Skaisti dzejoļi par Latviju

Dzēsts lietotājs

Mums ticis visszilākais ezers,
Un rudākais rudzu lauks.
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu visskaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
/L. Vāczemnieks/

Dievs, svētī Latviju:
Zemi, cilvēkus, valodu,
Dziesmu un ticību,
Godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
Dari mūs brīvus-
Garā un pateicībā,
Cilvēka vārda cienīgus
Latviešus
Tēvzemē un pasaulē.

/Velta Toma/


Par visu mīļakas man vecās latvju mājas,
Kas, ābeļdārzos iegrimušas, baltiem slēģiem zvana,-
Pie vārtiem mežs un līči dziesmās trīcēt nenostājas,
Burb upītes un tāļu aizet druvu līgošana.

Šeit laukos vecie ozoli vēl zaļo brīvi
Un mežābeles sapņo, rudzos iebridušas,-
Šeit kuplā daba valda cilvēku un viņa dzīvi
Un dienas aizrit saldas rasas, medus pielijušas.

Šeit Ūsiņš dravu kopj un Jumis svētī druvu.
Un Māra pirtī mīt un Pērkons dzenā Jodu,
Bet Jāņu vakarā dod tauta tāļu, tuvu
Ar ugunīm un dziesmām Līgo dievei godu.

/Kārlis Ieviņš/


Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļu.

/Kārlis Skalbe/


Lai dod mums dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.
Kā sēja nebeidzas un pļauja,
Kā nerimst Daugava un Gauja,
Lai latvji nerimst spēkā augt.

/Leonīds Breikšs/


Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam:
neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem
cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!

/Leonīds Breikšs/

Dzēsts lietotājs

http://www.skolenam.lv/lv/darbi/literatura/latviesu-autoru-dzeja-un-dzejoli/patriotiska-dzeja

Vilis Plūdonis
Tev mūžam dzīvot, Latvija!
Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
Tu jauna zvaigzne zvaigznājā,
Kas uzlekusi nule tajā!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām!
Pats Dievs sen senis svētīja
Še Tavas āres mums par mājām!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai lepni, saulei cēli.
Tu mūsu māte dārgaja,
Mēs Tavas meitas, Tavi dēli.

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!

Leonīds Breikšs
Latviešu vēlējums
Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.
Kā sēja nebeidzas un pļauja,
Kā nerimst Daugava un Gauja,
Lai latvji nerimst spēkā augt.

Lai dod mums Dievs, ka mēs šo laiku
Ar sviedriem un ar darbu naiku
Pār visiem laikiem ceļam tā,
Lai audzes, kas reiz ars šais laukos,
Mūs pieminētu vārdos jaukos
Un pateicībā saulainā.

Pēters Brūveris
Kur?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

Jānis Jaunsudrabiņš
Bērnam
Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
Savu tēvuzemi vēro tā,
Ka lai viņas mīļā, mīļā seja,
Mūžam paliek atmiņā.

Tad tu vari svešās malās doties,
Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts,-
Tēvuzemei nekad nezudīsi,
Jo kā talismans tā būs tev līdz.

Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm,-
Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.
Lai šīs lokanās un maigās skaņas
Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.

Tad kā vīrs tu vari plaši vaļā vērt,-
Savas ausis plaši vaļā vērt,-
Mātes valoda tev būs tas zobens,
Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.

Andrejs Eglītis
Audiet mani karogā
Sarkanbaltisarkanā-
Tā, kā debess rīta ausmas baltās auž,
Rieti asiņainās paltis pretī glauž.
Audiet vairāk karogu, vairāk karogu, kā esam,
Lai tie nomirušo rokās staigā,
Skūpstās nedzimušo vaigā.
Lai tos viļņojot kā sarkanbaltu jūru dvēslēs nesam.
Audiet mani karogā
Sarkanbaltisarkanā-
Nezudīs nemūžam mums sarkanbaltisarkanās
mūsu tautas svētās mājas. Visi ielikuši esam tur
savu dvēseli un sapņos kājas.

I
Turiet savu zemi ciet.
Zeme taisās projām iet.
Projām iet ar svešām kājām,
Prom ar šūpuļiem un mājām –
                    Turiet ciet.
II
Savu zemi paturēt –
Savas mātes valodiņu;
Valodiņa zemi tur,
Zeme tur valodiņu.
Nevaram – viens bez otra nevaram.
Vienam zūdot, otrs mirst;
Vienam otrā turoties,
Itneviens mūs neizšķirs.

***
Ir mīļa Māras zeme,
Tik silti sirdij tiek –
Pie krusta ceļa malā
Bērns baltu puķi liek.
Skrien brūna sila bite
Un stājas ziedā dūkt;
Es, ceļinieks, es gribu
Te brīdi Dievu lūgt.


Māra Zālīte
Sens latviešu motīvs
Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule
pār bāreņu un mātesmeitu pierēm,
pār vedeklu un māršu gaišām pierēm.

Drīz saule griezīsies.
Drīz saule griezīsies uz labu.

Nāks agri krēsla mājās
un arājs soļiem smagiem,
un Tole kūtiņā siltā
sapņos par zelta ragiem.
Degs māte skalu un guni,
un zvejnieks vairs neies jūrā.
Palagi, dvieļi un cimdi
locīsies māsai pūrā.
Kaimiņos kāzas svinēs,
kā nu varēs un spēs.
Bērni vakaros mīklas minēs.
Var būt, ka atminēs.

Ir zāļu vakars lēnprātīgs un svinīgs
un vēlu, vēlu augsta, augsta saule.

Jānis Poruks
Tēvijai
Es ciezdams tevi mīlēt mācījos;
Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.

Man sirds priekš tevis sadega
Par upuri uz altāra;
Kurp lai bez sirds es ietu?

Kas savu sirdi atdevis,
Tas vientulis ir palicis,
Tam nav neviena drauga.

Es arī draugu nevēlos, -
Pie tavām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.

Leonīds Breikšs
Himna
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,
Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai
Un saulei liek pār mūsu druvām līt.            

Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.                

Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,
Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis
Un liepas šalcot veras debesīs.           

Pār visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek :
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.   

Māra Zālīte
„Ak, dibināsim sev dzimteni!”
                             (J.Dievkociņš)
Mēs nākam iz zaļas zāles,
Mēs nākam iz tumšas nakts,
Kur bāliņš guļ ceļa malā
Nokauts un neaprakts.

Mēs nākam iz Mēness dārziem,
Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.
Iz akmeņu klusēšanas,
Iz putnu lokanām mēlēm.

Mēs nākam iz ābeles baltuma,
Iz mūžības miglājiem blīviem
Un atnākam tieši tai brīdī,
Kad jāsākas mūsu dzīvei.

Mēs nākam iz riju dūmiem,
Iz zobenu sarkanās rūsas.
Neraudi, bārenīt, neraudi,
Dziesma ir māte mūsu.

Neraudi, brālīti, neraudi,
Mums dziesma par dzimteni kļūs.
Kad tēvzeme izdalīta,
Dziesma mums tēvzeme būs.

Jānis Jaunsudrabiņš
Kas cilvēks ir bez dzimtenes?
Kurp Tavi prāti traucas, draugs,
Kur domas lidinājās?
Kam vaicā vēl? Sirds sāpēs sauc:
Kaut drīzāk tiktu mājās!
 
Tur jaunais jaunā darbā stās,
Tur vīri atgūs spēkus –
Un sievas savus tikumus.
Dievs piedos visus grēkus.
 
Kas cilvēks ir bez dzimtenes,
Bez tēvijas, bez mājas? –
Tik puteklis un pameslis
Zem svešu tautu kājām.

Jānis Jaunsudrabiņš
Trešā vēstule manam tēvam dedesīs
Beidzamajā vēstulē
Rakstīju Tev, cik ir jauka
Dzīve brīvā Latvijā,
Kur viss zaļoja un plauka.
 
Mīļais tēvs, nav jausmas Tev,
Zilā debess mierā mītot,
Ko mēs tagad izciešam,
Aizvien dziļāk bēdās krītot.
 
Šodien, tēvs, es rakstu Tev
Sēdēdams uz gultas malas,
Svešas zemes šaurībā,
Apņemts svešu mēļu čalas.
 
Strauji sveras mūsu ceļš
Atpakaļ uz tumsas leju.
Gaida draugs kā ienaidnieks
Mūsu tautas bojā eju.
 
Esam atkal bāreņi:
Nav mums mūsu mīļās mātes
Latvijas, kas sargāja
Savus bērnus. Tāpēc klāt es
 
Pievienoju lūgumu,
Ko pie gadījuma Dievam
Nodod, visā zemībā,
Varbūt paglābs viņš no nievām.
 
         „Lielais visu tēvu Tēvs!
         Klausi lūgšanu, ko sūta
         Tev kāds pamests zemes bērns,
         Sirds kad pārmērīgi grūta:
 
          Dievs, Tu visuvarenais,
          Tautu likteņus kas lēmi,
          Dod mums mūsu Tēvuzemi.”
 1947.


Māris čaklais
***
Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
pusotra piliena jūrā.
Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −
uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:
     Lec, saulīte, rītā agri,
     Noej laiku vakarā,
     No rītiņa sildīdama,
     Vakarā žēlodama.


Jānis Ziemeļnieks
18.XI 18.
Sen tas bija . . . Bij apnicis gaidīt,
Dzīvi smacēja asiņu tvans,
Cilvēks aizmirsa mīlēt un smaidīt,
Kalnā raudāja kapsētas zvans.

Sirdis maldījās tumsības ejās,
Tukša skaņa bij brīvības vārds,
Bet tad piepeši tūkstošās sejās
It kā atspīdums izplauka sārts.

Un es redzēju: tukšumā baisā
Vēji mirdzošu karogu triec, -
Tava roka to pacēla gaisā,
Tava roka kā lilijas zieds.

Eduards Veidenbaums
Pa Latvijas kalniem un lejām
Ar rūpēs grumbotām sejām
Kust sentēvu strādīgais bars.
Tiem drēbes ir mugurā prastas,
Zem smagajās svešnieku nastas
Snauž verdzībā nospiestais gars.

Gan asinis netaisni lietas,
Trūkst raudātām asarām vietas,
Bet garām ir briesmīgais laiks:
Ar kungiem dus vergi zem smiltīm,
Un tagadnes laimīgām ciltīm
Spīd brīvības saulītes vaigs.

Eduards Veidenbaums
***
"Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
Slavas lauriem vaiņagota tu!
Brīvība no augšienes tev ļauta,
Centies izlietot šo brīvību!"

Tā pa laikrakstiem un ballēm klaigā,
Resni blēži tautai laimes sauc.
Tauki baznīckungi lišķu vaigā
Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:

"Latvji, latvji, dievbijīgu garu
Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
Skaistā krēslībā būs zvejojums."

Un mēs, jaunā audze, tautas ziedi,
Skrienam, kliedzam līdz ar tumsoņiem,
Un "kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!"
Likums iesāk palikt studentiem.

Kauns bezgalīgs! Jo mēs skaidri redzam,
Kāds ir nolūks tautas vadoņiem:
Strādāt, kalpot, ticēt kā pa vecam,
Cienīt kungus - programs visiem tiem.

Un mēs sekojam, un godu dodam
Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem,
Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
Pieskaitām pie rupjiem "knubiķiem".

Māris Čaklais
Valodiņa
Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.

Kāpj tā kā rīta migla
vārdi pa nakti krātie.
Stiprus rīta vārdus
iemāca katram māte.

Sastop tie karstu dienu,
nokrīt par dzidru rasu.
Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.

Zīlītes žubītes seno,
žagatas jauno ziņu,
visu savāc kā upe
valoda, valodiņa.

Vārdu ir vesels lauks,
balti kā sniegs tie likās.
Bet redzi, cik tieši rokās
iekrita sniega pika.

Ja kāds nodara pāri,
bēda pie bēdas krājas,
mātes valoda atkal
ir tava žēlotāja.

Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.

Māra Zālīte
Caur gadsimtiem latvieša lūgšana
Pazemīgi es lūdzu – dodiet man
manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.

Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.

Pazemīgi es lūdzu – neliedziet man
savas dziesmas dziedāt un dvēseli turēt.

Pazemīgi es lūdzu – atvēliet man
brīvu vakaru bērniem un mazliet nākotnes cerību.

Pazemīgi es lūdzu – atstājet man
manus dievus; es solu, ka lūgšu tos klusi.

Tikpat klusi un pazemīgi, kā lūdzos še jums.

Māra Zālīte
Tik un tā
Nāk rudens apgleznot Latviju.
Bet nepūlies, necenties tā.
Man viņa ir visskaistākā
Tik un tā.
Mazliet par lielu, lai sasildot
Savu lakatu dotu,
Par lielu, lai paņemtu klēpī
Un apmīļotu.
Mazliet par mazu, lai palaistu vienu
Pasaules plašajos ceļos.
Par mazu, lai laistu vienu.
Es līdzi ceļos.
Nāk rudens izgreznot Latviju.
Bet nepūlies, necenties tā.
Mums viņa ir visskaistākā
Tik un tā.

Ojārs Vācietis
Pūt, vējiņi!
Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt −
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...
 
Rijas klons vai pļavas ciņi,
vai nu vagars, vai nu jods
un tik vien tā „pūtvējiņi”,
cik tu Jāņu naktī zodz.
 
Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš aizdos savu prāmi
nokļūt tur, kur veļu valsts.
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen mani kapsētā!

Muižas svilst kā darvas ķīpas ...
Platā mugurā kā galds
piektais gads velk savas strīpas
apkārt sarkans, vidū balts.

Pārāk cieta āda viņiem,
tad lai palīdz miets un „Pļī”,
nav nekāda „putvejini”,
ir − „Bože, carjā hraņī !”
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen mani katorgā!

Durkli zemē, plecā somu,
„Pūt, vējiņi”, spārnus plet,
pietiek pelēt, jāsāk domāt,
pietiek kaut un jāiet sēt.
 
Paliek gaisā sapņi zili,
ej, kur tālums gaida zils!
Laiks. Un svešā Pēterpilī
sākas tava Pēterpils.
 
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen Revolūcijā!

Atkal liktens bungas uzsit,
atkal viņam ņirdzīgs spīts:
vienam stobrs uz vakarpusi,
otram ņemts uz grauda rīts.
 
„Pūt, vējiņi” vienāds šķietas
tiem, kas abās pusēs ļimst...
Divas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt − grimst.
 
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
          Borovskā un Volhovā!

„Pūt, vējiņi”, skani saldi,
kaut tavs mūžs pēc nāves salds, −
neviens skangals tā nav skaldīts,
neviens pīslis tā nav malts.
 
Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, −
ne tik viegli masti lūst,
pūt, vējiņi, kamēr pūšas,
kamēr buras ir, kur pūst.
 
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen tautu mūžībā!

Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt −
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...

Alfrēds Krūklis
Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
Jau sen šo zemi bērzu zemi sauc,
Pie mājas pelēks akmens klaudz.
Jau sen te jumtā stārķa dziesma skan.
Un svēta, dārga tā ir man.

Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu,
Kur citas skaņas skan un citu domu rod?
Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?
Man tuva tā, ko dzimtā zeme dod.

Jau sen šo zemi – dziesmu zemi sauc,
Te gaisma akmenī pat aust.
Jau sen te Daugaviņas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.

Jau sen šo zemi – tēvu zemi sauc,
Te mums sensenis dzīvot ļauts.
Jau sen te manas tautas dziesma skan
Un svēta, dārga tā ir man.

Māris Čaklais
Daugava
Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
pa Daugavu, Daugaviņu -,
ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
par Daugavu, Daugaviņu.
Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
viss Daugavā, Daugaviņā.
Vai visa nav par daudz vienā viņā -
Daugavā, Daugaviņā?

Ne tu

Maukam un lohiem sis mesls ble kas jus perverti kuri suka?

Saistītie raksti

Kategorijas