Vai mamma zina, ko tu izdarīji bērnudienu vasarās?

 07. maijs 2009 17:00 Emuāri  skatījumi: 5381

Kad noziegumam iestājies noilgums, to taču var plāt vaļā, vai ne? Un tava mamma Māmiņdienā noteikti ar interesi uzklausītu vienu otru šausmu stāstiņu, ko sadarīji bērnu dienās. Kā saka – pienācis laiks atklātības stundai! Piemēram, mana māsa savu kāju nesadūra uz zara mežā, kā teicām vecākiem, bet gan... es tajā nejauši iepļāvu ar izkapti...



Foto: Kristaps Smildziņš


Todien abas ar māsu Inesi bijām aizsūtītas ravēt kartupeļus. Kādā atpūtas brīdī aizstaigājām līdz āboliņu laukam, kur tētis parasti pļāva zāli, lai vakaros vestu rukšiem. Māsa dīžājās, kā prot apieties ar izkapti, bet es ko tādu vēl nekad nebiju darījusi. Pamēģini! – viņa mudināja. Priecīga ķēru un pļāvu, kad pēkšņi māsa sagrāba kāju un teic: „Tu man iepļāvi”. Neticēju. Kad viņa noņēma rokas, asinis no ievērojamā pušuma nedaudz virs ceļgala gāzās straumēm.

Likdamas brūcei klāt ceļmallapas un cenzdamās apturēt asinis, kā vien pratām, skrējām mājās. Bija ejams krietns gabaliņš – cauri birztalai. Raudāju visu ceļu, man bija tik ļoti žēl. Bet māsa smējās. Lai gan patiesībā tur prasījās pēc četrām šuvēm vismaz... Zinot, ka esam pastrādājušas pamatīgu nedarbu, izdomājām mammai un tētim teikt, ka māsa pakrita mežā un kāju sadūra uz kāda zara.
Lai gan pēc daudziem gadiem, bet man gribētos zināt, par ko mani bērni klusībā raudājuši, ko baidījušies atklāt un ko tolaik nav pat iedomājušies izstāstīt.

Izrādās, vecāki tic savam bērnam uz vārda. Mūsējie noticēja. Teica, ka jāiet to zaru nolauzt. Mēs iebildām, ka esam jau nolauzušas un aizmetušas... Rēta, protams, joprojām „rotā” māsas kāju, un patiesību par to vecākiem atklājām tikai pirms dažiem gadiem.

Stāstiņš baisulīgs, bet, lai gan pēc daudziem gadiem, bet man gribētos zināt, par ko mani bērni klusībā raudājuši, ko baidījušies atklāt un ko tolaik nav pat iedomājušies izstāstīt. Jo velti cerēt, ka „ja bērniem ar vecākiem ir labas attiecības, tad viņš visu pateiks uzreiz”. Vai gan kāds tic, ka viņa dēls par pirmo cigareti mīļuprāt skries stāstīt, izpūšot pēdējo dūmu? Man ar vecākiem, manuprāt, ir sirsnīgas attiecības un tomēr noklusēts palicis daudz. Un tie nav tikai briesmu stāsti!

Bērnudārza laikā ar kādu puisēnu Aivi sarunājām, ka vakarā viņš paņems tēta kravas mašīnu, mazo māsiņu un atbrauks man pakaļ. Lai mēs brauktu prom un būtu ģimene. Es gan neticēju, ka viņš ieradīsies, jo, pirmkārt, šaubījos, vai viņš vispār prot vadīt auto, un, otrkārt, vai viņš īsti zina, kur atrodas mana māja. Un tomēr ik pa brīdim apsēdos virtuvē pie loga un gaidīju... (vispār šis fakts par attiecībām ar Aivi tagad mulsina mani pašu, jo mana lielā mīlestība dārziņā bija cits zēns:).
Vācot lopbarības bietes, mans darbiņš bija tās raut un kraut kaudzē. Taču es neraudāju par šo vienmuļo darbu – es dzīvoju savā sapņu pasaulē, kur mans draudziņš bija mazs, mazs cilvēciņš, kurš skolā man saka priekšā reizrēķinu.

Vēl kādas atmiņas. Mūsu ģimenei bija liela saimniecība, un vasarās mēs, māsiņas, savos mazajos peldkostīmos diendienā tupējām biešu vai kartupeļu vagās. Bet, ja mamma zinātu, kā mēs turp devāmies! Kādā grāvī bijām atradušas lietussarga tipa ratiņus, kuros iesprādzējām savas lelles un lāčus un ņēmām tos līdzi! Savukārt dārzā uzstājāmies – iejutāmies Ritas Trences, Mirdzas Zīveres, Laimas Vaikules, Viktora Lapčenoka un vēl citu tā laika Latvijas topa mākslinieku lomās. Un, kamēr viena dziedāja pašsacerētas dziesmas, otra steidza pļavā plūkt ziedu klēpjus. Pa kuru laiku mēs ravējām? Tas nav zināms, bet dārzs vienmēr bija tīrs.

Rudenī atkal dārzs, bet nu tur bija visa ģimene. Vācot lopbarības bietes, mans darbiņš bija tās raut un kraut kaudzē. Taču es neraudāju par šo vienmuļo darbu – es dzīvoju savā sapņu pasaulē, kur mans draudziņš bija mazs, mazs cilvēciņš, kurš skolā man saka priekšā reizrēķinu (šeit skaidri redzama ietekme no grāmatas Gulivera ceļojumi)...

...diez vai mana mamma zina kaut pusi no šiem stāstiem. Tāpēc likšu tos viņai priekšā līdz ar raibo Māmiņdienas pušķi. Man šķiet, ka Māmiņdiena ir laiks, kad ar savu mammīti parunāt arī par to, kā gan viņa ir jutusies kā māmiņa. Kā mūs gaidījusi, kā sagaidījusi, par ko lepojusies ar mums skolas laikā un par ko raudājusi viņas māmiņas sirds. It kā vienkāršas, bet tajā pat laikā īpašas sarunas, kuras ikdienas telefonsarunā parasti netiek cilātas.

Lai mums visiem Māmiņdiena izvēršas par smaidu un mīļuma pilnu ģimenes dienu, kad mēs viens par otru uzzinām vēl ko vairāk!

Inga Akmentiņa-Smildziņa
, māmiņa un mammam.lv/tetiem.lv mārketinga direktore

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk