Manu trešo bērnu noturēja par cistu...

 03. aprīlis 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 14042

2005. gada 5. maijs. Man jau bija divi brīnumi — gandrīz divarpus gadus vecs dēliņš un nepilnu pusotru gadu veca meitiņa. Kad beidzu barot meitu ar krūti, mēs ar ārsti izlēmām, ka piemērotākais kontracepcijas veids būtu hormonālās tabletes (nosaukumu neminēšu — ka nesanāk antireklāma!). Biju izbrīnīta, ka aprēķinātajā laikā manas regulārās „kritiskās dienas” nesākās. Nopirku grūtniecības testu. POZITĪVS!!!



Laura un Matīss


Ārā spīdēja saule, putni čivināja, es jaunajā mazpilsētas dzīvoklī pamazām veicu remontu, taču samierināšanās kurss ar vīru pusgada garumā diemžēl bija beidzies neveiksmīgi trīs nedēļas pirms 5. maija. Ko nu? Tā kā esmu dzimusi rīdziniece, izlēmu, ka pie ārsta arī došos uz Rīgu.

Cista vai ļaundabīgs audzējs?


Ārste mani izmeklēja un nolēma veikt ultrasonogrāfiju, jo nebija droša, ka iestājusies grūtniecība, turklāt man nebija nekādu grūtniecēm raksturīgo simptomu. Sonogrāfijā, ko veica tā pati daktere, tika konstatēta cista, nekādas grūtniecības... Sekoja ieteikums dzert vitamīnus, kontracepcijas tabletes nelietot, un, ja nekas nemainās uz slikto pusi, varu nenākt pie ārsta līdz pat oktobrim. Kādu laiku negāju ar’… Vasaru pavadīju, kā ierasts: bērni, mājokļa remonts un labiekārtošana, rakstīju žurnālam. Šad tad ciemos atbrauca draudzene. Reiz viņa ieminējās, ka man parādījies vēderiņš — nu, gluži kā grūtniecītei! Tā arī izskatījās, un es paskaidroju, ka tas varētu būt cistas dēļ. Nākamajā dienā noskaidroju, ka iemesls varētu būt šķidruma krāšanās vēdera dobumā, turklāt ļaundabīga audzēja ietekmē. Sabijos ne pa jokam, zvanīju ārstei, bet viņa mierīgi paskaidroja, ka tās ir pilnīgas muļķības, jo audzējs būtu atklājies USG, turklāt nekādu citu audzējam raksturīgo simptomu nebija. Lai cītīgāk pavingrojot un dzerot vitamīnus.


Sonogrāfijā, ko veica tā pati daktere, tika konstatēta cista, nekādas grūtniecības...



Augustā man parādījās citi biedējoši simptomi: tādas kā trīsas, kā viegla iemurrāšanās, puksti, viegli piesitieni vēderā. Sapratu, ka ārstei zvanīt nav jēgas, un drosmīgi izlēmu doties uz USG Siguldā. Pierakstījos, samaksāju naudiņu un gaidīju šausmīgāko ziņu pasaulē… Līdz atklājās, ka cista ir jau 16 nedēļas vecs puisītis, kam jānāk pasaulē 6. janvārī — Zvaigznes dienā. Dakterīte sirsnīgi smējās, un es vēl šobaltdien nesaprotu, vai absurdās, muļķīgās un smieklīgās situācijas dēļ vai mana izbrīna dēļ… Paldies Dievam! Smaidīju un apraudājos, tad atkal smaidīju! Dēlu sauks Matīss — to nu es sapratu uzreiz, jo reiz biju redzējusi šo Dieva dāvanu sapnī, bet neiedomājos, ka tas notiks tā. Uz Rīgu, protams, nebraucu. Savā mazpilsētā pierakstījos pie dakterītes, stājos uzskaitē un gaidīju mazuli.

Komplektā visam — grūtnieču diabēts

Protams, viss nebija tik skaisti un brīnumaini. Pat draudzenes mani neatbalstīja, pārmeta, ka rīkojos muļķīgi, ieteica visādas metodes, kā šo „muļķību” izbeigt. Arī bērniņa tētis vaicāja, vai nevaru pārtraukt šo grūtniecību. Šķiet, gandrīz visiem bija kas negatīvs, ko pateikt šajā sakarā, un tas ļoti sāpēja… Grūtniecības laikā mans vienīgais simptoms bija saasināts jūtīgums. Raudāju bieži un par visu. Manas „atkarības” no minerālūdens pudeles dēļ mani nosūtīja uz cukura daudzuma noteikšanu asinīs. Tas bija ļoti paaugstināts, līdz ar to mazulis puncī jutās ar katru dienu sliktāk. Man bija tā saucamais grūtnieču diabēts, lai gan svēru tikai 45 kilogramus.


Šad tad ciemos atbrauca draudzene. Reiz viņa ieminējās, ka man parādījies vēderiņš — nu, gluži kā grūtniecītei!



Decembrī mani nosūtīja pierakstīties uz ķeizargrieziena operāciju. Sakarā ar to, ka pēc Jaunā gada bērniņa piedzimšanas pabalstā man pienāktos par 200 latiem vairāk, ārste jautāja, vai vēlos pagaidīt līdz tam vai tomēr veiksim operāciju pirms Jaunā gada. Ilgi nedomāju, mani uztrauca mazulīša stāvoklis, un es pierakstījos uz 22. decembri. Tomēr mazulītis izdomāja citādi. Kontrakcijas sākās jau 13. decembrī, grūtniecības 35. nedēļā. Dzemdību namā reģistrēja ļoti spēcīgas dzemdes kontrakcijas un sliktu mazuļa pašsajūtu un izlēma, ka mazais nāks pasaulē 14. decembrī. Mani sagatavoja operācijai, veica anestēziju. Biju tik pārgurusi! Atceros tikai, kā mazu — 49 cm garu un 2,850 kg smagu — klepotāju pielika man pie vaiga. „Vai, cik viņš maziņš!” es izsaucos. „Sveiks, mazulīt!” Un tad viņu aiznesa.

Viņš gulēja inkubatorā un neēda...

Matīsiņš gulēja inkubatorā stāvu virs manis. Viņam bija nepieciešams skābeklis, jo cukura dēļ manās asinīs viņam bija problēmas ar plaušām. Sūtīju pieniņu, bērns tika barots caur zondi, bet māsiņa teica, ka viņš pienu atgrūž un pārtiek no fizioloģiskā šķīduma... Otrajā dienā, sakopojusi pēdējos spēkus, uzbraucu augšā pie mazā dēlēna un saļimu pie stikla durvīm. Māsiņas mani pamanīja, apsēdināja ratiņos, ļāva apskatīt mazuli. Tik mazu mazītiņu, manis adītajās zeķītēs, kuras, kā izteicās māsa, es laikam adu rūķīšiem. Laikam jau jutu, ka vajadzēs sīciņas…

Pēc divām dienām mazuli pārveda uz bērnu slimnīcu. Izrakstījos tajā pašā dienā un devos pie mazā. Iegāju intensīvās terapijas nodaļā un izņēmu mazo no stikla gultiņas. Matīss jutās labi, elpoja smagi, bet vienmērīgi, un es izlēmu pielikt mazuli pie krūts. Un viņš ēda! Apēda gana daudz tādam ķiparam! Ienāca ārste un izbrīnījās. Bet no tās dienas mēs bijām vienā istabiņā un pēc piecām dienām jau devāmies mājās. Pirmo pusotru Matīsa dzīves gadu mēs dzīvojāmies pa slimnīcām, mazulim konstatēja astmu. Bet laika gaitā es iemācījos citādi reaģēt uz problēmām, citādi skatīties uz dzīvi, iemācījos aizvilkt priekškaru izrādēm, kas sen jau beigušās… Astmas inhalators Matīsam bijis nepieciešams tikai divas reizes, kad viņš saslima ar bronhītu. Šis zēns man ir īsta Dieva dāvana! Tā ir rakstīts arī vārda skaidrojumā, un tā tas tiešām ir.

Iesūtījusi: Laura



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk