Skaisti dzejoļi par Latviju. Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

Gaiša, tīra un skaista dzeja par mūsu dzimteni Latviju. 

Šo pašu svētāko, Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti...

FOTO: Shutterstock.com

Šo pašu svētāko, Tu neaizmirsti: vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti...

SAPŅI

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.
Sapņi par to,
ka kaut kur
vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.
Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.
/dzejoļa autors Māris Melgalvs/
 

TU ESI LATVIJA

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!
/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/

 

LATVIEŠA TICĪBA

Šodien dīvains nemiers dabā,
Vēju šalkas tālas ilgas kvēl.
Latvju meži noslēpumus glabā,
Mirt par kuriem nav nevienam žēl…
Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,
Viņas elpā zelta druvas līkst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.
Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām
Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet,
Pāri senām, mīļām latvju mājām
Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.
Brālim brālis jānošauj bij kaujā,
Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.
Tos, kas neaizgāja asiņainā pļaujā,
Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.
Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas.
Mācot latvjiem dziļāk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!
/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele/
 

KUR?

Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
/dzejoļa autors Pēteris Brūvers/
 

DZIMTAIS PAVARDS

Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.
/dzejoļa autore Māra Zālīte/
 

LABRĪT, LATVIJA!

Labrīt, Latvija!
Tu - dzimtais klēpis tiem,
kas rīta agrumā ar Tavu himnu ceļas.

Kaut dienas ritums pārņēmis nav telpu,
jau daudzi gatavi ar Tevi vienā elpā iet,
jo zin, kā Tavu nastu atvieglot.

Jā, vairākums ir gatavi Tev pakalpot,
ar gaišām galvām un ar stipriem pleciem.

No visas sirds, mēs pateicamies - Tev,
par to, ka spēj mūs vienmēr savienot,
kad tas visvairāk nepieciešams.
/dzejoļa autors nezināms/
 

LATVIJA 18. NOVEMBRĪ

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.

Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.

Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?
 

LATVIJA, LATVIJA!

Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!
/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele, 1945/
 

SAPNIS PAR LATGALI

Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? –
Viss nu ir sakusis sudraba mirgā...
Kur zili zied ezeri, zili zied lini,
sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.
Latgale mana – sērdiene dārgā,
sargā vēl tevi pilskalni sirmie?
- Kur sākas ezeri? Kur beidzas lini?
Kas mani pārnākot, sagaidīs pirmie? –
Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...
Skanošā skurbumā apmaldās laiks tur,
noreibst un ļaujas, lai straumes to nes.
Latgales dzidros ūdeņus dzēris,
esmu tās mūžīgais gūsteknis es.
Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks.
/dzejoļa autors Valdis Krāslavietis/
 

RĪGA

Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.
Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!
Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.
Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.
/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Reklāma
Reklāma

 

LATVIJAS VASARA

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,
uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)
sēd spāres.
Es guļu un lūkojos debesīs;
visapkārt ir saule
un Dievs.
/dzejoļa autors Rihards Rīdzinieks/

 

Te nu mēs esam

...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku
un visus mūs līdzi.
Nelīdzēja atsperšanās
tēvzemē, svešzemē,
kur nu kuram.
Te nu mēs esam,
tie cauri izrautie −
caurumā,
kuŗu lāpīt nav laika tam,
kam pašlaik kāja starta bedrītē.
Nav ko gausties par grūtiem laikiem!
 /dzejoļa autors Jānis Viesiens/
 

PIESAUKŠANA

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.
Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.
Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.
Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.
/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/

 

AKAS

Manas Latvijas sētās daudz aku –
zaļiem akmeņu grodiem un vecas,
koka spainis uz vindas pleca,
zilas nātres uz aizlaistas takas
un vectēva stādīti bērzi blakus.
Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, -
nevajag aizmirst vecās un gudrās,
smelsim ūdeni - dziļo urbumu balvu,
lai asinis sadzeļ vēsās skudras
un noskaidro galvu...
/dzejoļa autors Jānis Peters/

 

DZIMTENE

Vai tu zini, kas ir Latvija?
Tā ir zeme, mana dzimtene.
Vai tu zini, kas ir dzimtene?
Tā ir zeme, kur es piedzimu.
Vai tu zini, kā es piedzimu?
Tā kā puķuzirnītis uzziedēju māmiņai,
Tā kā puķuzirnītis apvijos ap tētiņu.

/dzejoļa autors Jānis Peters/

 

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –

Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;

Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, 

Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.   

/dzejoļa autors Vilis Plūdonis/

Saistītie raksti