Vai Tu izmanto dzīves piespēlētās izdevības?

 11. maijs 2009 21:00 Emuāri  skatījumi: 4776

Nebrīnīšos, ja, veicot aptauju, daudzi no jums atzītos, ka līdzšinējās dzīves laikā ir saņēmuši kādu piedāvājumu (gan profesionālajā, gan privātajā sfērā), no kura atteikušies, to pamatojot ar neatbilstīgu izglītību, nepietiekamu darba pieredzi, laika trūkumu, sportisko nesagatavotību, vienkārši bailēm vai kādu citu tikpat prozaisku iemeslu. Bet es iesaku visiem ļauties savdabīgajam brīvajam kritienam, ko sauc par izaicinājumu!




Kā es kļuvu par aktieri
Mans stāsts ir ļoti prozaisks. Lailu Ilzi Purmalieti es pazīstu no tām retajām un jaukajām reizēm, kad viņai palīdzēju vadīt vienu otru koncertu. Esmu ierunājis arī reklāmu saistībā ar vienu viņas projektu. Tā pagājušajā gadā kādā vēsā, rudenīgā dienā viņa man piezvanīja un jautāja, vai nevēlos pamēģināt spēkus teātra spēlēšanā, iestudējot kādu franču komēdiju ar nosaukumu Vakariņas ar muļķi. Jau sākotnēji viņa skaidri un nepārprotami deklarēja, ka tas nekādā gadījumā nav profesionālais teātris. Ir doma izveidot komandu no cilvēkiem, kas mediju vidē ir burzījušies, līdz ar to skatītājiem ir atpazīstami. Ļoti iespējams, Ilze domāja, ka es atteikšos. Bet es nemaz ilgi nedomāju, jo piedāvājums patiesībā bija ļoti interesants. Un brīdī, kad pieņēmu lēmumu piedalīties, atsaucu atmiņā visas tās, varbūt ne pārāk biežās, un tomēr reizes, kad dažādi ar teātri saistīti ļaudis ir teikuši, ka man vajadzētu pamācīties teātra mākslu.
Viena no pirmajām šādām reizēm bija laikā, kad es Latvijas Televīzijā kopā ar manu attālu radinieci Indru Burkovsku ierunājām filmas. Viņa mani vairākkārt mudināja spēlēt teātri. Bet es šo ieteikumu norakstīju kā draudzīgu žestu. Nesen kāds mans radio kolēģis atsauca atmiņā nu jau aizsaulē esošā kolēģa Gunāra Treimaņa teikto: „Burkovski, agri vai vēlu tu nonāksi uz skatuves!” Man tiešām nekad nav bijusi apzināta doma mācīties aktiermākslu, jo man ikdienā pašizpausmes pietiek. Es tiešām nekad nebiju domājis par kaut ko tādu, kas klasiski saprotams ar teātra spēlēšanu — regulāri mēģinājumi, lugas lasīšana, mēģināšana izprast un apdzīvot savu tēlu.
 
Bīstamākais, kas cilvēku „nosit no radošas tālākās izaugsmes takas”, ir tāds prozaisks vārds kā „bailes” — ir bail iedomāties, kā tu izskatīsies, bail par to, kā tu jutīsies, tev ir bail, vai spēsi, ir bail, vai varēsi.
 
Izaicinājumi, kritika, jaunas idejas un bailes
Jā, es atzīstu, ka tas ir izaicinājums. Tiesa, internetā par izrādi Vakariņas ar muļķi ir daudz kritikas, bet galu galā mēs neesam profesionāli aktieri. Tie, kas uz šo izrādi ir gājuši ieraudzīt sniegumu, uz ko spējīgi ir aktieri, piemēram, Karaliskais nacionālais teātris Londonā, viņi dziļi maldās jau pēc definīcijas, jo mēs joprojām esam tie, kas esam: Raimonds Bergmanis, Haralds Burkovskis, Jana Kalniņa. Dainis Gaidelis ir vienīgais profesionālais aktieris mūsu vidū. Bet, no racionālā atlikuma viedokļa raugoties, es vienmēr esmu teicis, ka tu vari nožēlot tikai to, ko esi darījis, bet nekad to, ko neesi darījis. Un es nenožēloju. Un tas ir katarses brīdis, kas jāizjūt katram cilvēkam — kad kaut ko jaunu pamēģini, saproti, vai tas ir vai nav tev, vai esi tajā gatavs iet arī tālāk. Var būt arī tā, ka saproti — tas nepavisam nav man piemērots. Un var būt, ka tā ir tā labākā motivācija, ja man jāskaidro cilvēkiem, kāpēc vajadzētu pieņemt jaunas idejas, kāpēc vajadzētu ļauties savdabīgam brīvajam kritienam sev nezināmās lietās. Man šķiet, ka bīstamākais, kas cilvēku „nosit no radošas tālākās izaugsmes takas”, ir tāds prozaisks vārds kā „bailes” — ir bail iedomāties, kā tu izskatīsies, bail par to, kā tu jutīsies, tev ir bail, vai spēsi, ir bail, vai varēsi. Bet tur jau ir tas interesantais, ka tu pēkšņi saproti vai atrodi sevī resursus, kā tam visam tikt pāri.

Jaunas atklāsmes
Jauni izaicinājumi parasti papildus prasa laiku, prasa pārkārtot dzīvi, jo, piemēram, mēģinājumi nav ne stundu, ne divas, parasti tie ir garāki, tie notiek vakaros un agros rītos. Ir jāsaprot, ka ikdienā katrs no mums dara vēl kaut ko, katram ir sava ģimene, kas arī prasa laiku. Bet tas ir interesanti. Ja es nekad nebūtu pamēģinājis to, ko esmu pamēģinājis, man nekad nebūtu tādas sarunas ar maniem skatuves biedriem. Un tā ir nenovērtējama pieredze, jo izdodas iepazīt kaut ko daudz, daudz vairāk. Es sapratu, ka katra cilvēka pieredze ir ārkārtīgi unikāla un tikai tādēļ vien ir vērts pamēģināt kaut ko jaunu. Uzsveru vēlreiz — pēc tam, kad esi to izdarījis, tu vari izvērtēt, vai esi gatavs darīt to vēl un vēl, varbūt tev atveras otrā elpa kaut kādām jaunām lietām, un tu saproti, ka tevī ir kādas neapjaustas spējas. Man spēlēšana uz skatuves bija iespēja pamēģināt sadarboties ar citiem. Jo tas, ko es daru ikdienā, savā ziņā ir viena aktiera teātris, turklāt es spēlēju tā, kā pats to saprotu un uzskatu par labu esam. Šajā gadījumā vienkārši pakļaujos kaut kam, kas notiek paralēli man, un tam, kādas ir režisora ieceres.
Pēc tam, kad esi to izdarījis, tu vari izvērtēt, vai esi gatavs darīt to vēl un vēl, varbūt tev atveras otrā elpa kaut kādām jaunām lietām, un tu saproti, ka tevī ir kādas neapjaustas spējas.

Motivācijas līmenī ir svarīgi ļauties

Laika gaitā esmu sapratis, ka manā dzīvē darbojas princips — četri par maz, pieci par daudz. Tas nozīmē, ka manā portfelī ir vairākas lietas, ar ko nodarbojos, kas sniedz gandarījumu ne vien morāli, bet arī materiāli. Kādā brīdī pēkšņi liekas, ka es varētu darīt kaut ko vēl. Un tad šī piektā lieta, gribot negribot, kaut kur uzrodas, jo manī ir parādījusies tam vieta. Tad ir jautājums tikai par to, vai šī iespēja tiek izmantota. Un tad jau ir situācija, ka man ir šīs piecas dažādās nodarbes. Bet tad atkal ir sajūta, ka piecas tomēr ir par daudz. Tātad no kaut kā jātiek vaļā. No kā? Varbūt no tā, kas velkas līdzi tikai tāpēc, ka tu pie tā esi pieradis. Un tas man ir tāds organisks brīdis, kad kaut kam vienam teikt „nē”, jo šis posms manā dzīvē ir pagājis, šajā sfērā es vairs nejūtu sevi, bet rutīnu. Vienkārši ir jāiet tālāk. Ir jādod vieta kaut kam jaunajam.
Fakts, ka cilvēkam dzīvē ir vairākas lietas, ar ko nodarboties, sniedz mobilitātes izjūtu. Cilvēkam ir daudz lielākas iespējas izmantot to, ko sauc par sociālo kapitālu. Citiem vārdiem sakot, iegūt jaunas pazīšanās, jaunas idejas. Tikko maini vidi, pēkšņi tavā ceļā nonāk cilvēki, ar kuriem citādi tu varbūt nekad nesatiktos. Viņi tevī iekustina tādu domāšanu, ka tu pēkšņi varētu saprast, ka vari darīt vēl to un to, piedalīties tur un tur. Savukārt tas viss rada stabilitātes izjūtu. No domāšanas viedokļa, tas ir ļoti labi, jo tu visu laiku it kā atjaunojies. Cilvēki nereti nemaz neapzinās savus resursus, iespējas un spējas. Un lielākais risks to visu neapzināties ir, turpinot rutinētu dzīvi. Rutīna parādās ne tajā, ka astoņos ierodies darbā un piecos dodies prom, bet tad, kad tu saproti, ka no rīta tu brauc pa ielu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, tās ir vienas un tās pašas automašīnas. Tad tu sāc braukt ar tramvaju un pēkšņi saproti, ka pasaulē ir arī citi cilvēki, kuri dara citādi, nekā tu esi pieradis. Mani šādas lietas uzreiz atraisa. Es uzreiz sāku domāt, ka ir arī citas lietas, ka dzīve ir plašāka, nekā ikdienā varētu likties!
 
Haralds Burkovskis, žurnālists un trīs bērnu tēvs


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk