Bērnus — mācīt vai mocīt?
Nekāp, nokritīsi, neņem — sasitīsi, nedari — tu vēl esi par mazu. Pazīstamas frāzes jau no bērnības, vai ne? Tagad arī pirmais, kas nāk prātā, lai pasargātu savus bērnus no briesmām, ir šī vienkāršā iebaidīšana. Tas varbūt strādā, kamēr esam klāt. Bet visu laiku klāt stāvēt nav iespējams. Nelaime notiek pāris sekundēs.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Foto no personīgā arhīva
Kā tad ir labāk — pastāvēt blakus bērnam, kamēr viņš pats pārliecinās, ka uguns ir karsta, bet ūdens smeļas mutē? Vai cerēt, ka viņam mūsu padomi liksies gana nozīmīga barjera? Mums ar sievu regulāri sanāk par to „parunāties”. Taisnība jau viņai ir, ka bērnam, pat uz mirkli aizrijoties, var apstāties sirds. Bet es neesmu tāds optimists, lai domātu, ka vienmēr varēšu būt klāt, kad mazais ieraudzīs ūdeni. Vai mūsu mutiskie brīdinājumi būs spēcīgāks arguments par viņa dabisko izziņas tieksmi?
Lasītākais
Vienkāršāk bija ļaut to pirkstiņu piedurt degošam skalam, jo apsvilis pirkstiņš likās mazāks ļaunums, salīdzinājumā ar nodegušu siena šķūni.
Manai māsai bija 3, man — 4, māsīcai — 5 gadi. Mūsu vecmammai, pie
kuras vasarā laukos dzīvojām, nebija laika mums stāvēt klāt – lopi
jākopj, nezāles jāravē un siens jāpļauj. Vienkāršāk bija ļaut
to pirkstiņu piedurt degošam skalam, jo apsvilis pirkstiņš likās
mazāks ļaunums, salīdzinājumā ar nodegušu siena šķūni.
Vai man sirds nenodreb, redzot, kā manas meitas kāpj pa stāvām
trepēm vai krāmē traukus augšējā atvilktnē? Nodreb. Gribas
piesteigties un paturēt rociņu vai šķīvi. Un es mierīgi varētu
piekrist arī kādam, kurš teiks, ka es vienkārši esmu paar slinku,
lai bērnam pastāvētu klāt. Reizēm esmu.
Autors:
Valdis Melderis
,
Radio Skonto
programmu direktors un trīs meitu tēvs
