Kā pielabināt vīra māti jeb vella māti

 27. marts 2009 16:00 Raksts  skatījumi: 12355

Veidojot attiecības ar otru cilvēku, mēs iesaistāmies attiecībās arī ar viņa ģimeni – vecākiem, brāļiem, māsām un citiem reizēm nebūt ne tik jaukiem radiniekiem. Vai iespējams kļūt par labu vedeklu arī vīramātei vellamātei? Konsultē psiholoģes Ineta Lazdāne un Dace Rolava. 



Foto: mammamuntetiem.lv


Attiecības ar vīra vai sievas radiem var sagādāt ne vienu vien izaicinājumu, jo īpaši, ja visās problēmās vaino ģimenes jaunpienācēju, un tā vien šķiet, ka mīļā miera labad vislabāk būtu turēt muti un piekāpties. Kritika par prasmi gatavot ēst, uzkopt māju, audzināt un disciplinēt bērnus ir tikai daži no visbiežāk sastopamajiem pārmetumiem un strīdu iemesliem. Gadās arī, ka otras pusītes vecāki saka vai dara lietas, kas liecina – savu atvasi viņi joprojām uzskata par mazu bērnu un nespēj pārraut nabassaiti. Kas traucē veidot labas attiecībās ar vīra vai sievas radiem, un kā to novērst?

Nekaro, bet iedrošini!
Individuālpsiholoģe un pāru konsultante Ineta Lazdāne skaidro, ka otras puses vecāku pārmetumi un piekasīšanās parasti sakņojas viņu mazvērtības izjūtā un bailēs. Bailēs zaudēt kontroli pār savu atvasi; bailēs par to, ka viņu bērnu atņems kāda cita/cits. „Ja tev klūp virsū un pārmet, aizsardzība un pretuzbrukums ir dabiska reakcija,” teic psiholoģe. Taču, uzsākot karu ar otras puses vecākiem jeb „attiecību pingpongu”, kā to sauc Ineta Lazdāne, attiecībām tiek ielikti slikti pamati. Labās attiecībās abas puses jūtas līdzvērtīgas, savukārt sliktās attiecībās viens (vai abi) cenšas pazemot otru un parādīt savu pārākumu, atšķirību skaidro psiholoģe. „Ja veidojot attiecības ar otras puses vecākiem, rodas šāda situācija, vajag padomāt, kas otrā pusē rada jau minētās bailes, un pieiet tam no otras puses – iedrošinot.” Jācenšas būt iejūtīgam un jāpaskaidro satrauktajai mātei, ka viņa nezaudēs dēlu tikai tāpēc, ka viņš apprecēsies. Viņš kļūs par vīru savai sievai, bet savai mātei viņš joprojām būs dēls. Svarīgākais ir nesākt karot; parādīt, ka neesi ienācis jaunajā ģimenē ko atņemt – tu esi nācis kā papildinājums. Vecākiem vienmēr pastāvēs zināmas bailes par to, ka viņu bērna otrā pusīte nedara kaut ko tā, kā nākas, tāpēc, pirmkārt, vajag viņos radīt drošības izjūtu. Tas būs labs sākums labām attiecībām.
 

Jācenšas būt iejūtīgam un jāpaskaidro satrauktajai mātei, ka viņa nezaudēs dēlu tikai tāpēc, ka viņš apprecēsies.


Vai laba vedekla ir laba aktrise?
Vaicāta, kā kļūt par labu vedeklu, NLP speciāliste un psihodinamiskās hipnozes meistare Dace Rolava atbild: „Viss ir atkarīgs no tā, cik tu esi veiksmīgs dzīves aktieris, kā tu spēj mainīt savu identitāti. Cilvēks nepavada visu mūžu ar vienu identitāti. Tikko nākuši pasaulē, mēs kļūstam par bērnu saviem vecākiem, mazmazbērnu vecvecākiem, kādam par brāli vai māsu, brālēnu vai māsīcu, savas valsts pilsoni, savas pašvaldības iedzīvotāju utt. – cilvēkam ir bezgalīgi daudz lomu jau no piedzimšanas mirkļa. Kļūstot pieaugušiem, klāt nāk arī tādas lomas kā vedekla vai znots.” Psiholoģe atzīst, ka pieņemt šo jauno identitāti nereti nenākas viegli. „Nevajag meklēt vainu otrā cilvēkā, ja tu esi slikts aktieris. Manis sacītajam daudzi oponēs, vaicājot: „Bet kur palieku ES? Kur paliek mans ES, ja man jātēlo laba vedekla? Tad man jājautā, vai tu tēlo māsu? Vai brāli? Kur paliek tavs ES šajās attiecībās? Jā, tavs ES ir arī tavā identitātē vedekla vai znots. Galu galā arī sieva vai vīrs ir jaunas identitātes jeb lomas, kas jāapgūst. Un vecāku loma ir jāmācās visu mūžu. Tad kāpēc tu nevari mācīties kļūt par labu vedeklu vai znotu?” Mācoties jauno lomu, mēs varam būt paši savas dzīves režisori, teic Dace Rolava.

Pazudis tulkojumā
 Daļu problēmu attiecībās ar vīra vai sievas radiem rada komunikācijas trūkums vai „lasīšana starp rindām”. Kaut kas noiet greizi un visi sāk aizstāvēties, izdarot pieņēmumus par jaunajiem radiniekiem. „Var jau saukt vīramāti par vellamāti, ja jūsu dzīves uzskati nesakrīt, bet vai tu noskaidroji, kādi ir viņas dzīves uzskati? Pieej pie vīramātes un pajautā, ko viņa sagaida no savas vedeklas, kāda ir laba vedekla viņas acīs, kas viņu iepriecina,” iesaka psiholoģe Dace Rolava. Šāda saruna, protams, prasa lielu drosmi no abām pusēm – vienam ir jāpārvar sevi un jāpajautā, otram – jāuzklausa un godīgi jāatbild. „Bet mēs taču neprasām un nerunājam... Arī mājienus bieži var pārprast. Mēs nevaram nolasīt viens otra domas vai patiesās izjūtas. Tāpēc pirmkārt ir svarīgi runāt,” viņa atgādina.
Un visbeidzot – nepamatoti bieži aizmirsta patiesība – izturies pret otru tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi. Vai vēlies, lai jaunie radi tevi cienītu? Tad izrādi cieņu viņiem. Gribi, lai tevī ieklausās? Ieklausies viņos arī tu. Vai ir kāda situācija vai uzvedība, ko tu nespēj pieņemt? Atrodi kompromisu! Attiecību veidošana ir māksla, kas jāapgūst un jāpilnveido visa mūža garumā, iejūtoties visdažādākajās lomās.

Konsultēja Bc. Psych. Dace Rolava, MA NLP, Psihodinamiskās hipnozes meistare, Jauno Psiholoģiju centra direktore, tālrunis 67281957, un Ineta Lazdāne, individuālpsiholoģe, pāru konsultante, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrs Līna, tālruņi 67379427, 29451188.



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk