Ļaujiet bērniem gūt savu pieredzi

 16. aprīlis 2009 18:00 Emuāri  skatījumi: 3418

Ko darīt, ja bērns pretēji vecāku vēlmēm negrib mācīties augstskolā vai paziņo, ka pēc devītās klases ies strādāt? Mans ieteikums — cienīt bērna izvēli un ļaut piedzīvot!



Foto no personīgā arhīva


Mūsu vidējā meita Justīne sešos gados paziņoja, ka vairs negrib iet bērnudārzā, bet grib iet strādāt un dziedāšanā, un mēs teicām: „Labi, bet rīt aizej un sarunā pati ar bērnudārza audzinātāju, ka tu vairs neiesi dārziņā, bet iesi tikai uz darbu un dziedāšanā!” Viņa to nenokārtoja, protams. Tad Justīne paziņoja, ka ies prom no mājām. Mēs teicām: labi. Viņa sakravāja somu ar savām mantām, izgāja ārā, uzkāpa ievā un trīs stundas tur dzīvoja. Kad mēs to vēlāk pārrunājām, Justīne atzinās, ka viņai tā gribējies iet mājās, bet nezinājusi, kā lai tagad atgriežas, nezaudējot pašcieņu.

Viņa sakravāja somu ar savām mantām, izgāja ārā, uzkāpa ievā un trīs stundas tur dzīvoja.

Man šķiet, ka brīžos, kad bērnā dzimst dumpinieka gars, svarīgi ir ļaut viņam to piedzīvot. Protams, nav vienas izejas visās situācijās. Un tāpēc ir profesija psihologs — cilvēks nāk pie manis, un mēs kopīgi meklējam izeju konkrētā situācijā, jo ir situācijas, kad šis risinājums nederēs. Bet lielākā kļūda, ko pieļauj vecāki, ir tāda, ka viņi paši neievēro konsekvences. Ja bērna lēmums ir iet strādāt servisā par montieri, ļauj viņam to pamēģināt! Ja devītās klases skolnieks aizies divas dienas uz darbu servisā, kur viņam būs piecos jāceļas, un ja tur no viņa prasīs pēc pilnas programmas, viņš ātri vien būs atpakaļ skolas solā! Mammai, protams, būs žēl tā tīņa, bet jāļauj viņam pašam gūt šo pieredzi.
Domāju, ja bērns gadu, divus vai piecus gadus meklēs, ko grib darīt, viņš neko nezaudēs, bet atradīs to, ko tiešām vēlas.


Mana lielā meita pēc pirmā pusgada izstājās no augstskolas, jo viņai likās, ka tas ir bleķis, ko tur māca. Viņai bija ļoti laba neformālā izglītība, jo kopš 16 gadu vecuma meita bija nevalstiskās organizācijas Papardes zieds valdē. Viņa izstājās un aizbrauca uz Norvēģiju auklēt bērnus. Man, protams, sirds sāpēja, un es viņai prasīju: vai tiešām vajadzēja tik radikāli darīt, varēji taču paņemt akadēmisko gadu... Pēc trim gadiem viņa atgriezās ar brīvu norvēģu valodu, izcilu angļu valodu un mēneša laikā dabūja darbu, kuru viņas izglītība pēc būtības nemaz neļāva iegūt. Viņa tur joprojām strādā un pašreiz atkal studē, bet tā ir viņas pašas izvēle.
Man, protams, sirds sāpēja, un es viņai prasīju: vai tiešām vajadzēja tik radikāli darīt, varēji taču paņemt akadēmisko gadu...

Dēls pabeidza 12. klasi, iestājās budžetā Tehniskajā universitātē, bet pēc pusgada izstājās, jo pateica, ka tas nav tas, ko viņš vēlas. Mēnesi pastrādāja un tad aizbrauca uz Velsu, nevis uz Angliju, kur jau vairākums latviešu ir priekšā. Viņš teica, ka grib strādāt uzvalkā, un pašlaik viņš to dara. Viņi aizbrauca ar meiteni divatā un atrada darbu vidē, kur nav latviešu. Un es ticu, ka viņš vēl mācīsies.

Mana vidējā meita pašlaik mācās 12. klasē, viņa ļoti labi mācās un ir bijusi skolas prezidente, bet viņa ir izvēlējusies uz gadu braukt brīvprātīgā darbā. Tā ir viņas izvēle, lai brauc, gūst pieredzi un atrod sevi. Protams, es kā mamma viņu redzu šādā vai tādā profesijā, bet jāatceras, ka tā ir viņas izvēle un viņas dzīve, jo kas tad mācīsies — bērns vai mamma? Domāju, ja bērns gadu, divus vai piecus gadus meklēs, ko grib darīt, viņš neko nezaudēs, bet atradīs to, ko tiešām vēlas.

Diāna Zande
, psiholoģe un piecu bērnu māmiņa


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk