Ineta Ķirse lasa pasaku: Dzegužasara

 07. maijs 2009 12:10 Pasaka  skatījumi: 7426

Annas Sakses pasaka: Dzegužasara.

Var noklausīties arī pasakas audio versiju, teicēja: Ineta Ķirse.

Klausīties pasaku



Ilustrators: Elita Kaņepe


Ciema skaistulīte Dzeguze - dīvains vārds, vai ne? - uzsmaidīja visiem puišiem un arī mutes ne­liedza nevienam. Kad citas meitas un vecākas sievas viņu kaunināja, skaistulīte pasita viņām knipi zem de­guna un atsmēja: - Jums skauž, ka puiši ap mani vien tinas. Ko lai dara, ka esmu par jums visām pārāka.
Tā viņa trallināja un ķiķinājās līdz pašai Jāņu nak­tij, kad staltākais ciema puisis aizveda viņu līdzi uz mežu meklēt papardes ziedu. Vai viņi to atrada, neviens nezina, bet pēc šīs nakts Dzeguze kļuva rāmāka, puišus vairs neķircināja un tie arī sāka ap viņas māju mest līkumu.

Tā viņa trallināja un ķiķinājās līdz pašai Jāņu nak­tij, kad staltākais ciema puisis aizveda viņu līdzi uz mežu meklēt papardes ziedu.

Gribēts vai negribēts, ar prieku vai lāstiem sagai­dīts, bērniņš tomēr nāk pasaulē, un tā arī Dzeguze pavasarī uz kādu laiku pazuda no ciema. Visi gai­dīja, ko viņa pārvedīs mājās - puisīti vai meitiņu, bet skaistulīte atgriezās viena pati. - Kur liki bērniņu? - noprasīja sievas.
- Atdevu Cielavai audzināt.
- Kāpēc pati neaudzini?
- Es jau neesmu tāda muļķe kā jūs, - Dzeguze pazoboja sievas. - Dienu un nakti jūs esat piesietas pie šūpuļa, ne jums vairs dziesmas, ne danči prātā. Es savu jaunību notrallināšu tā, lai vecumdienās ir ko pieminēt. Trallalā - kukū! - viņa trīsreiz apgriezās uz papēža un parādīja sievām garu degunu.
- Tagad tu trallināsi, bet vecumdienās kūkosi viena kā celms bez atvasēm.
- Ha-ha-ha! Bet jūs savu jaunību nokvernēsiet pie bērnu šūpuļiem un autiņiem.
- Toties ap mums čalos bērnu pulciņš un vecum­dienās kā putniņi čivinās mazbērni.
- Vecumdienās es uzmeklēšu savus bērnus un piespiedīšu, lai viņi man dod maizi. Likums paliek likums, - Dzeguze viszinīgi uzsvēra.

Liktenis mēdz izjokot tos, kas domā, bezrūpībā dzīvodami, saglabāt jaunību.

Tā viņa dzīvoja savu mūžiņu - katru gadu pa bērnam, bet, kas viņus audzina, to ne pati, ne citi nezināja. Liktenis mēdz izjokot tos, kas domā, bezrūpībā dzīvodami, saglabāt jaunību. Tā arī Dzeguzei jau pusmūžā nosirmoja mati, sejā ieaudās grumbu raksti, pleci saliecās kūkumā. Nu gan viņa atcerējās, ka laidusi pasaulē prāvu bērnu pulciņu un būtu pienācis laiks gaidīt no tiem atbalstu. Dzeguze aizgāja pie Cielavas un izsūdzēja tai savas bēdas. Tā nu esot izgadījies, ka jaunības vieglprātībā atdevusi šai savu bērnu, bet nu viņa gribētu to atpakaļ. Cielava, gudra sieva būdama, noprasa Dzeguzei, kādu bērnu viņa esot te atstājusi - puisīti vai mei­tiņu. Bet kur nu vējagrābsle vairs atcerēsies, kam atdevusi puisīti, kam meitenīti. Minstījās, minstījās Dzeguze, līdz Cielava sāka smieties:
- Te nu bija: trallalā, trallalā, kamēr...
- Kukū! - Dzeguze apskaitusies parādīja Cielavai garu degunu. - Paturi manu pirmo grēka bērnu, vai man viņu mazums. Iešu pie Zīlītes, gan tā nebūs tik atriebīga. Zīlītei tiešām bija Dzeguzes ļoti žēl, bet vēl žēlāk bija dzeguzēna, ko auklējusi un lolojusi kā savu bērnu. Viņa lika pagaidīt, bet pati apskrēja visas mājas, kur zināja mitināmies Dzeguzes bērnus. Norunāja tā, ka dzeguzēni sapulcēsies birztalā un tad nu Dzeguze, lai atnāk un noprasa, vai kāds ir ar mieru saukt viņu par māti. Prasa Dzeguze vienam, tas atbild: - Kukū!
Prasa otram, tas tāpat:- Kukū! Un tā visi: - Kukū! Kukū! Kukū!
Noskaitās Dzeguze un sāka bērniem draudēt: - Ja jūs ar labu negribat pildīt bērnu pienāku­mus pret māti, tad lai iet caur tiesu!

 

Māmiņ. Tu taču esi mana māmiņa, - sirsnīgi skatīdamās dzeguzei acīs, atbildēja meitenīte.

- Kāds bērniem pienākums pret māti, kas ne­atzina pienākumu pret bērniem? Kas zināja tikai «tral­lalā un kukū»! - viņai acīs smējās stalts dzeguzēns. Dzeguzei saplaka drosme iet sūdzēties. Lēniem soļiem viņa aizvilkās uz mežu un jutās tik nevarīga, tik slima, ka atgūlās sūnās un gatavojās te sagaidīt savu galu. Pēkšņi nobrīkšķēja sauss zariņš un Dzeguze pacēla galvu. Viņai tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu krūzi.Meitenīte nometās ceļos un sniedza Dzeguzei krūzi, teikdama:
- Dzer, māmiņ, tās ir bērza sulas. Iedzer, tad tu atspirgsi.
Dzeguze bija tā pārsteigta, ka pati domāja, vai tikai nav pārklausījusies.
- Kā tu mani sauci? Atkārto vēl reizi, - viņa lūdzās.
- Māmiņ. Tu taču esi mana māmiņa, - sirsnīgi skatīdamās dzeguzei acīs, atbildēja meitenīte.
- Cik skaists vārds - māmiņa! Saki vēl reizi, saki!
-Māmiņa!
- Bet kā tu zini, ka es esmu tava māmiņa? - Dzeguzi pēkšņi pārņēma šaubas.
- Es augu pie čakstītes. Mana audžumāte bija laba, bet audžutēvs mani neieredzēja, saukāja par dzeguzēnu. Un reiz viņš pārnāca mājās piedzēries un izsvieda mani aiz durvīm. Kopš tā laika es kliboju. Es jau ilgi klīstu apkārt un meklēju tevi, māmiņ, - meitenīte pieglaudās Dzeguzei, tad pacēla viņas galvu un padzirdīja ar bērza sulām.

Es nezināju, kāda laime ir, ja tevi kāds nosauc visjaukākajā vārdā - māmiņa.

- Ak, kāda es esmu bijusi muļķe, - Dzeguze ievaidējās, - Es nezināju, kāda laime ir, ja tevi kāds nosauc visjaukākajā vārdā - māmiņa. - Lielas, dzidras asaras sāka ritēt no Dzeguzes acīm - pirmās asaras viņas mūžā. Un tur, kur tās nokrita, uzplauka balti ziedi, kurus tā arī sauc - dzegužasaras.

 

 

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk