Kā Zviedrijā risina konfliktus klasē. Vecāku pieredze

 29. aprīlis 2015 13:00 Pieredze  skatījumi: 9745

Turpinām Zviedrijā dzīvojošās latviešu māmiņas Māras Simons dienasgrāmatu. Šoreiz par kādu aktuālu un sāpīgu jautājumu Latvijas skolās - dažu bērnu izstumšanu. Pirmklasnieka mamma Māra stāsta, kā šādas problēmas tiek risinātas Zviedrijas skolās.



Foto no Māras ģimenes arhīva. Attēlā Māras dēli Andrejs un Martins


Kādu laiku dzīvojot ārpus Latvijas esmu sapratusi, ka nav iespējams salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Zviedrijā (un tāpat jebkurās citās ārvalstīs) kategorijās „melns – balts”, „labs – slikts” u.tml. Tas ir diezgan neproduktīvi un bezjēdzīgi, jo tās ir atšķirīgas vides ar dažādiem kontekstiem un sabiedrību. Jā, protams, ir jomas un lietas, kas objektīvi ir labāk sakārtotas un organizētas vienā vai otrā valstī. Taču jebkurā gadījumā mēs tās uztveram subjektīvi – lietojot paši savu pieredzes „rāmi”.

Es varu pastāstīt par savu līdz šim gūto pieredzi, saskaroties ar dažādām dzīves jomām Zviedrijā. Kāds cits latvietis Zviedrijā jums varbūt pastāstītu citu stāstu.
 
Pavisam nesen lasīju diskusiju kādā no Latvijas interneta portāliem par to, ko darīt, ja bērns klasē ir atstums un nepieņemts. Nospiedošais vairākums rekomendēja mainīt klasi vai skolu.

Mans vecākais dēls ir pirmklasnieks Starptautiskajā skolā. Tas nozīmē, ka pašlaik viņš vielu apgūst tikai angļu valodā. Zviedru valoda tiks apgūta nedaudz vēlāk, lai vēlākās klasēs mācības turpinātu jau bilingvālā vidē. Kāpēc izvēlējāmies Starptautisko skolu? Tādēļ, ka otra sarunvaloda ģimenē ir angļu valoda, un mēs pieļaujam iespēju nākotnē pārcelties uz citu valsti.

Bet šoreiz vēlējos parunāt par ko citu. Man nav pieredzes sakarā ar skolnieka laišanu skolā Latvijā, atskaitot manu pašas kā skolnieces pieredzi. Manu uzmanību ne vienu reizi vien saistījusi citu Latvijas vecāku pieredze – gan atstāstīta, gan interneta vidē lasīta. Stāsts ir par konfliktu risināšanu skolās – par to, kas notiek, ja bērns nonācis konflikta situācijā ar pārējiem klasesbiedriem vai tiek pakļauts mobingam.

Pavisam nesen lasīju diskusiju kādā no Latvijas interneta portāliem par to, ko darīt, ja bērns klasē ir atstums un nepieņemts. Nospiedošais vairākums rekomendēja mainīt klasi vai skolu. Kāda cita diskusija bija šokējoša. Mamma stāstīja, ka viņas mazāko klašu skolniece atnākusi mājās piekauta. Klases zēni viņu neieredzot, jo viņai ir labākas sekmes nekā pārējiem klasesbiedriem. Konflikts, kā izrādās, briedis vairāku mēnešu garumā. Pēc notikušā ne skolotāja, ne skolas direktore neko nav pasākusi. Diskusijas dalībnieki ieteica vērsties policijā, izrēķināties ar puikām personīgi, kā arī mainīt skolu.
Skolā, ko apmeklē mans dēls, ir izveidota īpaša pretmobinga komanda, kurā ietilpst vecāki un skolotāji.

Man pats dīvainākais šajos stāstos šķiet pieaugušo faktors. Kur bija skolotāji, konfliktā iesaistīto vecāki, kad šie konflikti „brieda”? Vai viņi nejuta, kādas ir bērnu attiecības? Kādēļ Latvijas skolās konfliktu gadījumā teju vienīgā iespēja ir mainīt skolu?

Pastāstīšu par savu pieredzi. Man šajā pirmajā mācību gadā ir bijušas vairākas personīgas sarunas ar skolotāju. Dažas no tām ir plānveida, proti, divas reizes mācību gadā skolotāja tiekas ar bērnu un viņa vecākiem, lai runātu par attīstību: par to, kas paveikts; kas nav padarīts, par attiecībām klasē u.tml. Citas pārrunas bija skolotājas iniciētas. Tajās skolotāja izteica bažas par mana dēla uzvedību vienā vai otrā situācijā: koncentrēšanās trūkumu stundās, smiešanos par citu neveiksmēm, nedraudzīgu attieksmi vienā vai otrā gadījumā. Mēs kopīgi runājām par šādas uzvedības iemesliem, un sarunas patiešām vainagojās ar panākumiem, jo dēla uzvedība un attieksme uzlabojās.

Lai cik nepatīkami mammai ir dzirdēt to, ka viņas bērns dažkārt nav „paibērniņš”, es esmu patiešām pateicīga, ka skolotāja dēla skolā spēj reaģēt uz šķietami niecīgiem negatīviem signāliem mana puikas uzvedībā. Jā, pirmajā brīdī sajūtas nav patīkamas – tikt izsauktam uz skolu runāt par bērna uzvedību vai sekmēm. Mana pirmā reakcija bija „aizstāvēties”. Taču pēc patiešām konstruktīvās un savā ziņā sirsnīgās sarunas sapratu, cik būtiski ir skolotājiem strādāt kopā ar vecākiem. Un, iespējams, novērst potenciāli nepatīkamu, lielāku uzvedības problēmu risināšanu nākotnē.

Skolā, ko apmeklē mans dēls, ir izveidota īpaša pretmobinga komanda, kurā ietilpst vecāki un skolotāji. Iespējams, skolotāji ir īpaši apmācīti saskatīt iespējamos mobinga „asnus” to iedīglī.

Manuprāt, ir iespējams nepieļaut konflikta situācijas skolā, ja skola sadarbojas ar vecākiem. Kāpēc tas dažkārt šķiet tik neiespējami Latvijā?

Nākamreiz – par mācību procesu skolā.
 
Māra Simons, mammām.lv reģistrētā māmiņa

Māra par sevi:
Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk