Dziedniece pateica: Tas bija lāsts

 23. aprīlis 2009 15:00 Pieredze  skatījumi: 22492

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Mans laimes un nelaimes stāsts reizē sākās pērnā gada rudenī. Toreiz pēc vasaras izklaidēm biju nolēmusi beidzot veidot nopietnas attiecības. Ilgi nedomājot piereģistrējos visos iespējamajos iepazīšanos portālos un - hops - īstais uzradās ātri vien. Sākumā tā bija tikai sarakste, vēlāk - satikāmies. Abi sapratām, ka viegli nebūs, jo dzīvojām apmēram 80 kilometru attālumā. Bet viens otra apskāvienos jutāmies tik ļoti labi, ka nolēmām cīnīties. Bet nebija lemts...



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Viss bija kā lielā murgā. Ikreiz, kad es braucu pie viņa pa ceļam atgadījās, kas nelāgs – te uznāk lielākais gada sniegputenis, te - priekšā avārija un ceļu slēdz uz divām stundām, te - man mašīnai sprāga riepa, te - radiators plīsa. Pie viņa vienmēr braucu bailēs, kas nu atkal būs. Laikā, kad bijām kopā mani skāra smaga slimība (tas vispār bija kas mistisks un pat ārsti nevarēja rast tai izskaidrojumu), mans tētis uz trīs dienām pazuda mežā, darbā līdz šim mīļie kolēģi pilnīgi ēda mani nost, neizskaidrojami un strauji kritos svarā (vēl joprojām netieku laukā no saviem 39kg), smagi sastrīdējos ar savu bērnības dienu draugu, mācībās augstskolā vispār neveicās, draugs sāka diezgan daudz dzert, lai gan nekad iepriekš nebija to darijis. Viss pēkšņi notika kaut kā slikti, lai gan līdz šim biju dzīvojusi kā cilvēks laimes krekliņā.
 
 
Un vienīgais, ko es vēlētos pateikt savam bijušajam draugam – paldies, ka pameti un izglābi man dzīvību.


Melnā nedēļas nogale
Punktu visam pielika kāda nedēļas nogale, kad bijām nolēmuši braukt slēpot – tajā rītā mani izsauca uz darbu, lai gan brīvdienās nestrādājam, tad steigā braucot mani apturēja pirmo reizi mūžā policija un uzlika sodu, pēc tam vēl nevarēju atrast īsto ceļu un ilgi nomaldījos un te pēkšņi vēl kalnā pazūd elektrība, ko dienas laikā nesola atjaunot. Braucot mājup divas reizes uz ceļa saslīdēju, un pāri visam diena noslēdzās ar avāriju. Draugs uz visiem kreņķiem atkal piedzērās un devās uz naktsklubu, kur ņēmās ar citām meitenēm (lai gan iepriekš tiešām bija uzticības kalngals). Vēl tik paspēja atsūtīt sms, ka es neesot vairs viņa draudzene. Pilnīgi neko nepaskaidrojot.

Paldies, ka pameti mani!
Un tagad es zinu, ka mums nebija jābūt kopā, kāds to tik ļoti nevēlējās, ka uzlika man lāstu. To neizdomāju es, to pateica dziedniece. Un tajā avārijā man vajadzēja aiziet bojā... Skarbi to apzināties. Un vienīgais, ko es vēlētos pateikt savam bijušajam draugam – paldies, ka pameti un izglābi man dzīvību. Jo, ja mēs būtu palikuši kopā, mana esamība būtu tikai laika jautājums... Tā ir laime nelaimē vai nelaime laimē?


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk