresija var būt gan kā līdzeklis savu mērķu sasniegšanā, gan arī kā atbildes reakcija uz kādu darbību.


Portālā mammam.lv reģistrēto mammu vēstules:

„Šorīt pirms iešanas uz dārziņu mums mājās sanāca skandāls — meita bija aizmirsusi dārziņā savu iemīļoto šalli un krita gar zemi, bļāva, niķojās. Tad nomierinājās, un mēs gājām uz dārziņu. Tur viņa bija pavisam mierīga, pārģērbāmies, un es viņai iedevu atvadu buču, palaidu, lai iet, bet pati tikmēr gribēju aprunāties ar audzinātāju. Mūsu acu priekšā mana meita pieskrēja pie pirmā bērna, kas trāpījās ceļā, un iegāza ar dūri pa seju. Audzinātāja stāstīja, ka viņa esot visagresīvākā grupā, bieži grūsta bērnus, sit viņiem. Protams, par niķošanos un nepaklausību mājās ir dabūjusi pa dibenu, bet vai tas varētu būt iemesls, lai viņa dārziņā kautos? Viņa zina, ka kauties ir slikti un citus bērnus aiztikt fiziski nedrīkst, bet vienalga iet un dara, kaut pēc tam acīmredzami jūtas vainīga.”

 

Mana meita pieskrēja pie pirmā bērna, kas trāpījās ceļā, un iegāza ar dūri pa seju.


„Mans trīsgadnieks dārziņā kaujas un pat kniebj citiem bērniņiem. Pat nezinu, ko iesākt. Esam jau runājušies, cik nu bērns to saprot. Izrunājamies, it kā viss kārtībā, bet aiziet uz dārziņu, un atkal vakarā no auklītes sūdzība, ka jūsu bērns šodien ieknieba vai iespēra. Mājās vardarbības nav un strīdu arī nav bērna klātbūtnē, TV arī neskatās! Kad jautājam: „Dēliņ, kāpēc tu tā dari?”, atbilde ir — man nepatīk citi bērniņi un tāpēc nepatīk dārziņš!”

„Man ir trīs gadus vecs puika. Lielisks bērns, ja vien viņš mani klausītu; kad mēģinu ar viņu par kaut ko vienoties, tas nemaz nesanāk, jo tad tiek lidinātas  mantas pa gaisu, es tieku iekaustīta (tas notiek arī ar tēti)! Es vienkārši ar to netieku  galā! Man nolaižas rokas! Nu, cik tad es varu viņu rāt un iepērt, kad mans pacietības kauss ir pilns.”

Stāsts par bērna dusmām
Tas, ko saklausu šajās vēstulēs, ir vairāk stāsts par bērna dusmām nekā par kaušanos. Aprakstītās situācijas par lielo skandālu pirms dārziņa un — es gribētu teikt — skandāla turpināšanos bērnudārza grupiņā, ikdienišķās kaušanās ar argumentu „man nepatīk citi bērni”, sišana mammai un tētim man liek aizdomāties par to, kā un vai vecāki ļauj saviem bērniem dusmoties. Dusmas pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas, tā ir emocija par kādu rīcību vai notikumu. Ikviens cilvēks dusmojas, un tas ir normāli, tikai jautājums, kā mēs katrs to darām. Vecāku uzdevums ir iemācīt savu atvasi dusmoties, kā arī paskaidrot, ko ar dusmām var darīt, kā no tām veiksmīgāk atbrīvoties! Nereti bērni cenšas no dusmām atbrīvoties kaujoties, tātad ar agresijas izrādīšanu. Tas ir veids, kā viņi prot tikt galā ar savām sakāpinātajām emocijām. Fakts, ka bērns par niķošanos un nepaklausību mājās ir dabūjusi pa dibenu, liecina, ka šādu dusmošanās modeli bērns ir iemācījies no vecākiem. Bērni mācās, atdarinot un vērojot pieaugušos, viņu izturēšanos! Ja vecāks ir bijis dusmīgs uz bērna niķošanos, tāpēc bērns dabūjis pērienu, viņš ir pieņēmis kā pašu par sevi saprotamu, ka tad, kad cilvēks dusmojas, viņš kaujas.

Fakts, ka bērns par niķošanos un nepaklausību mājās ir dabūjusi pa dibenu, liecina, ka šādu dusmošanās modeli bērns ir iemācījies no vecākiem.


Ko vecāki var darīt citādi
Tas, ko vecāki var darīt, ir iemācīt savam bērnam dusmoties citādi, piemēram, var kopīgi iegādāties „dusmu spilvenu” un brīdī, kad bērns (un arī mamma vai tētis) dusmojas, piedāvāt sist spilvenam, paskaidrojot: „Tu drīksti dusmoties, bet sist citiem nedrīkst, jo viņiem sāp, tāpēc sit spilvenam!” Vai arī var piedāvāt dusmas uzzīmēt. Tad, kad dusmojas mans trīsgadīgais dēliņš, es atļauju viņam kliegt — skaļi jo skaļi, tas palīdz atbrīvoties no dusmām un nevienam nenodara pāri. Mēdz būt brīži, kad mēs abi skaļi kliedzam, braucot automašīnā, un pietiek ar pāris minūtēm, lai dusmas uzveiktu. Jebkuram cilvēkam, arī mazam bērnam, dusmas, kas netiek izlaistas no sevis, krājas un rūgst, bet pienāk brīdis, kad tās vairs nav iespējams apslāpēt, tāpēc dusmas laužas ārā, bieži vien visnepiemērotākajā brīdī un visneadekvātāk! Svarīgi, lai arī vecāki brīdī, kad ir dusmīgi, neiepērtu bērnu, bet gan ar savu piemēru rādītu, ka var izdusmoties citādi! Un bērns to iemācīsies!

 

Tu drīksti dusmoties, bet sist citiem nedrīkst, jo viņiem sāp, tāpēc sit spilvenam!


Es atkārtošos, bet tas tiešām ir svarīgi — dusmoties drīkst, tas ir normāli, tikai jāatrod veids, kā to darīt, lai mēs neaizskartu citus cilvēkus! Man reiz kāda māmiņa jautāja: ko darīt, ja puika dusmojas un spļauj uz viņu? Mana atbilde bija vienkārša — lai dusmojas un spļauj, tikai tā vietā, lai spļautu uz mammu, jāiedod viņam bļoda un jāliek spļaut tur! Tā viņš iemācīsies, ka dusmojoties nedrīkst darīt pāri otram cilvēkam!

Kā palīdzēt
Ja bērns skaidri definē, kādi ir kaušanās iemesli, un vecāki ir centušies skaidrot, ka jārīkojas citādi, ka ar kaušanos problēmu atrisināt nevar, bet citu bērnu un pat vecāku sišana turpinās, iespējams, bērns nav īsti pareizi sapratis sacīto. Bērns ļoti atklāti ir pateicis, kāpēc viņš kaujas, tāpēc būtu svarīgi pamēģināt šo sarunu turpināt, jautājot, kas viņam nepatīk citos bērniņos, kāpēc viņam nepatīk bērnudārzā, jo tur taču ir interesanti — rotaļlietas, visādas interesantas nodarbes utt. Var mēģināt šos jautājumus izspēlēt caur rotaļu, jo bērnam vieglāk uztvert nevis dialogu, bet spēli. Domāju, ka aiz šāda veida agresijas slēpjas kāds nopietns iemesls, kāpēc bērns rīkojas tieši tā un ne citādi. Bieži vien bērni aiz agresijas slēpj dusmas un neapmierinātību. Tā mazuļi mēdz reaģēt arī uz pieaugušo aizliegumu. Pieaugušie, paši to nemaz neapzinoties, mēdz apslāpēt ļoti daudzas bērna emocijas, un ir tikai dabiski, ka bērns tāpēc kļūst neapmierināts un dusmīgs, pat nervozs. Reizēm pie bērna agresijas noved arī tas, ka bērnam viss tiek atļauts un visas vēlmes apmierinātas, bet, nonākot citā situācijā, piemēram, bērnudārzā, kur ir savi noteikumi un režīms, bērns kļūst neapmierināts un savas dusmas izrāda kaujoties!

 

Agresija var būt gan kā līdzeklis savu mērķu sasniegšanā, gan arī kā atbildes reakcija uz kādu darbību.


Uzmanības pievēršana
Tāpat var arī būt, ka bērnam trūkst uzmanības un, izdarot ko nelāgu, viņš tiek ievērots un saņem sev tik vajadzīgo uzmanību, tas nekas, ka caur rājienu, toties uzmanību saņem uzreiz! Agresija var būt gan kā līdzeklis savu mērķu sasniegšanā, gan arī kā atbildes reakcija uz kādu darbību. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot patiesos iemeslus šādai mazuļa rīcībai, lai varētu viņam vispareizāk palīdzēt. Agresijas izpausmes ir līdzvērtīgas mīlestības jūtām, tikai atrodas pretējos polos. Mīlestības jūtas ir daudz patīkamākas, līdz ar to daudz pieņemamākas. Arī agresija izpaužas kā cilvēka emocijas — vispirms ir izjūtas (dusmas, neapmierinātība, varbūt pat noslēgšanās), tad seko darbība — tā var izpausties kā sišana, košana, spļaušana, speršana, kliegšana. Agresija mājo ikvienā cilvēkā, arī bērnā, tikai atšķirībā no pieaugušiem bērnam nav zināšanu un prasmju tikt ar to galā, tāpēc pieaugušo uzdevums ir iemācīt bērnam, kā jāuzvedas šādā situācijā, ko darīt, ja uznākušas lielās dusmas. Ieklausieties savā bērnā, un jums noteikti izdosies rast risinājumus mazuļa rīcībai!
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk