Skriešanas dienasgrāmatas otrā daļa: Cīņa turpinās

 30. aprīlis 2009 16:55 Pieredze  skatījumi: 3783

Ja es šoreiz rakstītu, ka skriešana padodas viegli un bez jebkādām pūlēm, es melotu. :-)  Joprojām ir nopietna cīņa ar sevi, jo vienmēr kaut kas šķiet svarīgāks (vai varbūt pati meklēju dažādus variantus) par iziešanu ārā paskriet.



Laiks kļūst aizvien patīkamās, tāpēc dienas gribas vadīt ārpus mājas, bet kā lai vakarā saņemas paskriet? Man palīdz mana ne tik senā apņemšanās – šogad pievarēt vismaz minimaratonu Nordea Rīgas maratonā.

Laiks līdz maratonam paliek arvien mazāk, tāpēc pieļauju nelielas atkāpes no www.nordearigasmaratons.lv mājas lapā publicētā treniņu plāna un paralēli vakaros nobraucu vairākus kilometrus ar divriteni. Zinātāji, iespējams, teiks, ka tas neko nedos minimaratona skriešanā, bet man jau liekas, ka dos. Arī tā ir fiziska aktivitāte, kas man tīri labi tīk.

 

Paskrien, tad kādu gabaliņu noej mierīgākā solī, tad izstaipies kā laisks sētas runcis pavasara saulītē.


Prasīsiet – kā tad iet ar pašu skriešanu? Grūti, grūti. It kā jau vajadzētu nedaudz aprast, bet nekā. Reiz mēģināju skriet kopā ar māsu, bet šis mēģinājums cieta pamatīgu neveiksmi, jo nekādi nespējām atrast kopēju skriešanas ritmu. Tāpēc nolēmām, ka šis ceļš katrai no mums ejams atsevišķi.

Ir cilvēki, kuri saka – skrienot neko lieku līdzi neņem. Būs grūti. Bet es bez mūzikas nevaru – mazais mūzikas spēlētājs kabatā un aiziet. Tā palīdz uzturēt tempu un nemanīt kā paiet laiks.

Protams, patīkamākā daļa no šiem mazajiem skriešanas treniņiem tieši nobeigums. Paskrien, tad kādu gabaliņu noej mierīgākā solī, tad izstaipies kā laisks sētas runcis pavasara saulītē. Patīkami.

Secinājums ir viens – turpinām skriet, lai 17.maijā visi tiktos Rīgas ielās. Jo tā būs diena, kad skrējēji izkonkurēs automobiļus un ieņems Rīgas ielas. Aidā!

Dace Baltābola, pusotru gadu vecās Martas mamma



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk