Lieldienu tradīcijas latviešu tautasdziesmās

 31. marts 2010 9:15 Raksts  skatījumi: 23512

Izsens, dzīvodams ar dabu un pats būdams dabas sastāvdaļa, cilvēks bija saistīts ar dabā un dvēselē notiekošajiem procesiem, sevišķi ar sauli, kas nosaka gadalaiku maiņas un līdz ar to arī gadskārtu ieražas, ieražu ciklu. Šai ciklā ir dienas ar īpašu nozīmi, kad vajag uzsākt vai nobeigt darbus laukā un mājā. Pie šādām dienām pieder Lieldienas. Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. Lieldienu jēga un saturs - diena kļuvusi lielāka par nakti.



Foto: mammamuntetiem.lv


Jau laikus pirms Lieldienām cilvēki dabā redz pārmaiņas, kas nes vēsti par pavasara iestāšanos un Lieldienu tuvošanos: saule pakavējas ilgāk pie debesīm, gaiss kļūst siltāks, sniegs nokūst un zemē parādās pirmie asni un zāle. Pēc garās ziemas visi nepacietīgi gaida Lieldienas, kas iezīmē pilnīgu Saules uzvaru pār tumsu un dabas atmodu.

      Nāc nākdama Lieladiena,
      Visi bērni tevi gaida,
      Visi bērni tevi gaida,
      Aiz vārtiem sasēduši.

 

Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana. Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes:

      Kalnā kāpu es dziedāt,
      Uz akmeņa gavilēt,
      Lai trīc visa tautu zeme,
      Lai dzird mani bāleliņi.


Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas vairs nav tālu:

      Klausījos, brīnījos
      Kas aiz kalna gavilēja
      Lieldieniņa braukšus brauca,
      Asnus veda vezumā.


Lieldienās jādomā par apģērbu, jo laiks vēl ir vēss un vairums izdarību notiek ārā.

      Ko Lieldienas man atnesa
      Par gadskārtas gaidījumu?
      Vienu pašu zīdautiņu
      Vējiņam vicināt.


Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plāceņiem, kas simbolizē Sauli un Saules atmodu.

      Dēj mana vistiņa,
      Trīs olas dienā!
      Nāks mana māsiņa
      Par Lielu dienu.


Olas Lieldienu paražās saglabājušās līdz mūsu dienām. Olu krāsošana, kas labi pazīstama daudzās tautās, ir iecienīta izdarība arī latviešos.

      Krāsosim māsiņas
      Raibas oliņas,
      Dāvāsim bāliņam
      Lieldienas rītā!


Viens no svarīgākajiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana.

      Karat, brāļi šūpolītes,
      Ozoliņa kārtiņām;
      Nāks māsiņa šūpoties
      Visas trejas Lieldieniņas.


Šūpošanās var izvērsties par bīstamu nodarbību ja nemākulīgi pakārtas šūpoles salūst, tāpēc šūpoļu kāršanu uztic labiem darba pratējiem. Tad šūpoles drošas un tajās viegla šūpošanās. ļoti svarīga ir šūpoļu vietas izvēle. Labākā vieta ir kalna galā, kur šūpoles iekar starp diviem kokiem.

      Brāļi, brāļi Liela diena
      Kur kārsim šūpoles?
      Aiz upītes kalniņā,
      Div' sudraba ozoliņi.


Raksturīgākās Lieldienu izdarības sākas jau ar rīta ausmu, kad pats Dievs, saulei lecot, apstaigā laukus.

      Lieldienas rītā
      Ziedēj' zaļa zālīte;
      Pats Dieviņš staigāja
      Pa zaļu zālīti.


Līdz ar sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim ir sevišķs dziedinātāja spēks.

      Agri lēca saulīte Lieldienu rītiņu;
      Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla,
      Meitiņas cēla galviņu sukāt,
      Matiņus pīt, putniņus dzīt.


Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana. Putni nozīmē ļaunumu, slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi. Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā, šauj, trokšņo un dzied. Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas mājās, kur viņus sagaida saimniece aicinādama Lieldienu azaidā.

      Nāc, māmiņa vārtus vērt,
      Pārnāk putnu dzinējiņi!
      Pārnāk putnu dzinējiņi
      putnu olas vācelē.


Slavena Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos - auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, bet latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo seno šūpošanās tradīciju saglabājuši vēl šodien. Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki un bērni. Meitas nekad nenāk tukšām rokām: viņas ņem līdzi olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.

      Ko es došu metējam,
      Ko šūpoļu kārējam?
      Olu došu metējam,
      Olas čaulu kārējam.


Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. Nereti šūpošanās pārī noved līdz mūža derībai. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli.

Es neiešu šūpoties
Ne ar vienu šūpolēs
Ieš' ar savu bāleliņu,
Tas man viegli pašūpos.

 

Šūpošanās izdarībās iesaista visus sanākušos ļaudis, jo līdztekus tai notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšana. Šūpojoties puišiem iespējams parādīt savu spēku un iemaņas: viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk. Dažreiz arī meitas, gribēdamas palielīties ar savu drosmi, tīšām izaicina puišus uz pārgalvīgu šūpošanos.
 

Metat mani, metējiņi,
Līdz mēnešam uzmetat:
Mēnešam asi ragi,
Noraus manu vainadziņu.

 

Puiši, kas meitas izšūpo, t.i., metēji, par labu izšūpošanu tik apdāvināti ar olām un pat ar cimdiem un zeķēm. Šūpojās vēl vienu nedēļu pēc Lieldienām un tad šūpoles sadedzināja, lai raganas nevarētu šūpoties.
 

 

www.iac.edu.lv informācija



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk