Aija Vītoliņa lasa pasaku "Divējādas līgavas"

 24. aprīlis 2009 15:00 Pasaka  skatījumi: 4325

Latviešu tautas pasaka: Divējādas līgavas.

Var noklausīties arī pasakas audio versiju, teicēja: Aija Vītoliņa.

Klausīties pasaku



Ilustrators: Kaspars Studāns, pasakas.net


Viens jauns saimnieks bija apprecējis jaunu sievu, čaklu, krietnu un strādīgu kalponi, un ar to dzīvojis laimīgi, cik laimīgi dzimtļaudis viņos grūtajos laikos varēja būt. Bet viņu laimi kaimiņu saimniece apskaudusi, kas bija ļoti vēlējusies, lai kaimiņš apprecētu viņas meitu.
Bet tā bijusi slinka, ķildīga un nespodra, un šādu nelabu īpašību dēļ jaunais saimnieks bija to atmetis un bildinājis kalponi. Kaimiņiene par to apņēmusies jaunajam, laimīgajam pārim atriebties. Viņa nu jaunajiem kaimiņiem izlikusies par draudzeni un devusi jaunai saimniecei dažādus padomus, sevišķi kas nākošai mātei der zināt.
Kad jaunā saimniece nākusi nedēļās, tad kaimiņiete tai jau laikus atvedusi un ieteikusi vecmāti, kas bijusi veca vecene, bez zobiem, nelaipnām acīm, garu līku degunu un tievu, garu zodu, pie kura bijis mazs matu kušķis. Ne saimniekam, nedz jaunajai saimniecei šī vecene nepatikusi, bet tomēr viņi to pieņēmuši par palīgu grūtajā stundā, lai neaizkaitinātu savu kaimiņieni. Kad pienākusi grūtā stunda, vecmāte apkopusi slimnieci, noguldījusi viņas bērniņu tai blakus, pamudinājusi saimnieku, lai tik ejot gulēt, jo vis esot labi izdevies. Viņa pie slimnieces palikšot nomodā un to apkalpošot.

Viens jauns saimnieks bija apprecējis jaunu sievu, čaklu, krietnu un strādīgu kalponi, un ar to dzīvojis laimīgi, cik laimīgi dzimtļaudis viņos grūtajos laikos varēja būt.

Saimnieks arī paklausījis. Kad saimnieks otrā rītā agri pamodies un steidzies apraudzīt slimnieci, tad atradis vecmāti pie gultas sēžot un cietā miegā dikti krācot, bet gulta bijusi gluži tukša, bez slimnieces un bez bērniņa. Saimnieks izbijies un veceni stipri purinādams pamodinājis. "Kur slimniece un mans bērns palikuši?" viņš tai bargi uzsaucis. "Slimniece ar bērnu guļ gultā," vecene žāvādamies atbildējusi. "Gulta ir tukša!" saimnieks tai uzsaucis.
"Tukša?" vecene atkal atkārtojusi un tad paskatījusies uz gultu. "Patiesi tukša! Vai manu dieni ! Kā tas noticis?" "Tev jāzina, kur palikuši mana sieva un bērns!" saimnieks tai no jauna uzbrucis. "Jā, saimniek, tas ir tiesa," vecene atbildējusi: "Es viņus arī rūpīgi uzraudzīju. Uz rīta pusi, kad māte un bērniņš mierīgi gulēja, arī man miegs ar varu uzlauzās. Tagad redzu, ka māte un bērniņš ir pazuduši."Pārmeklējuši visu māju, visas ēkas, bet no saimnieces un bērniņa neatraduši ne pēdas.
Saimnieks par to bijis ļoti izmisis, bet vecmāte klusi aizgājusi. Nelaimīgais vīrs nu palicis viens pats mājā. Kaimiņiene bieži atnākusi ar viņu un viņa māti parunāties, un katru reizi mēģinājusi jauno saimnieku pierunāt, lai tas rauga aizmirst savas bēdas, un lai izvēloties, sev jaunu mūža biedreni. Tā viņa runājusi savas meitas labā. Saimnieks tik atbildējis: "Es vēl vienmēr ticu, ka savu zudušo sieviņu un savu bērniņu atdabūšu, un ja Dievs man palīdzēs to panākt, tad viņš sodīs tos, kas man šo ļaunumu padarījuši." No tās reizes kaimiņiene vairs nekad neatnākusi un sargājusies sastapties ar jauno saimnieku, kas tam bijis tikai pa prātam.

Reiz vasarā saimnieks kādā miglainā rītā viens pats savā pļavā pļāvis sienu, jo viņa kalps un kalpone bijuši muižas gaitās.

Reiz vasarā saimnieks kādā miglainā rītā viens pats savā pļavā pļāvis sienu, jo viņa kalps un kalpone bijuši muižas gaitās. Kad saimnieks apsēdies iebaudīt brokastu, rupju pelavu maizi un sālītas reņģes, tad gaiss izskatījies kā dūmu pilns, tā ka nebijis iespējams ne cik tālu redzēt. Uzreiz viņš redzējis, ka tuvējie krūmi pakustas un no tiem kaut kas izlien, un tuvojas viņam. Vispirms viņš domājis, ka tas ir kāds suns, bet drīz vien pazinis, ka nācējs ir vilks jeb vilka māte, tādēļ ka tai mazs vilcēns nācis pakaļ. Pļāvējam īsti tuvu pienākusi, vilka māte attupusies viņam iepretī, ar ķetnu paglaudījusi vilcēnu un tad skumīgām acīm viņu uzskatījusi. Saimnieks ātri piecēlies, paķēris izkapti un ar to vilka māti aiztriecis. Gabaliņu aizskrējusi, vilka māte vēlreiz skumīgi paskatījusies uz saimnieku un tad ar savu vilcēnu ietecējusi krūmos. Pusdienā putru strebjot, viņš atkal ieraudzījis vilka māti ar vilcēnu. Tā viņa tuvumā tupējusi uz kāda akmeņa un zīdinājusi savu bērnu. Viņš redzējis, ka tai pat asaras birst no acīm, gluži kā cilvēkam žēli raudot.

Pusdienā putru strebjot, viņš atkal ieraudzījis vilka māti ar vilcēnu.

Viņš no savas pusdienas maizes nolauzis kādu kumosu un aizmetis to vilcenei, tā to ātri saķērusi zobos, kādu drumstalu iebāzusi vilcēnam žaunās un tad pati ātri noēdusi lielāko kumosa daļu. Tajā pašā acumirklī vilcene un vilcēns uzreiz izlīduši no vilku ādas un pārvērtušies par cilvēkiem, sievieti un mazu puisēnu. "Mīļais vīriņ," sieviete teikusi, "vai tu savu sievu vairs nepazīsti? Paldies tev, ka tu saprati manu lūgumu un mani atsvabināji no burvības!" Nu sieva visu izstāstījusi, ka kaimiņiene ar raganas palīdzību to dabūjusi pie malas, pārvērsdama par vilkatu. Pēc tik daudz pārciestiem grūtumiem vīrs ar sievu dzīvojuši laimīgi un viņu dēls arī ar laiku izaudzis par stipru un godīgu vīru. Neģēlīgā kaimiņiene tūliņ pēc tam, kad bija dabūjusi zināt, ka par vilkaci pārvērstā jaunā saimniece tapusi atkal par cilvēku, tik ļoti sabaidījusies, ka aiz bailēm saslimusi un ilgi, ilgi vārgusi, līdz izlaidusi garu. Viņas meita palikusi neprecēta, un jo vecāka viņa tapusi,jo vairāk viņas seja dabūjusi raganas izskatu.

 

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk