Mazi bērni klēpi spiež, lieli - sirdi...

 04. maijs 2009 16:00 Konkurss  skatījumi: 5063

"Mēs, mātes, varam stundām ilgi runāt par savām mazajām atvasītēm un, pašām nemanot, viņu bērnību izdzīvojam kā savējo" - publicējam mūsu lasītājas pārdomas.



Foto: mammamuntetiem.lv

Foto no Jolantas personīgā arhīva


Bērnam augot, mēs mēģinām tikt līdzi viņa domām, lai gan bieži vien bērns mūs pārspēj, jo viņa pasaules uztvere ir daudz savādāka nekā mūsējā; viņš redz to, ko mūsu acij nav iespējams saskatīt, viņš dzird to, ko mums nekad nesadzirdēt. Lai nu kā, bet esam bezgala laimīgas, ja mūsu mazulītis smejas no visas sirds, esam bezgala laimīgas, redzot, kā miegā viņš tik mierīgi elpo. Ar šo laimes izjūtu salīdzināms nav itin nekas! Taču ir reizes, kad nākas arī mazliet pārdzīvot, jo, kā teica vecvecmāmiņa: mazi bērni klēpi spiež, lieli - sirdi. Ikviena māmiņa ir pārcietusi bezmiega naktis, ikviena māmiņa ir izjutusi to neziņu, kas pārņem, nespējot paredzēt, kas notiks  ar tavu mazuli. Taču pēc katras bezmiega nakts seko jauns, cerību pilns rīts. 
 
Ikviena māmiņa ir pārcietusi bezmiega naktis, ikviena māmiņa ir izjutusi to neziņu, kas pārņem, nespējot paredzēt, kas notiks  ar tavu mazuli. 
 
Īpaši lepnas paliekam, kad mūsu atvasīte izdara kādu varoņdarbu - sper savu pirmo soli, izdveš pirmo zilbi vai pasaka pirmo vārdu. Pietiek ar sīku apliecinājumu, lai saprastu, ka bērns aug. Lai gan mammai bērns vienmēr būs mazs, lai arī cik liels viņš izaugtu! Atmiņā spilgti paliks smieklīgās grimases, kādās mazulis savilka seju, pirmās sastrādātās blēņas, viltīgie smaidi un svītras, kas uzvilktas uz tikko uzlīmētajām tapetēm.
 
Atmiņā spilgti paliks smieklīgās grimases, kādās mazulis savilka seju, pirmās sastrādātās blēņas, viltīgie smaidi un svītras, kas uzvilktas uz tikko uzlīmētajām tapetēm.
Lai cik grūti reizēm neklātos, atliek tikai paskatīties uz mazulīti, kurš savā nodabā spēlējas, ieskatīties viņa acīs, kas ik pa laikam paskatās uz mammas pusi, lai saprastu, ka viņš ir tik īpašs, cik īpašu tu pati viņu esi radījusi - viņš ir tikpat  īpašs un svarīgs, cik tu pati, ja ne vēl vairāk. Ir brīži, kad liekas, ka dzīvo tikai un vienīgi bērnam, bet ar to pilnīgi pietiek, lai saprastu, cik laimīgas mēs varam būt, ja vien pašas to vēlamies. Vienlaikus nepamet sajūta, ka dzīve ir mainījusies uz pavisam citu pusi; ir dzīvībiņa, kurai jāvelta pietiekami daudz uzmanības, pietiekami daudz laika unpietiekami daudz  mīlestības. Un mīlestības nevar būt pārāk daudz, vai ne? 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk