D. Lūriņa: „Es meklēju līdzsvaru starp ģimeni un darbu!”

 09. aprīlis 2009 13:05 Intervija  skatījumi: 9927

Ar vienu no seriāla UgunsGrēks galvenajām varonēm, Nacionālā teātra aktrisi un gandrīz trīs gadus vecā Ernesta māmiņu Ditu Lūriņu tikos kādā saulainā pēcpusdienā, lai uzdotu tos jautājumus, kas interesē portālā reģistrētās mammas un tētus: vai viegli būt māmiņai, aktrisei un mīļai sievai, kā saglabāt formu un cik svarīgi bērniņu ir sagaidīt kopā.



Foto no Eglienu ģimenes personīgā arhīva


Kā tas ir — būt maza rakara māmiņai? Kas ir visgrūtākais?
Būt maza rakara māmiņai ir brīnišķīgi. Savukārt visgrūtākais ir dažreiz saglabāt pacietību. Turklāt tā ir ļoti nepieciešama un ne tik daudz saskarsmē ar mazo rakari, cik pašam ar sevi, jo tu dali savu uzmanību starp sevi, darbu un bērnu. Jāsaprot pašam sevi, jāsaprot, ka ne vienmēr, lai kā arī gribētos, ir iespējams pārslēgties no kaut kā viena uz pavisam ko citu. Bet tas ir nepieciešams, jo mazais rakaris prasa 100% uzmanību. Kā man notiek šī pārslēgšanās? Kaut kur manī visu laiku notiek cīņa. Ir brīži, kad liekas, esmu pārslēgusies, bet patiesībā — tikai par kādiem procentiem. It kā dzirdu, ko mazais saka, bet patiesībā ne. Un tad sajūtu, ka kaut kas iet šreijā — bērns sāk iet no rāmjiem ārā, un es kļūstu nervoza. Tad sev pasaku: kas te tagad ir — ne zivs, ne gaļa! Ir jādara viens vai otrs. Un tā ir mūžīgā ikdienas cīņa ar sevi, ar apstākļiem, kādi nu tie ir.
Pirms mazais piedzima, visi teica: nekas, sākums būs viegls, jo bērns tik paēd un guļ, bet varu teikt, ka nav nekas grūtāks par pašu sākumu. Neko tādu vēl nebiju pieredzējusi un piedzīvojusi. Ernests negulēja gandrīz nemaz un ēda nepārtraukti. Viņš gulēja varbūt vienīgi uz mana vēdera. Tikai kādu sešu mēnešu vecumā viņš sāka gulēt ārā. Kad tad tagad nekait — visu var sarunāt! Tagad viņš pats paēd, pats sakārto mantas, apģērbjas.

Bērna vārda izvēle ir ļoti nopietns solis. Kā izvēlējāties mazulim vārdu?

Mums ir tas variants, ka vārds atnāca, ilgi pirms puisītis bija pieteicies. Liekas, ka kādus gadus piecus pirms. Mēs varbūt tikai kādu gadu bijām kopā ar Mārtiņu, reiz runājām, ja mums kādreiz kaut kas būs un ja tas būs dēls, sauksim par Ernestu. Gadiem cauri vārdiņš palika. Un tad dēliņš atnāca pie vārdiņa. Kad mazais pieteicās, bijām pārliecināti, ka būs puika. Turklāt vārdiņš meitiņai nemaz nelidoja gaisā. Mēs gan sēdējām pie kalendāra un izdomājām, ja nu tomēr. Bet arī tie vārdiņi, ko bijām izvēlējušies, nu jau ir aizmirsušies, laikam nebija īstie. Man liekas, ka vārdiņš pats jau pamazām lido, tā ka jāgaida — gan jau arī meitiņa atnāks.





Ernests ar savu traktoru

Tātad domājat par otru bērniņu?

No vienas puses, jārēķinās ar darbu un līdzīgiem plāniem. Ar Ernestu bija tā, ka vienkārši sajutu, ka viņš gandrīz jau ir atnācis. Tad bija vienalga, kādi ir darbi, kādi ir plāni, bet mazais stāv pie durvīm un klauvē. Nu, kā es varēju viņu nelaist iekšā? Jā, tā sajūta pat bija tik konkrēta. Es, protams, domāju, ka vajadzētu otru bērniņu, bet es arī domāju, ka vajadzētu pabeigt šos darbus un vēl tos, tā sakot, notiek plānošana, un patiesībā es tai ļaujos, jo zinu: tad, kad atkal kāds klauvēs pie durvīm, nevarēšu neielaist. Es reizē plānoju un tajā pašā reizē esmu atvērta sajūtām.

Abi ar vīru esat aktieri. Darbs ir tāds, ka esat bieži prom no mājām, no dēliņa. Vai dažreiz nav mazliet žēl, ka tā iekārtojusies dzīvīte? Man jūs abi kā cilvēki un aktieri ļoti, ļoti patīkat, un priecājos jūs visur redzēt, bet ko saka mazais eņģelītis, ka mammīte un tētuks reti ir kopā ar viņu? Ticu, ka visas izrādes domās viņš ir ar jums, tomēr... Kas pieskata mazo jūsu prombūtnes laikā? Kā cīnies ar vainas izjūtu? 
Kad neesam kopā ar Ernestu, viņš ir kopā ar auklīti, babiņu (Mārtiņa mammu) vai dzīvojas pa bērnudārzu. Ir bijusi reize, kad tētis atnāk mājās pēc izrādes viens pats, jo esmu aizbraukusi filmēties. Bērns ieraudzīja tikai tēti, sāka raudāt un teica tādu dziļi analītisku frāzi: mamma par daudz strādā. Protams, šādas frāzes iebliež pa saules pinumu. Ja mums ir brīva dienas pirmā puse un tikai vakarā ir izrāde, cenšamies Ernestu nevest uz dārziņu, lai viņš mūs redz. Visu laiku ir tāda kā žonglēšana uz virves. Tajā pašā laikā mācos pieņemt pati sevi un saprast, ka es mājās nevarēšu nosēdēt. Viens liels nervu kamols vien no manis būs. Tāpēc jāmēģina noturēt trauslo līdzsvaru. Šādas frāzes līdzsvaru izjauc, bet, pazīstot sevi, zinu, ka no darba prom neaiziešu. Jautājums var būt vienīgi par grafiku. Man ir prieks redzēt, kā bērns aug, kā kļūst lielāks un prātīgāks. Zinu, ka drīz būs brīdis, kad varēšu viņu daudz vairāk ņemt līdzi uz darbu. Un tas viņam nebūs grūti, bet gan interesanti. Atceros, ka bērnībā man tika veltīti vārdi — ak tu, nabaga bērniņš, visu laiku jādzīvo pa teātri. Bet nekas saldāks un skaistāks nevarēja būt! Domāju, ka Ernestam varētu būt tāpat, viņam varētu patikt redzēt visas nopietnās izrādes un dzīvoties pa kulisēm!

 

Un tad sajūtu, ka kaut kas iet šreijā — bērns sāk iet no rāmjiem ārā, un es kļūstu nervoza. Tad sev pasaku: kas te tagad ir — ne zivs, ne gaļa!


Ja mēs Ernestam kādā brīdī esam par maz, tad mirkļos, kad sakām, ka tagad jādodas uz dārziņu vai tagad nāks aukle, viņš saka: nē. Bet, ja trauslais līdzsvars ir noturēts, viņam nav pretenziju. Viņam patīk iet uz dārziņu, satikt draugus. Viņš grib komunicēt ar citiem. Arī ar iejušanos dārziņā Ernestam nebija problēmu. Audzinātāja stāstīja, ka pirmajās dienās centusies pievērst viņam lielāku uzmanību, bet tad kādā brīdī sapratusi, ka viņa mazajam tieši traucē. Tajā dienā, kad esmu mājās, tiešām cenšos pārslēgties. Ja arī nekas īpašs netiek darīts, daru visu, lai uzmanība tik un tā netiktu dalīta. Bet lietas, ko darām kopā, ir ļoti dažādas. Ernestam, piemēram, ļoti patīk mazgāt traukus, kaut ko ielikt cepeškrāsnī, ar tēti kopā paskrūvēt gultu. Ja ir silts un saulains laiks, staigājam pa parku. Ziemā dodamies uz lielveikalos esošajām bumbu vannām. Tas vienmēr ir liels un priecīgs notikums. Tad vēl cenšamies braukt ciemos pie kolēģiem, kuriem ir mazi bērni. Vai arī pie mazajiem  onkulīšiem, kas ir mani brāļi, bet vairāk vienaudži Ernestam, jo vienam no brāļiem ir astoņi, otram pieci gadi.

Vai ņemat Ernestu līdzi uz mēģinājumiem? Kā viņš uzvedas teātrī?
Jā, Ernests ir nācis līdzi uz mēģinājumiem, bet ne pārāk daudz, jo mums tas ir smagi un arī Ernests šos gājienus uztver ļoti emocionāli un pēc teātru apmeklējuma ir ļoti noguris. Nesen viņš bija uz Žurkas Kornēlijas mēģinājumu. Sākas otrā daļa, zālē dziest gaisma. Sēžam mēs un vēl daži kolēģi, Ernests pagriežas pret kolēģiem un saka: tagad tētis dejos un jokosies. Vēl viņš ir redzējis Princi un ubaga zēnu, topā ir dziesma par astoņkājiem. Savukārt dziesma Puķīte pa dambi no izrādes Draudzes bazārs ir mīļākā dziesma.

Manā skatījumā jūs esat visskaistākā latviešu aktrise, Ugunsgrēku skatos tikai jūsu un Zanes Daudziņas dēļ (lai neapvainojas citi lieliskie aktieri)! Vai jūs abi neiebilstu, ja Ernests teiks: es nebūšu aktieris? Kā jūsu vecāki uztvēra to, ka būsiet aktrise, ka vīrs ir aktieris? Ko vecvecāki saka par jūsu bērna iespējām turpināt dinastiju?

Mēs ar Mārtiņu neesam no tiem, kas novilks sarkanu loku ap teātri un tuvāk par kvartālu savu bērnu nelaidīs. Tā jau nav, jo tāpat viņš to visu redz un jūt, jau mājās ieelpo teātra gaisu, ko atnesam no darba. Ar teātra bērniem ir tā, ka kādi piecdesmit procenti ļoti mīl teātri un grib tajā strādāt, bet otri piecdesmit procenti kategoriski pasaka, ka viņi nebūs aktieri. Tā ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka, viņa izvēles. Katram taču pašam ir sava galva uz pleciem. Man galīgi nav ilūziju, ka es Ernestu varēšu kaut kur ievirzīt vai — tieši otrādi — neievirzīt. Labāk šajā situācijā neiespringt un ļaut, lai viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nu, tāda tā mūsu dzīve ir, un mēs nevaram pēkšņi izlikties, ka esam ārsti. Jo mēs neesam ārsti!

Kā uz tavām lomām reaģē dēliņš, kurš skatās televīzijā uz mammu, kas skūpstās ar svešiem onkuļiem un svešu meiteni sauc par meitiņu? Pieļauju, ka šajā vecumā viņš jau to saprot.
Viens no Ernesta slavenajiem jokiem ir, ka televizorā nav mamma, bet kaut kāda Marta. Bet vispār viņš zina un saprot, ka tā ir mamma. Seriāls arī tā kādu laiku tika saukts — mamma — un tika ļoti gaidīts. Un, ja manis nebija mājās, tad, redzot seriālu, ļoti raudāja. Bet tagad, ja saka: paskatīsimies seriālu, tad atsaka, ka neinteresē. Reiz Ernests bija pie babiņas un vēlāk man saka: babiņas televizorā rādīja lielo mammu, tas ir, manu mammu, bet mūs televizorā rāda tikai mammu.

Vai joki pašlaik sāk birt kā no pārpilnības raga?

 Jā, un viņš pats saprot, ka joko. Tad gaida atzinību un, protams, arī sagaida vētrainu reakciju no vecākiem, un tad visiem šie joki tiek atstāstīti. Viņš zina dziesmu — mana rīta kafija, mana brīvdiena. Vienu rītu nomizoju bumbierus, sagriežu mazos gabaliņos, kā viņam patīk, un nolieku priekšā. Ejot prom, dzirdu: mana brīvdiena, mani rīta bumbieri.

Kāda ir tava attieksme pret ģimenes dzemdībām un dzemdībām mājās?
Manuprāt, nekādas citas kā ģimenes dzemdības nav pieļaujamas! Procesu taču vajag novest līdz galam! Ja prasītu viedokli Mārtiņam, viņam ir viena atbilde: man nebija izvēles! Tas tāpēc, ka kategoriski pateicu, ka viena nedzemdēšu. Ja runājam nopietni, protams, ir visdažādākie varianti un tik kategoriski šo jautājumu nevar nostādīt. Zināju, ka man tas ir pats būtiskākais, lai Mārtiņš būtu klāt. Protams, var jau visādi, bet tas ir tāds brīnums, tāds brīdis, kas jāpiedzīvo kopā. Tie tēvi, kas nobīstas un neaiziet, ārkārtīgi sevi aplaupa. Tik ļoti, ļoti, ka gribas kliegt: kā tu vari sev to nodarīt! Kā tu pats sev vari to atņemt? Sievietei, protams, ir svarīga vīrieša klātbūtne, jo tā ir cita drošības sajūta, līdz ar to tas emocionāli ir pilnīgi cits ceļojums. Es arī biju iekrampējusies Mārtiņa kreklā tik ļoti, ka tajā brīdī, kad man vajadzēja padzerties un Mārtiņš teica, ka aizies uz palātu pēc ūdens, nebiju ar mieru — lai iet jebkurš cits, tikai ne viņš!

 

Manuprāt, nekādas citas kā ģimenes dzemdības nav pieļaujamas! Procesu taču vajag novest līdz galam!


Tā ir pieredze, kuru nekur citur nevar iegūt, tu nekur tik ļoti nevari Dievam pietuvoties kā tajā brīdī. Tas ne ar ko citu nav aizvietojams. Vīrietis dzemdību procesā neko daudz nevar palīdzēt — tikai teikt, ka būs labi. Un cik tas ir būtiski. Vīrieša galvenais uzdevums dzemdību procesā ir būt klātesošam. Tā ir drošības sajūta. Tas nenozīmē, ka viņam tur jāstāv ar zobenu. Ja vīrietis nav klāt bērna dzimšanas brīdī, es pat nesaprotu, kā to var pēc tam izstāstīt. Tas ir tavs bērns, kurš tev jāsagaida brīdī, kad ievelk pirmo reizi gaisu plaušās. Un arī tās asinis mazliet ir jāredz, jo tā bērni dzimst. Galu galā — tā tu pats esi dzimis.
Īsi pēc dzemdībām es par to visu varēju izteikties daudz krāšņāk. Tagad man ir palikusi sajūta, ko pat vairs nevaru ietērpt vārdos. Bet man ir tā foršā sajūta, ka Mārtiņam ir tāpat, mums par to nav jārunā, jo abi to piedzīvojām, un mums tas nekā nav jānoformulē. Var būt dažādi iemesli, kāpēc vīrietis nepiedalās, bet, ja tas notiek tikai baiļu pēc, bail, ka uznāks ģībonis, tomēr novēlu mēģināt iet. Kā saka Mārtiņš, tajā brīdī nav pat laika par to domāt, jo tad nekas netiek analizēts.
Par mājdzemdībām — man jau ar Ernestu šī doma ienāca prātā. Bet laikam vēl nebiju līdz tam izaugusi, tāpēc mūsu ceļš aizveda uz slimnīcu. Dziļākajā būtībā saprotu, ka tas ir dabisks process un, jo dabiskāk tas norit, jo labāk. Ticu, ka līdzīgi kā vārdiņš var atnākt pirms bērna, tā arī tu pati vari sajust, kas kurā brīdī ir tas labākais, ko tu vari un ko ne. Un es sajutu, ka šī tomēr nav tā reize, kad palikt mājās.

Ikvienam cilvēkam dzīvē ir vairākas lomas. Par pāra attiecībām runājot, sākumā viņi ir mīļākie, tad vīrs un sieva. Bet vēlāk kļūst par vecākiem.  Kā regulējat šos jautājumus, lai vecāku loma nesāk dominēt pār pārējām?
Šie ir jautājumi, kas jāregulē visu mūžu. Šis ir arī no tiem jautājumiem, kur jācenšas noturēt trauslo līdzsvaru. Varbūt ir pāri, kuriem tas izdodas vieglāk, bet man kaut kādā ziņā tā ir problēma, jo Ernests paņem ļoti daudz laika un kļūst par centrālu personu, līdz ar to pirmām kārtām esmu mamma, tikai tad sieva un mīļākā. Un es saprotu, ka tas nav pareizi. Pāra attiecībām tik un tā jābūt galvenajām, jo bērns ir pati par sevi neatkarīga vienība. Mums par viņu ir jārūpējas, jāmīl un jāaudzina. Bērns ir galvenais, bet viņš nedrīkst būt visgalvenais. Domāju, ka caur šo apzināšanos mēs ar Mārtiņu atradīsim līdzsvaru. Jā, tā ir problēma, īpaši tad, ja papildus ir slodze darbā, tad arī vēl šajā jomā jāatrod līdzsvars.

Man gan jūs, gan jūsu vīrs ļoti patīkat, kopš pirmo reizi biju uz izrādi Nacionālajā teātrī pirms daudziem gadiem. Gribēju jautāt: ko jūsu ģimenei patīk vislabāk darīt kopā? Ja jums būtu viena pilnīgi brīva diena, kuru varētu pavadīt kopā ar ģimeni, kā to pavadītu? Vai esat aktīva dzīvesveida piekritēji? Vai meklējat laika pavadīšanas iespējas divatā?
Mums kopā ļoti patīk gulēt. Tā ir sagadījies, ka visi esam pūces. Labi, ja ap divpadsmitiem esam aizmiguši. Ernests gan pagaidām ir visai spējīgs pielāgoties. Piemēram, pie babiņas viņš ceļas septiņos.
Viens no kopīgajiem rituāliem, kas tiek ievērots, ir grāmatiņas palasīšana. Vienu brīdi topā bija Vāģi — ne tikai grāmatiņa, bet arī multene. Tagad lasām Vinniju Pūku, kas man pašai ir sirdij tuvs. Krievu multenes sākumā Vinnijs Pūks grib doties pie bitēm un pēc balona iet pie drauga Sivēna, bet grāmatā viņš iet pie sava drauga Kristofera Robina. Dēls man saka: nē, pie Sivēna. Es saku: grāmatā iet pie Kristofera Robina. Ernests strīdas pretī, ka sivēns deva balonu. Es varētu lūgt māksliniekiem, kas improvizē par kādu tēmu, padomāt par vecākiem, kuriem pēc tam jāskaidro bērnam šīs atšķirības. Tad vēl esam lasījuši par slaveno pīlēnu Timu un Pifa piedzīvojumus. Katrā ziņā bērnam tiek piedāvāts tas, kas pašiem ir tuvs un mīļš.
Kopīgā brīvdienā mēs noteikti dotos ārā, ja iespējams, pie dabas. Brauktu ar traktoru. Tas ir Ernesta divritenis. Aktīvā dzīvesveida piekritēji esam domās. Tajā pašā laikā neesam mājās sēdētāji. Dodamies uz bērnu laukumu pašūpoties, pašļūkāt pa slīdkalniņu.
Brīžos, kad bērns aizbrauc pie babiņas un tur paliek pa nakti, mēs cenšamies kaut kur aiziet — redzēt kādu filmu vai kolēģu veikumu, pasēdēt ar draugiem vai paēst kaut kur divatā vakariņas.

Tīri sievišķīgs jautājums: kā iespējams iegūt tik labu figūru pēc bērna piedzimšanas?
Barojiet bērnu ar savu pienu līdz divu gadu vecumam! Sākotnēji gribēju barot līdz gada vecumam, bet arī atsākt strādāt. Tāpēc uztraucos, vai pietiks piena, vai kādā brīdī neaptrūksies. Bet otrajā gadā šādas domas bija pilnīgi liekas — piens bija un bija, ņem dzer, cik kārojas! Kad pārtraucu barot, pagāja vēl krietns laiks, kamēr piens pavisam beidzās.
Patlaban man ir eksistenciālās pārdomas uz trīsdesmit gadu sliekšņa. Pamazām saprotu, ka nevar dzīvot tā, kā es dzīvoju. Varbūt vajadzētu regulāri pastaigāt uz sporta zāli. Ne tikai fiziskās formas pēc, bet arī imunitātes stiprināšanai, jo vairs nevaru slimošanu izturēt. Šī ziema bija īpaši slimīga. Esmu ceļā uz to, ceru, ka pēc gada, ja mums būs saruna, varēšu pateikt, ka tagad sava izskata un veselības labā daru to, to un to. Pašlaik es sēžu un plānoju, kas tas varētu būt.

 

Bet otrajā gadā šādas domas bija pilnīgi liekas — piens bija un bija, ņem dzer, cik kārojas!



Kā panāc, ka tava āda ir tik skaista pēc visas kosmētikas, kas jālieto filmēšanās laikā?

Man ar ādu patiesībā nemaz nav tik vienkārši. Kā es smejos, man ir mūžīgā pubertāte. Bet tāpēc man ir ļoti laba kosmetoloģe, pie kuras es gan gribētu iet biežāk, piemēram, reizi mēnesī. Kad aizeju, viņa man dažkārt teic, ka viss ir kārtībā, ka tik bieži nemaz nevajag nākt. Viņa mani uzmundrina, un viss ir kārtībā! Laikā, kad teātrī bija lielāka slodze, ir licies, ka grims nāk ārā pa muguras porām. Bet, ko tur daudz — vairāk jāiet pirtī! (Smejas.)

Vai priekš filmēšanās tu pati dodies sev pirkt apģērbu un izvēlies, ko vilksi, vai tev to iedod studijā? Visu šo gadu laikā man liekas, ka tev nekad apģērbi nav atkārtojušies.

Seriālā, protams, nav mani apģērbi, bet gan Martas. Esmu kopā ar mākslinieci devusies uz veikalu, lai kaut ko piemeklētu, tāpat, zinot parametrus, apģērbu māksliniece izvēlas, man klāt neesot. Ir šādas tādas idejas, ko es pēc tam Martai nozogu, bet brīžiem saprotu, ka nevaru gluži kā Marta staigāt apkārt.

Kā tev pašai patīk seriāla UgunsGrēks varone Marta? Cik līdzīgas jūs esat? Vai spēj attaisnot viņas rīcību ikvienā situācijā? Un kā seriāls vispār mainījis tavu dzīvi?
Galvenā doma ir tāda, ka man jāspēj Martu saprast un attaisnot ikvienā situācijā. Visām lietām, ko viņa dara, ir savi iemesli. Vai mēs esam līdzīgas? Jo tālāk Marta dzīvo, jo mazāk līdzīgas mēs kļūstam. Seriāls manu dzīvi ir mainījis tādā ziņā, ka pirms tam man nebija tādas pieredzes ar kameru, esmu ieguvusi daudzus foršus kolēģus, kas līdz tam man bija kolēģi tikai vārda pēc. Tas bagātina, ka varam satikties kopīgā darbā, nevis, piemēram, reizi gadā kādos svētkos.

 

Vai mēs esam līdzīgas? Jo tālāk Marta dzīvo, jo mazāk līdzīgas mēs kļūstam.


Kas tev nepatīk Martas tēlā?

Šajā brīdī Marta ir nedaudz iekapsulējusies, kļuvusi nedaudz pasīva, jo viņa ilgi kārpījās un vienā brīdī zaudēja spēkus. Zinot Martu un zinot žanru, tas noteikti mainīsies. Man liekas, ka Dita šādā situācijā rīkotos asāk. Mēs visi turam roku katrs uz sava atveidotā tēla pulsa, bet kaut kādā brīdī ir jāsaprot, ka tēlam ir sava dzīve un nevaru pateikt: es tā nerīkotos. Tādās situācijās jācenšas varoni saprast, nevis nosodīt.

Vai, jūsuprāt, tas bija godīgi, ka cilvēkiem vajadzēja ziedot naudu seriāla turpinājumam? Domāju, ka LTV ideja spekulēt ar seriāla pārtraukšanu bija pilnīgi stulba un tas, ka pārgājāt uz citu kanālu, ir pilnīgi saprotami, bet TV3 taču uz šā seriāla rēķina nopelna. Kāpēc par to jāmaksā skatītājiem?

Neviens ar varu netika piespiests ziedot. Vienkārši situācija veidojās tāda, kāda tā veidojās, lasītāji rakstīja vēstules un zvanīja, jautājot: kā tad tā? Tā kā bija iespēja šo ziedojumu tālruni atklāt, tas arī tika darīts. Līdz ar to uzskatu, ka viss bija godīgi. Ja kāds to uzskata par negodīgu rīcību, var uz šo tālruni nezvanīt. Par LTV vadības lēmumiem es galīgi neesmu tiesīga spriest. Man vienkārši bija skumji, ka tu strādā, strādā un pēkšņi izej no kadra un tev pasaka, ka viss beidzies. Es zinu, ka patlaban saziedotā nauda joprojām ir neaiztikta un tiek ļoti rūpīgi domāts, kā šo naudu izlietot. Vienkāršotā plāksnē viss ir ļoti godīgi, jo skatītāji gribēja savu seriālu un, pateicoties viņiem, seriāls arī dzīvo. Es tikai zinu un varu galvot, ka gan režisori, gan producenti ir gribējuši rīkoties maksimāli godīgi un meklējuši iespēju nepārtraukt darbu. No mūsu puses, tās nevienu brīdi nav bijušas spēlītes ar skatītājiem vai televīzijas kompānijām. Vienkārši gan mēs, gan skatītāji gribējām, lai seriāls turpinās.

Vai, filmējoties seriālā, nav bijusi doma lūgt Martai dēliņu, jo pašai dzīvē ir dēliņš un ir pierasts, ka ir puisītis, nevis meitenīte?

Nav bijusi tāda doma, lai gan kadrā ir gadījies pārteikties: dēl…meitiņ.

Kādi ir bijuši kuriozi filmēšanas laikā?

Jā, nu jau mums pamazām uzkrājas kuriozu bagāža! Mēs esam tēlojuši, ka svīstam karstā saunā, sēžot zilām rokām un zilām kājām aukstā pirtī. Mīnus septiņos grādos uz pils fona filmējām vasaras ainas.

Arī esmu muzeja darbinieks un ir bijusi saskare ar jūsu vīramāti, kas ir diezgan paasa rakstura sieviete. Bet kādas ir jūsu attiecības?

Mana vīramāte darbā, kur viņa ir priekšniece, nav mana vīramāte, bet gan muzeja galvenā krājuma glabātāja. Ģimenē viņa ir pavisam citāda. Babiņa mums ir ļoti līdzējusi. Ja gadās kādas neparedzētas situācijas un nav, kas paliek pie Ernesta, babiņa vienmēr savus darbus ir izkārtojusi un pakārtojusi, jo labi zina, ka mēs izrādi nevaram atlikt, ka mums ir jābūt. Viņa mums ir zelts un drošības sajūta.

 

Tā jau nu es iešu visai Latvijai stāstīt, kas man Mārtiņā šķiet visneciešamākais!

Ernests, Babiņa, lielā mamma un lielais onkulis Edvarts (Ditas brālis)

Dažkārt domāju, kur rodas tik daudz anekdošu par sievasmātēm un vīramātēm. Tādi nu mēs cilvēki esam — tik dažādi pēc rakstura, un, jo vecāki kļūstam, jo vairāk mums attīstās dažādi niķi un stiķi. Tā ir sadzīvošanas māksla. Vīrs ar sievu var sadzīvot, jo viņi mīl viens otru un guļ kopā. Un tur notiek kaut kāda personību sakausēšanās, caur ko tu vari pieņemt otru, jo, ja viss ir kārtībā, viņš ir tavs otrs „es”. Un savam otram „es” tu piedosi tikpat vai gandrīz tikpat daudz, cik savam paša „es”. Bet, ja ar jebkuru citu, kas nav tavs vīrs, ja arī tā ir tava labākā draudzene, būtu jādzīvo diendienā kopā, domāju, ka tur varētu iet zili zibeņi pa gaisu. Tāpat ir ar vīramātēm un sievasmātēm, pat vēl jo vairāk, jo tā ir tava vīra mamma. Tas vienkārši ir tas, ka cilvēkam ar cilvēku sadzīvot ir ļoti grūti. Tā ir māksla, kas jāmācās. Jāapzinās, ka ir jāpiekāpjas un jāsaprot otrs, tomēr kaut kādā brīdī tev jāpastāv arī par sevi. Tas, protams, nav vienkārši, bet, ja uz šo lietu paskatās tā, ka tā ir nevis mana vīramāte, bet tas ir cilvēks, ar ko man ir jāsadzīvo, nevis tāpēc, ka es vai viņa būtu slikta, bet tāpēc, ka esam atšķirīgas, mums ir atšķirīga pieredze, esam atšķirīgas paaudzes, tad viss izskatās vienkāršāk. Mums vienkārši vajadzētu vairāk nomest priekšstatus un paskatīties uz cilvēku kā tādu. Tad pašiem būtu vieglāk saprasties.
Pirmā tikšanās ar vīramāti notika pēc Jāņu svinēšanas Mērsragā kopā ar kursu, kad ievēlāmies Mārtiņa mammas mājā netīri un nokvēpuši, lai nomazgātos. Tā ļoti neromantiski un prozaiski, bet ļoti sirsnīgi iepazināmies. Arī Mārtiņš ar manu mammu pirmajā reizē viens otru sāka uzrunāt uz tu. Un es nejaucos šajās attiecībās. Viņiem ir pašiem savas tradīcijas, sarunas un sapīpēšana, kur es kā nesmēķētāja neiederos.

Vai ar tevi ir viegli sadzīvot? Un kāds ir veiksmīgas kopdzīves noslēpums?
Nu, nav ar mani viegli sadzīvot, jo nākas dzīvot ne tikai ar mani, bet arī ar manu darbu. Apzinos, ka tas nav labi, bet tā nu tas ir, ka liela mana „es” daļa ir tieši darbs. Veiksmīgas kopdzīves noslēpums ir to saprast. Un, protams, vienmēr vajag izrunāties. Un droši vien, ka man pašai vajadzētu būt pacietīgākai.

Vai ir kas tāds, bez kā nevarētu iztikt nevienu dienu?
Man šķiet, ka es nevarētu iztikt bez mērķa dzīvē, bez kaut kā, uz ko iet un pēc kā tiekties. Runājot par aktrises karjeras izvēli, vispirms piedzima mērķis un tad piedzimu es.

Kas tev uz pasaules ir vissvarīgākais?
Vai kā man nepatīk par šitādām lietām runāt, jo var tādā filozofijā iekrist! Un man vēl tagad tās trīsdesmitgadnieku eksistenciālās pārdomas…

Kas tavā vīrietī ir visneciešamākais?
Tā jau nu es iešu visai Latvijai stāstīt, kas man Mārtiņā šķiet visneciešamākais!

Nu tad — kas ir vispozitīvākais?

Protams, humora izjūta, bet tas jau visai Latvijai tāpat ir zināms! (Smejas.)

 

Iesūtītos jautājumus apkopoja un atbildes pierakstīja Audra Petrika, mammam.lv/tetiem.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk