Dzīvesstāsts: Esmu vientuļais tēvs ar diviem bērniem

 22. aprīlis 2009 8:00 Pieredze  skatījumi: 26323

26 gadus vecais Aivars ir vientuļais tēvs, kas viens audzina meitu un mazo dēliņu. Ar meitas māti viņš izšķīrās, kad viņa bija stāvoklī ar abu otro bērnu. Šis ierosinājums no draudzenes puses nāca negaidīti, un lēmums tika pasniegts kā negrozāms. Lai gan Aivars attiecībās nebija laimīgs, tobrīd viņš to neredzēja un šķirties negribēja...



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/

Attēlā redzamie modeļi nav raksta varoņi.


„Viena no pirmajām lietām, ko meitas māte ierosināja bērnu nākotnes sakarā, bija tas, ka meitai jādzīvo ar mani, bet otrajam bērnam — ar viņu. Tas mani krietni nomierināja, un es pārstāju raizēties par izjukušajām attiecībām. Jau tolaik biju ļoti pieķēries meitai un viņa — man. Meitene tobrīd bija divarpus gadus veca," portālam mammam.lv/tetiem.lv stāsta vientuļais tētis Aivars.

Pielāgošanās vientuļā tēta lomai
Kāpēc tik netradicionāls risinājums? Es neesmu nepamatotu tradīciju piekritējs. Katrai tradīcijai ir iemesls, un mūsu intelekts un pasaules redzējums ir krietni paplašinājies kopš senajiem laikiem, tāpēc varam izvērtēt lietas pēc to būtības. Katru reizi, kad esmu sekojis kolektīvajiem, vispārpieņemtajiem, pareizajiem priekšstatiem bez apdoma, tas beidzies slikti. Kas bija pamatā meitas mātes ierosinājumam atstāt bērnu man, es nezinu, lai gan man ir dažādas teorijas. Būtiskāk, manuprāt, ir tas, ka es spēju rūpēties par meitu, turklāt es nerunāju tikai par finansēm, bet arī par emocionālo pusi.

Viena no pirmajām lietām, ko paveicu, bija meitas atradināšana no knupīša un vakara piena pudeles, ko viņa joprojām tajā vecumā lietoja, un turpmāk naktis abi gulējām bez mošanās.

Pēc šķiršanās meitas māte pārcēlās uz dzīvi īrētā dzīvoklī 10 kilometru attālumā no mūsu dzīvesvietas. Lieki teikt, ka mainījās viss dienas režīms. Es pārkārtoju darbu tā, lai varētu strādāt no mājām. No rītiem vedu meitu pie auklītes, vakarā pastaigājāmies, gājām uz jūru un rotaļlaukumu, mācījos vārīt putras (brīžiem ar katastrofāliem rezultātiem!), tīrīju un kārtoju māju. Vajadzēja tikt galā pašam, jo vecāki dzīvoja divu stundu brauciena attālumā. Viena no pirmajām lietām, ko paveicu, bija meitas atradināšana no knupīša un vakara piena pudeles, ko viņa joprojām tajā vecumā lietoja, un turpmāk naktis abi gulējām bez mošanās. Sākumā gāja grūti, biju noguris, brīžiem melanholisks, aizkaitināms un dusmīgs, bet man ļoti palīdzēja psihoterapeita apmeklējums, kas sagatavoja mani turpmākajiem atgadījumiem.

Māmiņu nogādā psihiatriskajā slimnīcā
Apmeklēju pieredzējušu psihoterapeiti, kas gluži kā personīgā pareģe izstāstīja galvenos notikumus, kas pēc dēla piedzimšanas norisinājās ar meitas māti. Kādu dienu, pārrodoties no pastaigas ar meitu, man piezvanīja policija un informēja, ka manu bērnu māte aizvesta ar „ātrajiem” uz psihiatrisko slimnīcu, un jautāja, vai ņemšu dēlu pie sevis vai vest viņu uz bērnu patversmi. Šī bija otrā reize, kad dzīve pēkšņi sagriezās kājām gaisā, un nu man bija jau divi bērni. Kādu brītiņu padzīvoju pie saviem vecākiem, līdz atradu iespēju noīrēt dzīvokli netālu no bērnu vecvecāku mājām. Meita dzīvo pie manis un iet bērnudārzā. (Milzīgs paldies pilsētas Domei, kas speciāli mainīja noteikumus, lūdzot atļauju Ministru kabinetam, lai varētu uzņemt manu meitu ārpus kārtas bērnudārzā!) Dēlu, kurš vēl ir zīdainis, naktīs pieskata mani vecāki, savukārt pa dienu viņš ir pie manis auklītes uzraudzībā.
 

Kādu dienu, pārrodoties no pastaigas ar meitu, man piezvanīja policija un informēja, ka manu bērnu māte aizvesta ar „ātrajiem” uz psihiatrisko slimnīcu, un jautāja, vai ņemšu dēlu pie sevis vai vest viņu uz bērnu patversmi.


Kopš bērnu māte atgriezās no slimnīcas, viņa dzīvo pie saviem vecākiem un reizi nedēļā pieskata bērnus. Meitu arī biežāk, ja vien meitene pati izsaka vēlēšanos paciemoties pie mammas. Reizēm viņa grib braukt pie mammas ļoti bieži, bet reizēm negrib pat reizi nedēļā, un es viņas vēlmi respektēju. Meitas attiecības ar mammu ir stipri atkarīgas no tā, cik mamma pati ir mierīga un nosvērta. Kopumā tās, manuprāt, nav īpaši mainījušās. Meitai ir skaidrots tikai „kas”, nevis „kāpēc”. Piemēram, pastāstīju, ka tagad mamma dzīvos citur, vēlāk — ka mamma dzīvos vectētiņa mājā. Ja jautās, kāpēc, stāstīšu, ka mums ar mammu gribas dzīvot katram savā mājā.
 
Tētis iemācījies pīt arī bizes
Kad sāku dzīvot atsevišķi, dzīvoklī beidzot parādījās kārtība un tīrība. Es uzzināju, cik vienkārši ir izmazgāt veļu un lietot trauku mašīnu. Grīdas mazgāt vienmēr esmu pratis. Visus šos gadus biju klausījies attaisnojumu pēc attaisnojuma par to, cik tas viss ir grūti, līdz beidzot šie maldi sagruva, kad visu sāku darīt pats. Protams, nācās upurēt daļu no „haltūrām”, lai varētu paspēt visu izdarīt un veltīt vakaru meitai. Patlaban ir vēl labāk — auklīte palīdz uzturēt kārtību dzīvoklī, lai arī tas neietilpst viņas darba pienākumos. Uzskatu, ka man ļoti paveicies ar auklīti, ļoti novērtēju viņas veikumu.

Ar meiteņu apģērbu pagaidām nav problēmu — pilns skapis ar drēbēm. Ir arī pāris svētku kleitas, varu sapucēt. Jaunu apģērbu palīdz iegādāties mana mamma, bet izvēlas pati meita. Bizes pīt man iemācīja paziņa koncerta laikā, gaidot grupas uznācienu. Vienīgās problēmas sagādā ēst gatavošana, jo es māku gatavot gandrīz tikai vecpuišu barību (toties garšīgi!), taču mēs ēdam to, ko mākam uztaisīt, un bieži ejam uz kafejnīcu.

Kad sāku dzīvot atsevišķi, dzīvoklī beidzot parādījās kārtība un tīrība. Es uzzināju, cik vienkārši ir izmazgāt veļu un lietot trauku mašīnu.


  Mācās no psihoterapeites, intuīcijas un interneta forumiem
Vai tiekos ar bērnu māti un pavadām laiku kopā kā ģimene? Man ir labas attiecības ar viņas vecākiem, īpaši tēvu. Reizēm, aizvedot meitu, es mazliet uzkavējos, bet tā nav tāda apzināta kopā būšana kā ģimenei, tā ir tikai istaba, kurā vienlaikus atrodas abi vecāki. Informāciju par meitas audzināšanu smeļos no savas psihoterapeites un intuīcijas. Par dažādiem viedokļiem painteresējos interneta forumos, meklējot oriģinālas un interesantas idejas. Par lielāko ieguvumu pašreizējā dzīves situācijā uzskatu sakārtoto mājas vidi, mieru un faktu, ka man ir prieks atgriezties mājās. Ieguvums ir arī iespēja plānot izdevumus, pozitīvs iekšējais stāvoklis un brīvība.
 
Ko ieteiktu citiem tēviem, kas vieni audzina savas atvases? Katrs darbs ir pelnījis, lai to darītu pilnvērtīgi, un tas attiecas arī uz bērnu audzināšanu. Šādā situācijā bērnam ir vajadzīga stabilitāte, tāpēc jāpievērš pastiprināta uzmanība rituāliem un disciplīnai — ir jāpilda savi solījumi, turklāt arī tie, kas sola kaut ko negatīvu. Svarīgi ir veltīt bērnam pietiekami daudz laika. Jāizsaka daudz atzinības, lai vēlāk nebūtu pašvērtības kompleksu. Būšu skarbs — ja nav pārliecības par savām tēva spējām un prasmēm, labāk šo atbildību neuzņemties. Paļauties uz to, ka ātri izdosies nocopēt mammas aizvietotāju, ir tiešākais ceļš uz vēl vienām nelaimīgām attiecībām. Patiesībā šajā ziņā latiņa jāpaceļ augstāk, jo tagad tas ietekmēs ne tikai pašu, bet arī tavu bērnu.
 
Arī šķirto ģimeņu tēviem, kuru bērni dzīvo ar māti, ieteiktu regulāri pavadīt laiku ar bērniem, bet tikai tad, ja gribas. Ja tēvam nav intereses, bērnam daudz veselīgāk ir viņu nesatikt nemaz nekā nedēļas nogalēs izciest obligātās kopā pavadāmās stundas, visu laiku zaglīgi metot acis pulkstenī. Bērni nelielās devās ir interesanti, turklāt ir iespēja aiziet uz kafejnīcu padzert saldējuma kokteili, noskatīties pēc komiksa motīviem uzņemtu filmu, apmeklēt zoodārzu vai atrakciju parku un darīt citas aktivitātes, kas izraisītu aizdomīgus skatienus, ja tās darītu vienatnē.”
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk