Bizness un ģimenes pieaugums krīzes laikā

Tev viens bērniņš jau ir?
    Jā, gaidām otro. Pirmais mums ir dēls Klāvs, kuram nu jau drīz būs trīsarpus gadu, tomēr arī tagad ir sajūta kā gaidot otru pirmdzimto – meitiņa tomēr ir kas cits.
    Savā ziņā tas pat ir ērti, ka otrais bērns ir cita dzimuma, jo radiem nez kāpēc ir tāds dumjš niķis – sak, puika jums jau ir, meitiņu vajadzētu. Ko nozīmē – vajadzētu? Es ticu, ka visas mātes, kam dāvāti tikai dēli vai tikai meitas, ir ilgojušās pēc pretēja dzimuma bērniņa, taču šādi apkārtējo izteikumi ir absolūti lieki – vismaz grūtniecības laikā. Vai māmiņai jājūtas vainīgai, ja daba lēmusi ko citu? Mana vīra mammai ir četri dēli – nu jau visi izauguši, skaisti vīrieši, un man tas liekas fantastiski, kad viņi mammu tā mīļi apskauj un prasa: „Mammīt, kas būs pusdienās?” Savukārt mēs ģimenē esam trīs māsas, un arī tas ir burvīgi – visas četras sieviņas sanākam un patrinam mēlītes. Tāda kopības izjūta!
    Es jau pat biju sadomājusies, ka varētu būt dēlu māte. Lai gan kaut kādas aizdomas par meitiņu bija – vēl pirms sonogrāfijas es ļoti bieži sapņos redzēju vīra brāļa meitiņu Laumu, es viņu trakoti mīļoju, nēsāju klēpī, bučoju...
    Starp citu, kad savam Klāvam teicām par gaidāmo bērniņu, viņš paziņoja, ka grib puisīti. Pamatojums – lai varētu spēlēties. Iebildu, ka arī ar meitenītēm var spēlēties, uz ko Klāvs atbildēja: „Nu, tad divas meitenītes!”

Radiem nez kāpēc ir tāds dumjš niķis – sak, puika jums jau ir, meitiņu vajadzētu. Ko nozīmē – vajadzētu? Es ticu, ka visas mātes, kam dāvāti tikai dēli vai tikai meitas, ir ilgojušās pēc pretēja dzimuma bērniņa, taču šādi apkārtējo izteikumi ir absolūti lieki.

Kā aizritēja grūtniecība?
    Gan pirmās, gan otrās grūtniecības laikā es bezgala daudz smaidīju! Gāju pa ielu un savā nodabā vienkārši smaidīju – es domāju, šo sajūtu pazīst ne viena vien māmiņa. Jo tevī taču ir vēl viena dzīvībiņa, tevī notiek kaut kas tik brīnumains... Tas ir neaptverami, kas sievietē notiek, ko viņa sajūt, kā viņa pārmainās, kolīdz piesakās bērniņš. Un, ja vien sieviete ir labā kontaktā ar savu ķermeni, viņa var sajust un saprast tik daudz! Sākumā – vai grūtniecība ir iestājusies, vēlāk – ko grib un kā jūtas mazulis vēderā, vēl vēlāk – kā ķermenis gatavojas dzemdībām.
    Vasarās mēs visa ģimene vismaz mēnesi dzīvojam laukos, un tieši tur pieteicās mūsu otrais bērniņš. Ar mani nenotiek tā – vienā naktī pārstāj izsargāties un uzreiz esi stāvoklī. Jāpagaida, un menstruālais cikls nav tik precīzs kā pulkstenis. Tāpēc mēnešreižu kavēšanos neuztvēru ar aizdomām, baiļodamās velti sacerēties. Tomēr piefiksēju, ka manī kaut kas mainās. Pavisam jocīgas lietas! Piemēram, pamodos jau sagurusi, un kājas bija smagas, smagas, pat šķita, ka ejot gāzelējos – laikam ne velti par grūtniecību saka, ka šī uz grūtām kājām. Un tad es mēdzu apsēsties kā sirma māmuliņa un salikt rokas klēpī – gluži kā mana vecmāmiņa, tikai lakatiņa galvā vēl trūka. Un tam visam piedevām vēl žanra klasika – staigāju pa ābeļdārzu un kāru muti tiesāju vienu zaļu skābu ābolīti pēc otra, jo jūlija pirmajā pusē labāki nebija dabūjami, bet man garšoja tāpat.
    Šo visu savelkot kopā, domāju – varbūt es beidzot atkal esmu stāvoklī? Mūsu lauku mājām tuvumā nav veikalu, kur nopērkami grūtniecības testi, uz autoveikalu meklēt arī nedevos, bet vienkārši dzīvoju, pilnu krūti elpodama svaigo gaisu un ik dienas peldot upē. Kad vīram (Kristaps Smildziņš, žurnāla Kas Jauns atbildīgais redaktors – aut.) beidzās atvaļinājums, tad gan uzreiz lūdzu, lai no Rīgas atved testu.
    Ak, jā, sanāk, ka mūsu otrais bērniņš ir Jāņu bērns. Mani vīra vecāki ir iedibinājuši tradīciju, ka Jāņos minētajā ģimenes lauku mājā kopā sabrauc kupls radu un draugu pulks, un svinēšana ir ļoti, ļoti skaista. Iepriekšējo gadu svinību dēļ divi mūsu ģimenes draugi jau ir tikuši pie mazuļiem, un nu arī mēs...

Vai iepriekšējās grūtniecības laikā gūtās zināšanas noderēja? Vai bija vieglāk?
    Vai bija vieglāk? Es neteiktu, ka pirmajā grūtniecībā bija grūti! Varbūt vienīgi beigu posmā brīžiem pārņēma mulsums, cik tad tas vēders vēl liels augs? Bet, ja nopietni, savu bērniņu gaidīšanas laiku atceros kā kaut ko skaistu. Tie deviņi mēneši uz garā dzīves fona tāds nieks vien ir! Varbūt pirmajā grūtniecībā es to tik ļoti neizjutu, bet tagad gan – paskat, manam pirmajam bērnam jau ir trīs gadi, un viņš prot runāt visādus pekstiņus, lai gan nupat vēl šūpulītī gulēja...
    Man visgrūtākais gaidību laikā ir pēdējās nedēļas – kad aprit pilnas 37. grūtniecības nedēļas un bērniņš teorētiski ir gatavs dzimšanai, dienas sāk vilkties gausāk par gausāko gliemezi. Ja kaut kas neiesāpas, nevelk un nav kāda dīvaināka sajūta, tad diena šķiet velti nodzīvota – vai tas mans ķermenis tik tiešām vēl negrasās sākt gatavoties dzemdībām?!

Man žēl, ka slimnīcās šādi notiek, ka darbojas princips – jo ātrāk, jo labāk. Bet tas, ka šāda steiga var kaitēt māmiņai un mazulim, daždien tiek aizmirsts. Tieši tāpēc mēs nolēmām, ka otrais bērniņš dzims dabiski – mājdzemdībās.

    Ja salīdzinu pirmo un otro grūtniecību, tad manu zināšanu šajā jomā tiešām ir krietni vairāk. Pēc pirmajām dzemdībām man ir palikušas ļoti gaišas atmiņas, tas ir tik intīms un sajūtu ziņā neaprakstāms brīdis, man šķiet, sieviete ar vīrieti šajā mirklī tik ļoti satuvinās, ierauga viens otru citā gaismā... Taču, neraugoties uz šīm skaistajām emocijām, kādu laiku pēc tam es sāku sev jautāt, vai tiešām šīs dzemdības bija jāierosina? Vai tiešām dzemdību pēdējā posmā man vajadzēja apēst to mazo, balto tabletīti, lai kontrakcijas kļūtu biežākas? Un es nonācu pie atbildēm. Manas dzemdības tika ierosinātas, kad vēl nebija pilnas 42 grūtniecības nedēļas un bez acīmredzamiem iemesliem – mēs ar bērniņu jutāmies labi. Ārsta arguments – labāk ātrāk nekā vēlāk. Muļķīgi. Un neviens neņēma vērā arī to, ka man ir neregulāras mēnešreizes, tātad, iespējams, dzemdību datumam vajadzēja būt vēlākam. Kāpēc jāiejaucas dabiskajos procesos, ja viss norit labi? Kāpēc mazulis jādzen ārā, ja viņš vēl nejūtas tam gatavs? Tolaik es nezināju, ka drīkstu iebilst, runāt ar ārstiem. Starp citu, augļūdeņus man pārdūra nebrīdinot. Bijām atbraukuši uz atkārtoto apskati, bija teikts, ka šajā dienā dzemdības stimulēs, taču pirms šīm manipulācijām man nejautāja itin neko! Vienkārši pārdūra. Bet esmu priecīga, ka vismaz nestimulēja ar medikamentiem. Man žēl, ka slimnīcās šādi notiek, ka darbojas princips – jo ātrāk, jo labāk. Bet tas, ka šāda steiga var kaitēt māmiņai un mazulim, daždien tiek aizmirsts. Tieši tāpēc mēs nolēmām, ka otrais bērniņš dzims dabiski – mājdzemdībās.
    Tagad mana vecmāte ir Rudīte Brūvere, fantastiska sieviete un ļoti zinoša savas jomas speciāliste. Klausos viņā, pavērtu muti, un iegūtās zināšanas tik ļoti gribētu izstāstīt vēl kādām māmiņām! Kad mums uz portālu mammam.lv/tetiem.lv māmiņas sūtīja savus dzemdību stāstus, man bija pat skumji – gandrīz katra rakstīja par mākslīgi ierosinātām dzemdībām... Bet nevar taču būt, ka teju visas Latvijas sievietes ir zaudējušas dabas doto spēju pašas spēkiem laist pasaulē bērniņu!?
    Šo visu pārdomu dēļ esmu sākusi darboties kā dūla – šā gada sākumā ģimenes veselības centrs Stārķa ligzda sāka dūlu kustību, proti, dūlu mācību kursu, ko apmeklēju arī es. Man ir gandarījums, ka arī Latvijas māmiņas tiešām meklē dūlu palīdzību, un man ir neizmērojams prieks viņas atbalstīt (dūlas ir pieredzējušas sievietes, kas māmiņām sniedz emocionālo un fizisko atbalstu gaidību laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā, un pasaulē dūlu palīdzība ir ļoti populāra).

Mēs kā portāls gribam kļūt par Latvijas ģimeņu labāko draugu, kur var ne vien aprunāties ar citām mammām un tētiem, bet arī gūt zināšanas un iedvesmu būt par vislabāko mammu un tēti.

    Esi mammam.lv un tetiem.lv radošā direktore. Pastāsti, kā nonāci līdz šādam projektam? Kā un kāpēc?
    Portālu mammam.lv/tetiem.lv es varētu uzskatīt par pierādījumu tam, ka svarīgākais ir formulēt, ko tu vēlies, un tas notiks. Tiešām! Un varētu teikt, ka šis ir mans trešais bērns, tikai izlolots kopā ar manu draudzeni Sindiju Meluškāni, kas ir portāla galvenā redaktore. Kad sākām strādāt pie mammam.lv/tetiem.lv, Sindija nejauši uzgāja savu kladīti, kurā pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem mēs abas bijām pierakstījušas sava potenciālā biznesa idejas. Viena no tām bija portāls sievietēm, pat dažādas nosaukuma versijas bijām sagudrojušas. Nu ko – pagājuši nieka septiņi gadi, un ģimenes portāls ir gatavs!
    Grozies, kā gribi, bet agrāk nekas tāds nebija iespējams. Ne mums bija pietiekama zināšanu bagāža, ne arī iespējas, tikai milzu entuziasms un skaisti sapņi. Tā nu daudz strādājām, krājot pieredzi – gan Sindijas, gan mans lauciņš ir žurnālistika, es tajā esmu jau deviņus gadus, pa vidu saradās bērniņi. Sindijai ir jau trīs, man tūlīt, tūlīt būs divi. Bet bez bērniem portālu māmiņām un tētiem mēs pat gribēdamas nevarētu uztaisīt! (smejas)

Cik viegls vai grūts bija ceļš?
    Protams, nekas nenotika uz līdzenas vietas ar burvja zizlīša pamāšanu: „Galdiņ, klājies!” Taču, ja tu kaut ko dari no visas sirds un ar vislielāko atdevi, tad grūtības paliek kaut kādā tik tālā plānā, ka par to pat nedomā. Gluži otrādi – tu skaties un virzies tikai uz priekšu, mēs kā mazas meitenes gavilējam par panākumiem, gan sīkiem, gan lieliem. Piemēram, par sirsnīgu stāstu, ko iesūta lasītāji, vai par to, ka nu jau portālā ir vairāk nekā 70 000 reģistrēto lietotāju.
    Kaut kādi grūtumi paliek starp mums un Sindiju, tos pārrunājam, pieglabājam zināšanai, un ejam tālāk. Ko tur daudz prātuļot? Vai tad kāda maizīte izcepama bez garoziņas?

Kādi ir nākotnes plāni? – Tavi un portāla?
    Vai! Kādi mums ar Sindiju tik nav plāni! Skaisti, lieli, brīžam neticami. Mēs kā portāls gribam kļūt par Latvijas ģimeņu labāko draugu, kur var ne vien aprunāties ar citām mammām un tētiem, bet arī gūt zināšanas un iedvesmu būt par vislabāko mammu un tēti.
    Mani plāni? Iemācīties apvienot ģimeni un darbu tā, lai apdalīts nebūtu nedz viens, nedz otrs. Mūsu otrais bērniņš pieteicās mammam.lv/tetiem.lv tapšanas laikā. Spriežu, ka acīmredzot meitiņa zināja, ko dara. Vēl nezinu, kā mums ies, jo katram bērnam ir savas prasības, un tās es negrasos ignorēt darba dēļ. Taču lielākais pluss ir tas, ka strādāšana portālā ir apvienojama ar dzīvošanu mājās.

Tavs vēlējums topošajām un esošajām māmiņā?
    Vienmēr atcerieties, ka, jau piedzimstot, mazais cilvēks ir CILVĒKS. Ar savu raksturu, vēlmēm un uzskatiem, kas viņam patīk un kas nepatīk. Ja vien māmiņa jūtas harmoniski, viņa šo mazo cilvēku sajūt ļoti, ļoti labi. Parasti bērniņš neraud un neniķojas tāpēc, lai ieriebtu vecākiem, lielākoties tam apakšā slēpjas kāds kreņķis mazajā sirsniņā. Mācieties saprast savu mazo, un no kopā būšanas jums abiem būs vēl lielāks prieks!

Ko tu gaidīji un ko sagaidīji no mājdzemdībām?
Mūsu meitiņa Lība piedzima, kad bija apritējusi pilna 41. grūtniecības nedēļa, tas ir, 22.martā. Dažas dienas pirms dzemdībām mani pārņēma izmisums un asaras – un ja nu man pašai nesāksies dzemdības? Un ja es to vienkārši nespēju un atkal nāksies veikt stimulēšanu? Nākamajā dienā ticību saviem spēkiem biju atguvusi, vēlreiz nopūšoties par to, cik gan daudz slimnīcu noteiktie rāmji un jocīgās shēmas sievietei spēj nodarīt pāri... Piemēram, iedzīt pārliecību, ka bez ārsta šļircēm tu pati nespēj neko.
Kad sajutu pirmās dzemdību kontrakcijas, es biju laimīga – jā, ar mani tiešām viss ir kārtībā! Šķiet, šo apliecinājumu es gaidīju no mājdzemdībām (bet ne tikai). Mūsu portālā mammam.lv/tetiem.lv pie rakstiem par mājdzemdībām komentāros esmu lasījusi pārmetošas piezīmes, ka tās, ka piedzīvojušas mājdzemdības, pēc tam ar to tā lepojas, tā lepojas! Un uzvedoties tā, it kā nu viņas būtu pārākas par citām. Tobrīd pavīpsnāju par šādu ecēšanos, taču tagad šiem izteikumiem savā ziņā es varētu piekrist. Jo arī es jūtos lepna! Nē, nevis tā vīzdegunīgi, bet lepna pati savā priekšā, ka es uzdrīkstējos noticēt saviem un arī vīra spēkiem. Jā, arī vīra. Jo ja slimnīcā dzemdībās vīrs vairāk ir statista lomā, kuram varbūt ir jāpadod sievai ūdens, jāpatur rociņa un pareizajā brīdī jānobildē notiekošais – visu pārējo taču paveic personāls –, tad tagad galvenie darītāji ir vecmāte un tēvs. Es domāju, ka pēc šīm dzemdībām viņš bija ne mazāks noguris par mani. Un reizē arī ne mazāk laimīgs, ka mēs izvēlējāmies par labu mājdzemdībām.

Es pat biju cerējusi, ka pagūsim pie meitiņas tikt, kamēr dēls Klāvs guļ, taču maziņā piedzima stundu pēc viņa pamošanās.

Kādi ir tavi iespaidi par mājdzemdībām?
Romantika, harmonija un mīlestība – tie ir pirmie vārdi, kas pēc šī jautājuma man ieskrēja prātā. Bērniņu mēs tiešām gaidījām lielā romantikā – dzemdību kontrakcijas sākās naktī no sestdienas uz svētdienu. Cēlāmies ar vīru augšā, piezvanīju vecmātei, mazliet piekopām māju, vīrs sadedza istabā sveces, uzlika kāda skaista koncerta ierakstu un tā nu mēs sēdējām pustumsiņā, skatījāmies koncertu un pārlasījām kalendārā vārdus – kā saukt meitiņu izlēmām tikai tonakt (ielikām vārdiņu Lība). Teicu Kristapam, ka tieši tā arī biju iedomājusies – ka meitiņa piedzimst rīta saules pielietā istabā. Kad svīda gaismiņa, Kristaps pavēra žalūzijas un smēja, ka manu izsapņoto sauli nekur nemana – ārā plosījās īsts cīruļa putenis! Taču, laikam ritot, debesis noskaidrojās un tiešām iededzās žilbinoša saule...
Rīts pienāca rimti un harmoniski. Nekādas skriešanas uz slimnīcu, bērna modināšanas utt. Es pat biju cerējusi, ka pagūsim pie meitiņas tikt, kamēr dēls Klāvs guļ, taču maziņā piedzima stundu pēc viņa pamošanās. Proti, vecmāte atbrauca pusē astoņos un secinājām, ka Klāvu labāk tomēr nogādāt pie vīra vecākiem. Puika pamodās astoņos, izstāstīju viņam, ka māsiņa drīz būs klāt, tāpēc uz pāris stundiņām jāaizbrauc paciemoties pie papiņiem. Viņš bija priecīgs un promejot vecmātei svarīgi paziņoja: „Kad es atbraukšu, māsiņa jau būs klāt!”. Un viņa bija klāt pēc nepilnas stundiņas – deviņos. Kad debesis bija zilas, zilas un saule spoža, spoža...


Autore: Kate Kļave, žurnāls Šūpulītis