Spēles, ko iecienījuši bērni citās zemēs

 20. aprīlis 2009 16:00 Rotaļa  skatījumi: 25485

Izrādās, ka katrai tautai ir ne tikai savs nacionālais apģērbs un nacionālie ēdieni, bet arī iecienītākās bērnu spēles! 



Foto: iesūtījusi Inese Krūmiņa, mammam.lv reģistrētā mamma


Ringo. Šī sporta spēle plaši izplatīta Polijā. To spēlē sporta laukumos, skolu pagalmos. Tiek rīkots pat Varšavas čempionāts Ringo spēlē. Spēle notiek volejbola vai tenisa laukumā. Laukumu pārdala uz pusēm ar 220-240 cm augstu tīklu. Ringo spēle ir līdzīga volejbolam, tikai bumbas vietā šeit ir gumijas riņķis. Tā svars ir 180-185 grami. Pēc noteikumiem, spēlētājam, kas noķēris pār tīklu pārmesto riņķi, vajag ar to pašu roku mest riņķi atpakaļ uz pretinieka pusi. Ringo spēlē viens pret vienu, divi pret diviem, trīs pret trīs. Tātad spēlētāju skaits ringo ir mazāks nekā volejbolā. Bet spēles process ir tāds pats. Ja spēlē divi pret diviem vai trīs pret trīs, komanda var saspēlēties savā starpā, bet ne vairāk kā trīs reizes. Šajā spēlē lieliski tiek trenēta roku lokanība, plaukstu, pirkstu kustīgums un, protams, acumērs.

Korejiešu cīņa. Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā tautas sporta svētkos sevišķi liela piekrišana ir cīkstoņiem. Mazie korejieši cīnās pēc saviem noteikumiem, iztiekot bez sarežģītiem paņēmieniem. Lūk, kā noris korejiešu bērnu cīņa. Visi sastājas aplī cieši cits pie cita, un pēc vadītāja vai tiesneša aicinājuma divi dalībnieki apļa vidū sāk sacensību. Vispirms cīkstoņi viens otram paklanās, tad pēc komandas pietupstas un izstiepj uz priekšu rokas, pavēršot plaukstas uz augšu. Spēlētāji pietupienā, izstiepuši plaukstas uz priekšu, lec viens otram virsū, bet skart viens otru drīkst tikai ar plaukstām. Cīņa beidzas, ja kāds no cīkstoņiem zaudējis līdzsvaru, piecēlies kājās vai apsēdies zemē. Zaudētājs skaitās arī tas, kurš atkāpjoties aizskāris kādu no tiem, kas stāv aplī. Katra cīņa sākas ar paklanīšanās ceremoniju. Ja cīņas gaitā rodas kādi strīdi, pēc tiesneša signāla cīņa tiek pārtraukta. Sāncenši no jauna nostājas apļa vidū un jau bez ceremoniālās paklanīšanās atsāk cīņu.

Jamada. Šī kustīgā spēle ar bumbu iemantojusi lielu popularitāti Kubā. Jamada tulkojumā no spāņu valodas nozīmē — izsaukums, jo katram spēlētājam jābūt gatavam, ka viņu izsauks. Spēlei der jebkurš laukums, kur var uzvilkt apli 10 m diametrā. Visi dalībnieki, izņemot spēles vadītāju, izvietojas ārpus apļa līnijas. Vadītājs nostājas apļa vidū un paņem rokās bumbu. Viņš trīsreiz sit bumbu pret zemi, bet ceturto reizi met to augstu gaisā un skaļi izsauc kādu no spēlētājiem, kas gatavībā stāv apļa ārpusē. Izsauktajam jāieskrien aplī, jāpaspēj noķert bumbu un jāpacenšas tūlīt trāpīt ar to kādam spēlētājam. Ja uzdevums izpildīts, viņš iegūst divus punktus, bet, ja tikai noķer bumbu un nevienam netrāpa, — vienu punktu.
Spēlei jamada ir arī citi noteikumi. Ja izsauktais spēlētājs paspēj noķert bumbu lidojumā, kamēr tā nav pieskārusies pie zemes, viņš iegūst papildu punktu. Taču, ja bumba nav noķerta un atsitusies pret zemi vairāk nekā divas reizes, to paņem spēles vadītājs un atkal izsauc uz cīņu citu dalībnieku. Spēle ilgst 20-30 minūtes. Uzvarējis tas, kurš pa šo laiku ieguvis visvairāk punktu.

Trikass. Šo spēli Dienvidslāvijā sauc arī par tri doticati: serbiski, tāpat kā krieviski, tri nozīmē — trīs, bet doticatipieskaršanās. Laukumā, kura izmēri ir apmēram 20X10 m, sacenšas divas komandas, katrā laukuma pusē pa 5 vai 6 dalībniekiem. Spēles noteikumi nav sarežģīti. Komanda, kas ieguvusi tiesības sākt sacensību no gala līnijas, sit bumbu ar kāju tā, lai tā nokristu pretinieku pusē. Pretinieki drīkst atsist bumbu uzreiz vai izdarīt ne vairāk kā trīs piespēles. Rezultātu skaita kā volejbolā: komanda, kas ievadījusi bumbu spēlē, iegūst vienu punktu, ja pretinieks kļūdījies. Ja kļūdījusies servējošā komanda, tā zaudē serves tiesības. Spēlē līdz desmit punktiem. Spēlētāji nedrīkst pieskarties bumbai ar rokām. Viņi to drīkst vadīt tikai ar kāju. Atjauts apturēt bumbu ar ķermeni, taču tad bumba jāpiespēlē citam, jo katrs spēlētājs drīkst pieskarties bumbai tikai vienu reizi. Ja bumba izlido ārpus laukuma robežām servētāju komandas vainas dēļ, šī komanda zaudē serves tiesības.

Kaķis maisā. Šī spēle ir ļoti populāra Bolīvijā. Lielā maisā saliek dāvanas spēlētajiem. Dāvanu ir tik, cik spēlētāju. Tur ir dažādi smieklīgi priekšmeti: slotas, lupatas, krāsaini akmentiņi, vecas virves, saplēstas kurpes, sadauzīti trauki... Spēlētāji pēc kārtas iet pie maisa un izņem no tā katrs vienu  dāvanu. Par  dāvanu viņiem vajag asprātīgi pateikties un vēl piebilst, kur tā izmantojama. Visveiksmīgākā un uzjautrinošākā atbilde tiek godalgota. Citreiz dāvanu vietā maisā liek aploksnes ar dzejoļiem, smieklīgiem novēlējumiem. Aploksnes saņēmējs izlasa to, kas tur rakstīts, un asprātīgi komentē. Dāvanas var būt arī jokpilni rīkojumi, kas liek veikt kaut ko uzjautrinošu. Rīkojuma saņēmējam jāizpilda tas pēc iespējas labāk.

Pa neredzamu mērķi. Šī spēle ir populāra Argentīnā. Uz zemes uzvelk mazu apli vai izrok nelielu bedri, kuras vieta spēlētājiem labi jāiegaumē. Pēc tam mērķim priekšā aizliek finiera plāksni. Spēlētāji nostājas 10 m attālumā un pēc kārtas met bumbu mērķī, kas nav redzams. Metējs var paļauties vienīgi uz savu atmiņu un acumēru. Tiesnesis pārbauda metienu precizitāti. Par mērķi var izmantot arī grozu. Tādā gadījumā mērķi neaizsedz, bet grozu ar garu rīksti lēni velk pa zemi. Šajā kustīgajā mērķī jātrāpa ar mazu bumbiņu.

Mednieki un pīles. Spēle populāra Spānijā. Spēlēm ūdenī jāizraugās vieta, kur nav dziļāks kā līdz viduklim vai līdz krūtīm. Viena daļa spēles dalībnieku - mednieki - ūdenī nostājas aplī. Pārējie - pīles - izvēlas sev vietu apļa vidū.  Mednieki met cits citam bumbu un izdevīgos brīžos cenšas ar to trāpīt kādai no pīlēm. Dalībniekam, kuram trāpījusi bumba, jāiet krastā. Pīlēm visvieglāk paslēpties zem ūdens, jo mednieks nedrīkst turēt bumbu rokās ilgāk par 3 sekundēm. Pēc 5 minūtēm spēlētāji atpūšas un tad mainās lomām. Uzvar grupa, kas trāpījusi pīlēm visvairāk.

Izlūki. Spēlei ieteicams izraudzīties biezu mežu vai krūmājus. Katrs dalībnieks iepriekš sagatavo sev numuru burtnīcas lapas lielumā un paņem līdzi zīmuli un piezīmju papīru. Numuram jābūt ar trīs cipariem, un pirms spēles sākuma tas jātur slepenībā. Pēc vadītāja komandas dalībnieki izklīst mežā un piestiprina numurus sev uz muguras. Pēc nākamās komandas visi sāk, cik iespējams, nemanāmi pārvietoties un cenšas ieraudzīt un pierakstīt citu dalībnieku numurus, paši paliekot nepamanīti. Uzvar dalībnieks, kurš pierakstījis visvairāk numuru un kura numuru pierakstījuši vismazāk sāncenšu.


Avots: Divpadsmit mēneši, 1981. R.: Liesma, 1980
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk