Joki joku dienai

 27. marts 2009 12:00 Joks  skatījumi: 6045

Kārtīgs un smalkjūtīgs joks parasti prasa arī stingrus morāles kritērijus, ko protams nedrīkstētu pārkāpt izjokojot sev apkārt esošos cilvēkus, jo joka pamatbūtība ir tomēr sniegt abpusējas patīkamas emocijas:)



Foto: Aigars Jansons, http://www.ajstudio.lv/


Tā nu turoties pie šī virsraksta pastāstīšu par dažiem pozitīviem jokiem no savas pieredzes:
 
1. Mana mamma mums darbdienās parasti gatavo pusdienas, bet man iepriekšējā vakarā ir jāpasaka, ko gatavot no rīta un jāiedod no saldētavas produkti (viņa principā pati tur nekrāmējas). Tā nu sanāca, ka aizmirsu pateikt un pusdienas laikā mūs sagaidīja brīnumi... Mammas durvis bija aizslēgtas( viņa mums dzīvo otrā sētas mājā), bet uz durvīm zīmīte: "Tā kā tu man šodien esi iedevusi brīvdienu, ēdienu sameklējiet paši!". Sapratu, ka nu laikam atkal esmu mammu nokaitinājusi un devos mājās, lai ledusskapī mudīgi ko sameklētu sev un vīram pusdienās. Bet tur- tukšums un mammas zīmīte: "Nekas, mīļā, nesanāks - meklē tik pagrabā kartupeļus!"  Nu jau es sāku dusmoties, jo kur nu pagatavot kaut ko no kartupeļiem pusstundas laikā! Bet ziņkārība mudināja doties uz pagrabu, jo sāku nojaust, ka mamma mani āzē. Protams, kad atslēdzu pagraba durvis tur glīti satītas (lai neatdziest) stāvēja mūsu pusdienas - burvīgi kartupeļi ar ceptu gaļu! Mamma to visu bija vērojusi no saimniecības ēkas un smējās kā kutināta redzot manu virpuļošanu pa pagalmu. Morāle? Turi savus solījumus un neiazmirsti pienākumus!
 
Bet tur- tukšums un mammas zīmīte: "Nekas, mīļā, nesanāks - meklē tik pagrabā kartupeļus!
 
2. Mana mazā meita piecu gadu vecumā (tagad viņai jau septiņi) ļoti nevēlējās savākt savas mantas pēc spēlēšanās. Parasti tam sekoja strīdi par to, kas mantas saliks vietā. Vienu reizi sadusmojos un teicu: "Ja tev to visu nevajag, tad rīt no rīta es visu būšu sakrāmējusi miskastē!" Meita tikai gražojās un istaba uz nakti palika kā kaujas lauks. Mēs ar tēvu nolēmām sniegt viņai mācību un pilnīgi visas mantas (bet to bija ļoti daudz) sasējām vecos palagos un noslēpām šķūnī. No rīta meita pamodās un bija šokā - istaba tīra, bet mantas nevienas. Mēs bijām gaidījuši, ka sekos brēka un solījumi tūlīt laboties, lai mantas atgūtu, taču viņa pilnīgā klusumā saģērbās un metās laukā pa durvīm uz konteineru, bet tur protams tukšums. Tad viņa skrēja pie vecās mātes, bet arī viņa neko nezināja. Palika jau mazās blēdes žēl un gribējām atklāt patiesību, bet tad no šķūnīša atskanēja meitas uzvaras gaviles - "Es taču zināju, ka jūs būsiet par skopu, lai visas manas mantas izmestu!"  Nezinu vai līdzēja šī izjokošana, bet meita mantas sāka uzpasēt cītīgāk...
 
Es taču zināju, ka jūs būsiet par skopu, lai visas manas mantas izmestu!
 
3. Šo joku ar manu vīru izstrādāja darba biedri. Viņiem vispār ļoti jauks kolektīvs, bet tie joki brīžiem tādi bērnišķīgi. Dažreiz vīra darbs ir saistīts ar izbraukumiem no kuriem ar darba mašīnu atgriežas darba vietā jau dziļā tumsā, bet teritorija tur nav apgaismota.Vīrs dodas uz savu mašīnu lai brauktu mājās, bet mašīnai nedeg neviens lukturis. Nodusmojies par mūsu lauku ceļu kvalitāti, ka spuldzes ātri izdeg (jo ar drošinātājiem viss kārtībā) viņš tomēr nolemj to nepilno kilometru braukt ar migleniekiem, jo darba rīku kastes un saliekamās kāpnes rokās atnest līdz mājām ir praktiski neiespējami. Jau no rīta vīrs gāja pie mašīna lai skatītos, ko var labot un tad tikai pamanīja, ka abi lukturi perfekti aizsegti ar kartonu.. Dusmas ātri izplēnēja un visi no sirds izsmējās... Par šī kolektīva jokiem varētu rakstīt un rakstīt, bet viens no populārākajiem viņiem vienu brīdi bija aizsargaustiņu vai aizsargbriļļu apmales nosmērēt ar ogli, lai pēc to noņemšanas plaiktu pandu cienīgi riņķi ap ausīm vai acīm...
 
4. Vēl daži joki no seniem laikiem - kad vēl dzīvoju kopmītnēs un mācījos Rīgā. Nolēmām izjokot istabiņas biedreni un zem segas paslēpām ābolus domādami, ka viņa apgulsies un tad sāks spiest un rakāties, bet mēs varēsim pasmieties, ka no mīļākā kauli vien palikuši viņu gaidot.. Bet atnāca kursa zēni, uzsēdās āboliem, un, protams, ātri tos atrada un apēda.. Mums ar to nepietika. Domājām satīsim zem palaga diegu un tad kad kolēģe iemigs vilksim laukā, viņai sāks kutēt un tā metīsies meklēt neesošus kukaiņus. Viss bija labi līdz brīdim, kad vajadzēja sākt vilkt - diegs vienkārši pārtrūka - morāle - ņemiet resnāku diegu:)
 
Dusmas bija neizsakāmas, bet tie jož uz savu istabiņu un sauc: "Mēs tikai gribējām pateikt, ka jums bļoda pie durvīm piesieta!'


5. Nobeigumā mazliet ļaunāks joks, ko pati piedzīvoju, arī kojās. Istabām durvis vērās uz iekšu  un zēni šad tad mēdza ko izstrādāt.. Tā nu arī vēlā stundā pie durvīm klapē: "Meitenes, meitenes, mums kas svarīgs jums jāpasaka!" Nu dusmīgas jau bijām, bet pamodušās gājām atslēgt un noskaidrot, kas tad nakts vidū tik svarīgs. Bet tur nebēdņi uzstutējuši bļodu ar aukstu ūdeni uz ķieģeļa un bļodas rokturi piesējuši ar striķi pie durvju roktura. kā vērām durvis vaļā tā auksta ūdens duša nolija mums uz kājām. Dusmas bija neizsakāmas, bet tie jož uz savu istabiņu un sauc: "Mēs tikai gribējām pateikt, ka jums bļoda pie durvīm piesieta!' Zinot, kas ir vainīgie, dusmu karstumā sakopām plūdus, pielējām krūzes ar ūdeni un devāmies atriebes gājienā. Laiks bija pagājis krietns un zinot, ka zēni savas durvis parasti neslēdz, zagāmies uz viņu istabu. Durvis bija vaļā un šie bija pat paspējuši aizmigt.. Rāvām segas nost un auksta ūdens šalts viņiem bija tieši laikā. Protams, atlikusī nakts daļa pagāja draudzīgās sarunās pie kartas tējas tases, jo neviena no pusēm nebija droša, ka atriebība nesekos,un zēnu guļvietas vajadzēja žāvēt.

6. Vēl nobeigumā viens žiglais joks - pēc tusiņa visi bijām sagūluši šķērsām vienā lielā gultā pie paziņas, nu kādi cilvēki septiņi. Tā kā mūsu zēni pa nakti bija mūs visādi āzējuši un krāsojuši, nolēmām vienam no viņiem (tam, kuram nebija zeķes kājaš) nokrāsot spilgti sarkanus kāju nagus. no rīta atskan smiekliņš: "ho, ho, vienam nagi nokrāsoti!", pēc mirkļa auri: "Vau manējie!"
 
Piebilde - mēs visi tai laikā bijām pilngadīgi un labi čomi, jo savējie pārīšus neveidoja, tāpēc jau tādi joki bija iespējami.

Jokus iesūtījusi Ērodeja Kirilova, konkursa 1. aprīļa joku konkursa dalībniece

Citus konkursam iesūtītos jokus lasi šeit

 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk