Dodiet padomu! Vai vērts saglābt attiecības?

 28. aprīlis 2009 16:55 Pieredze  skatījumi: 20889

Mans stāsts līdzinās daudziem — ar draugu esam kopā galvenokārt bērna dēļ. Taču jau ilgu laiku nejūtos laimīga, nesaskaņas ir ne vien mums, bet arī ar viņa un maniem vecākiem. Esmu izvēles priekšā — vai dzīvot šādu dzīvi, neesot līdz galam laimīgai, vai kaut ko mainīt. Ko ieteiktu jūs?



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Ar dzīvesbiedru esam kopā jau gandrīz četrus gadus, mums ir gadu vecs bērniņš. Neesam precējušies, jo abi uzskatām, ka tikai bērna dēļ nav uzreiz jāprecas. (Ja man būs kāzas, tad tās būs vienīgās, turklāt skaistas, bet runa nav par to...) Esam jauni, īpaša pamata zem kājām nav. Vēl pirms paliku stāvoklī, sapratu, ka manas jūtas vairs nav tik spēcīgas, un nolēmu šķirties. Vairākas nedēļas viņš negāja uz darbu, sāka dzert, visu laiku raudāja (to stāstīja viņa māte un māsa), lūdza piedošanu un solīja, ka mūsu dzīve mainīsies, jo viņš mani mīl... Apžēlojos, palikām kopā. Drīz uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bērniņš, protams, nebija plānots. Biju pret abortiem, bet, kad pienāca brīdis izlemt pašai, šķita, ka bērnu negribu, taču arī abortu nespēju veikt. Arī draugs to neļāva — lūdzās, lai bērnu atstāju, solīja, ka viss būs kārtībā.

Cerēju, ka pēc mazuļa piedzimšanas viss mainīsies
Gāja mēneši, un viņš zaudēja darbu. Sēdēja mājās vairākus mēnešus, kamēr es strādāju pa četrpadsmit stundām dienā grūtniecei smagu darbu. Atliku mācības, lai varētu vairāk nopelnīt un saņemtu lielāku bērna kopšanas pabalstu. Mazuli ļoti iemīlēju jau tad, kad viņš vēl bija puncī. Savukārt mans dzīvesdraugs blandījās apkārt un izklaidējās. Es nevarēju doties viņam līdzi, jo strādāju, turklāt uzskatīju, ka brīvajā laikā jāsaudzē bērniņš, nevis jāizklaidējas. Cerēju, ka tad, kad mazais piedzims, viņš rimsies un viss būs kārtībā. Draugs dabūja darbu, un viss it kā bija labi — mums bija ģimenes dzemdības, pirmās nedēļas tikai viņš rūpējās par bērnu, jo es biju pārāk novārgusi un sirgu ar daudzām veselības problēmām. Jā, dzemdības bija ļoti smagas, tomēr bijām laimīgākie cilvēki pasaulē. Līdz viņš atsāka tusēties...

 

Atrisināju arī šo problēmu — vienkārši pateicu, lai viņš sēž ar bērnu, bet es iešu savās gaitās. Pietiek!


Pēc tusēšanās nāca datoratkarība
Es sēdēju mājās ar bērnu un negribēju atstāt bēbi svešam, lai kaut kur aizietu. Lūdzu, lai draugs paliek ar mazo un es varu kur aiziet, bet nē... Mazajam bija sācies mammas sindroms — tēvu nevajadzēja itin nemaz, tikai mani! Bērns neizlaida mani no acīm, bija ļoti jūtīgs, emocionāls un kaprīzs. Tajā vainoju grūtniecības laikā pārciesto stresu un uztraukumus. Izrunājāmies un tusēšanās beidzās. Likās, nu jau būs labi, bet tad sākās citas problēmas: viņš vispār neņēmās ar mazo, daudz strādāja, bet, pārnācis mājās, tūdaļ sēdās pie datora, it kā mūsu te vispār nebūtu. Dators kļuva par viņa atkarību — ja patraucējām, bļāva, lai liekam mierā un ļaujam atpūsties. Bet kad lai atpūšos es? Es arī gribu sevi sapost! Atrisināju arī šo problēmu — vienkārši pateicu, lai viņš sēž ar bērnu, bet es iešu savās gaitās. Pietiek!
 

Ne dienas bez strīdiem
Tiesa, neatrisināto problēmu vēl ir tik daudz, ka nezinu, no kura gala ķerties klāt. Nav dienas, kad mēs nesastrīdētos. Par sīkumiem. Par jebko. Vienota viedokļa mums nav ne par vienu tēmu. Nezinu, cik ilgi izturēšu, ja katru dienu vajadzēs raudāt. Esmu ļoti emocionāla, līdzko uzpeld viena problēma, atceros visas pārējās. Vislielākās raizes patlaban sagādā finanses. Iztikai, protams, ir, un badā nemirstam, bet reizēm tiešām pietrūkst elementārām lietām, un bērnam taču gribas dot to pašu labāko... Apnikuši strīdi, un apnikuši viņa vecāki. Es viņus neciešu, lai gan izliekos, ka viņi man patīk, jo radus jau neizvēlas, taču viņi pārāk jaucas mūsu dzīvē, īpaši māte. Draugam vienmēr bijušas labas attiecības ar māti; viņš stāsta viņai visu un par visu. Manuprāt, draugs neapzinās, ka ir tāds pats kā viņa tēvs. Viņš veido tādu pašu attiecību modeli kā viņa vecāki, bet man tas nav pieņemams. Esmu pārliecināta, ka drauga tēvs neciena savu sievu! Viņa kā verdzene strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, atnāk mājās, sāk gatavot ēst, tīrīt māju, uzņemas VISAS rūpes par ģimeni. Bet drauga tēvs tikai gulšņā un skatās TV. Turklāt šis vīrietis dzer. Katras brīvdienas! Labi, ka vēl uz darbu iet, bet es nevarētu dzīvot ar alkoholiķi kā drauga mamma. Bet viņa apgalvo, ka ir laimīga...  Pamazām mans draugs sāk arvien vairāk līdzināties savam tēvam.

Apnikuši strīdi, un apnikuši viņa vecāki. Es viņus neciešu, lai gan izliekos, ka viņi man patīk.


Manas ģimenes modelis bija pavisam citāds. Esmu ar draugu runājusi, ka man arī vajag atpūsties, man arī gribas sevi sakopt un palutināt, gribas, lai mani ciena... Kā gan sakārtot mūsu attiecības? Jūtas neizbēgami pamazam zūd... Nezinu, kāpēc vēl joprojām esmu kopā ar viņu. Pieļauju, naudas un materiālās palīdzības dēļ — ja man nebūs viņa, būšu pavisam bez naudas, jo vairs negribu strādāt — gribas turpināt mācības. Turklāt bērnudārzs arī nespīd vēl ilgi...

Kāpēc man jāupurē sevi?
Pagaidām vēl gribas būt kopā ar viņu, bet izrunāšanās vairs nelīdz. Viss aizgājis tiktāl, ka neko vairs nepārrunājam, bet sākam kliegt un apvainot viens otru. Ja arī izdodas aprunāties, kopsaucēju tik un tā nerodam. Gribētu apmeklēt ģimenes psihologu, bet tam trūkst naudas. Kā tad lai atrisina šīs nedienas? Negribu, ka bērns redz, kā mēs mūždien strīdamies. Viņa māte uzskata, ka man jāpiekāpjas, jo draugs ir jauns un nebija gatavs ģimenei... Taču es esmu vēl jaunāka! Kāpēc man jāupurē sevi? Galu galā drauga mamma bija tā, kas teica, ka bērns obligāti jāatstāj, ka viss būs labi, viņi palīdzēs... Bērnam jau apritējis gads, bet no viņiem nav saņēmis nevienu dāvanu!
 

Vai tad vecākiem nav jāpalīdz?
Kad pašiem trūkst naudas, protams, vēršamies pēc palīdzības pie drauga vecākiem, bet tad nauda ir obligāti jāatdod jau nākamajā mēnesī. Vai nav absurds? Ir jāatdod katrs santīms, ko palūdzam! Drauga vecāki uzskata, ka paši knapi izsitas un izdzīvo, ka mums pašiem jātiek galā. Nesen pat pateica: ja mums būs grūtības ar darbu, jūs mūs uzturēsiet. Es biju šokā! Mums taču mazs bērniņš, teju savelkam galus kopā... Biju domājusi — ja nespēsim maksāt par savu dzīvokli, varbūt viņi mūs paņems pie sevis, jo viņu dzīvoklis ir liels. Mēs, protams, dabūtu maksāt gan īri, gan komunālos... Manā ģimenē ir pavisam citādi. Mani vecāki izlīdīs no ādas laukā, lai tikai mums palīdzētu, jo uzskata, ka bērniem jāpalīdz visu mūžu neatkarīgi no vecuma. Bet viņam mani vecāki nepatīk... Nezinu, kāpēc.

Palīdziet ar padomu!
Nezinu, vai spēšu nodzīvot visu dzīvi tā, ka ar cilvēku blakus nav, par ko aprunāties. Jācīnās... Vienīgā izeja patlaban ir ik pa laikam iziet dzīvē — pasēdēt piektdienas vakarā ar meitenēm, atpūsties no rutīnas, nedaudz nomierināt nervus... Diemžēl nav tik tuvas draudzenes, kam varētu izstāstīt savas bēdas un priekus. Palikušas vairs tikai paziņas. Tāpēc izstāstīju savu stāstu šeit — jums. Varbūt jūs man varētu dot kādu padomu, kā dzīvot tālāk?



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk