Atklāts stāsts par bērnības nedarbiem. Kam tādi nav bijuši!

 08. februāris 2015 16:35 Pieredze  skatījumi: 7023

Nu jau man ir 28 gadi un trīs bērni. Viņi, tāpat kā es bērnībā, ir apzinīgi un dara ļoti vajadzīgas lietas, iepazīst pasauli, kā saka. Bet šo to vēl neesmu viņiem stāstījusi, lai nerodas idejas... Šī ir mana atzīšanās bērnības nedarbos.



Foto: Shutterstock.com


Reiz man bija jaukie septiņi gadi. Mācījos 47. vidusskolas 2. klasītē. Kādā jaukā septembra dienā, kā jau tas mēdz notikt, nenotika fizkultūras stundu pāris... nenotika man un manai draudzenei Zanei... mums ļoti sāpēja vēders ;), skolotāja ļāva palikt klasē...

Kad bijām palikušas vienas, izdomāju, ka varam aiziet līdz manai omītei papagailīšus paskatīties. Viņa dzīvoja turpat netālu. Kā aizgājām, neatceros, laikam jau tajos laikos tā nekontrolēja, kas aiziet no skolas...

Pie omītes izdomājām, ka varētu kādu papagailīti aiznest uz skolu parādīt citiem. Bet omīte, lai arī cik aizrautīgi skatījās Kašpirovski TV ekrānā, tomēr redzēja arī mūs… Tā nu mēs bez putniņa palikām. Toties dabūjām pa cepumam.

Bet omīte, lai arī cik aizrautīgi skatījās Kašpirovski TV ekrānā, tomēr redzēja arī mūs…


Izejot no omes, izdomāju, ka sen nav mammucis redzēts (viņa strādāja Rīgas centrā, tolaik tik greznajā restorānā Venta). Piedāvāju draudzenei doties turp. Biju droša, ka zinu, kur tas ir, jo ēku taču atcerējos. Devāmies kājām no Pārdaugavas uz Ventu. Pa ceļam sapratu, ka nekādu ceļu pie mammas neatceros, toties uzausa atmiņā ceļš pie vēl senāk neredzētā tēta, kurš bija savu dzīvi daudzmaz nokārtojis un pie kura pa vasaru ciemojos... Kuldīgā... Khm, khm…

Ideja pie Akmens tilta šāda: savākt puķītes, pie autoostas pārdot par trīs rubļiem pušķīšus, jo biļete maksājusi tieši trīs piecdesmit... to, es nezinu, kā, bet atcerējos un atceros vēl tagad.
Nu jau ar gataviem pušķīšiem devāmies uz autoostu. Es, ja nepiebildu, biju teicamniece, savos septiņos gados runāju, kā arī lasīju ļoti raiti un ātri latviešu un krievu valodā, un mazliet pat čigānu (tas no vasaras Kuldīgā), tā noskaidroju, ka autobuss uz Kuldīgu jau ir piebraucis, un devāmies turp. Pa ceļam paguvu izplānot, ka pateiksim šoferim, ka mēs braucam pie tēta, bet nauda pazudusi, lai ļauj braukt par velti, citādi netiksim mājās, tētis raudās utt. Puķes bija izlemts dāvināt tētim.

Viņš mani apgaismoja, ka labākais tētis iedotu pa dibenu, nevis ar zupiņām barotu.


Ar šo grandiozo plānu stāvot skolas formā rindā uz iekāpšanu, uzspīdēja necerēta veiksme. Sieviete pirms mums palūdza atvērt bagāžas nodalījumu... Šoferītis izkāpa, pirms tam atļaudams divām sievietēm ar mazuli iekāpt... Mēs kāpām ar viņām, neviens pat neizbrīnījās...
Juhū-ū-ū! Ceļā pie tēta! Sēdējām beigās, žāvējām trīs rubļus... ē, tas ir, puķes saulē. :) Neatceros vairs, kādā pilsētā, iespējams, Kandavā, autobusam bija garā pauze. Mēs izkāpām, un es, ideju māte, paziņoju, ka nav vairs tālu, varam kājām aiziet... Nu, gājām ar’... ilgi pa šoseju. Kad bijām nogurušas ļoti, ļoti, bija īstais brīdis jaunai spīdošajai idejai... Izlikties, ka ir tik nelabi, ka nevar paiet, un jāķer mašīna. Nu, tā, kam bija tik nelabi, ka skolas formā jāvārtās tieši ceļmalas smiltīs, biju es. Starp citu, Oskars par tēlojumu pienākas. Gaidu joprojām. Nu ko, mašīna apstājās, vecīšu pāris, tieši Kuldīgas virzienā devās... :) Savus puķu sausiņus trīs rubļu vērtībā uzdāvinājām par vešanu... Tad nu izkāpām pie ceļa uz Koklēm, mana tēta mājas un darba vietu! :) Tas ceļš ik dienas vasarā tika skriets un pētīts, tik zināms.:) Tētis bija darbā, savā mākslinieka pagrabiņā... ļoti izbrīnīts un priecīgs, mani redzot, viņš veda mūs mājās un ēdināja ar vistas zupu. Es viņam atklāju, ka viņš ir labākais tētis pasaulē... Viņš mani apgaismoja, ka labākais tētis iedotu pa dibenu, nevis ar zupiņām barotu. Vakarā gājām ciemos. Kad tajos ciemos mēs ar Zani jau sākām aizmigt aiz lielā krēsla, kā Atēna manā priekšā parādījās mamma... Viņa no Rīgas bija atbraukusi ar taksi! Un paķērusi līdzi skolas direktori! Izrādās, ka viņa uzzinājusi, ka esmu pazudusi un vēl ar draudzeni, mani atradusi elementāri, ar īstu detektīva talantu — jautājot! Kamēr aizjautājās līdz autoostai. Jo tētis aizmirsa (no priekiem laikam) mammai piezvanīt. Atceros, ka mamma bija dusmīga uz tēti, un turpmākos piecus gadus es tēti neredzēju... Draudzeni pārcēla uz paralēlklasi pēc viņas mammas lūguma. Bet visas reizes, kad biju brīva no fizkultūras, fizkultūras nodarbību laikā es tiku pie rakstu un aprēķinu darbiem par dažādiem tematiem…

Un tas ir tikai viens no maniem jaukajiem pasaules iepazīšanas darbiem — un visiespaidīgākais. Ar tagadējo prātu nespēju iedomāties, ka mans bērns ko tādu varētu izplānot. Un kā, zinot šo visu, es saviem bērniem lai paskaidroju, kāpēc nevar darīt visādus darbus un nedarbus bez mammas ziņas? :) Bet ko tik vēl visu es neesmu sastrādājusi, un cik daudz mamma nezina… ;)

Iesūtījusi Laura Valtere, mammam.lv reģistrēta mamma
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk