70 gados vēlreiz jaunā tēta lomā

 27. marts 2009 10:00 Raksts  skatījumi: 11959

Andra un Solvitas dēliņam Mārtiņam vasarā apritēja gadiņš. Viņi dzīvo Liepājā. Teiksit – nekas īpašs? Bet, ko teiksit tagad? – Andrim ir 70 gadu, Solvitai – pēc 30. Savukārt no Mārtiņa dzirkstī nebeidzams bērnam tik raksturīgs prieks un tāda kā īpaša gudrība, kura, kā domā paši vecāki, nāk līdz ar viņu pašu pieredzi, laižot pasaulē mazo ķiparu.    



Foto no Andra un Solvitas ģimenes albuma


Gudrais dzīvsudrabs
Mārtiņam nav bail no augstuma. Viņš koķetē uz nebēdu. Ir draudzīgs. Prātīgs un mērķtiecīgs. Ļoti apķērīgs. Viņam atliek kaut ko vienu reizi redzēt, lai nākamajā jau zinātu, ko un kā darīt. Piemēram, uz plauktiņa atrodas divas televīzijas pultis, no kurām viena paredzēta satelīttelevīzijas kanālu pārslēgšanai, bet otra – vietējiem kanāliem. Mārtiņš labi zina, ka jāņem tā, kas domāta vietējiem kanāliem, jo ar to var uzslēgt kanālu, kur rāda Māmiņu klubu, kas Mārtiņam ir viens no mīļākajiem raidījumiem, jo tajā atpazīst citus mazuļus. Līdzās jau minētajām TV pultīm blakus atrodas radiotelefons, kas ir teju identisks kādai no pultīm, bet Mārtiņš skaidri zina, ka radiotelefons liekams pie auss.

 

Tik mazu ķiparu Andris auklējis pirms 40 gadiem, kad pasaulē nāca viņa pirmais dēls.


Andris smej, ka kārtības izjūta Mārtiņam noteikti esot no viņa: „Esmu vieglas formas pedants un arī Mārtiņam mācu, ka mantiņas pēc rotaļāšanās jānoliek savā vietā.” Mazais dēlēns noteikumus pieņem un vecākiem, naktī caurejot istabu, nenākas paklupt uz atstātiem klucīšiem. Mārtiņa kārtīguma apziņa sniedzas vēl tālāk – viņš nereti sakārto arī citas mantas. Piemēram, savās atvilktnītēs saliek arī televīzijas pultis. „Ja kādam no mums pazūd tālrunis, kas atgadās visai bieži, jau zinām, kurš pie vainas, un varam vismaz uz to piezvanīt. Bet, kad Mārtiņš nolēmis pie vietas nolikt arī TV pultis, meklēšana kļūst sarežģītāka. Visbiežāk tās atrodam kārtīgi noliktas pie Mārtiņa rotaļu mantām.” Šādu piemēru, kad Mārtiņš dažā labā var raisīt izbrīnu vai apbrīnu, ģimenei ir ne mazums.
 
Mūžīgā tēva loma
Tik mazu ķiparu Andris auklējis pirms 40 gadiem, kad pasaulē nāca viņa pirmais dēls. Lai arī pagājis krietns laiks un daudzas lietas bērnu aprūpē stipri mainījušās, Andris pielāgojies ļoti ātri. Atceroties, kā pirmajam dēlam Liepājā Raiņa parkā mainījis autiņus uz soliņa, pamperi šķietot tīrais nieks. Arī citi pienākumi, kas gūlās uz Andra pleciem, kad Solvita atgriezās darbā, jaunajam tētim nebija par grūtu. „Instinkts nekur nepazūd!” nosaka Andris. Viņš atzīst, ka tagad rūpēties par bērniņu ir daudz vieglāk – autiņbiksītes, rotaļlietas, līdzi ņemami ēdieni u. c. vērtīgas lietas ļoti atvieglo ikdienu. Tomēr tais dienās, kad Solvita dodas uz dežūrām, Andris atzīst, ka ir ļoti noslogots, pieskatot Mārtiņu, – pa dienas vidu reizēm neiznākot pat paēst. Toties, kad mamma pārnāk no dežūras, abi vīrieši jau pamanījušies daudz ko iemācīties. 

 

Atceroties, kā pirmajam dēlam Liepājā Raiņa parkā mainījis autiņus uz soliņa, pamperi šķietot tīrais nieks.


Sajūta mirklī
Kad zvanīju, lai pieteiktu savu ciemošanos Krampju ģimenē, Andris brīdināja, lai fotogrāfu līdzi neņemot – kāda bilde atradīšoties pašiem. Un kā nu ne. Andris ir fotogrāfs. Viņš iemūžina mirkļus jau vairāk nekā 50 gadu. Sākotnēji tas viņam bijis kā hobijs, kad 6. klasē vēstures skolotājs Pēteris Stepiņš ievilka Andri gan Liepājas vēsturē, gan burtiski saslimdināja ar fotografēšanu. Vēlāk foto kļuva par Andra darbu, pat biznesu, bet nu atkal hobijs, tikai jau citā kvalitātē. Jo tieši laikā, kad mirkli izdodas apstādināt visprasmīgāk, klāt arī nozīmīgākais iemesls – mazais Mārtiņš, kurš iemūžināts vairākos tūkstošos bilžu, no kurām izdrukāti vien pāris simti, kas salikti glītos foto albumos. Tā vien šķiet, ka laika izjūta vai vismaz ierastie priekšstati par laiku, vecumu un spēju dzīvot līdzi laikam tādā ātrumā, lai neskrietu nopakaļ, neattiecas uz šo ģimenei. Andris, piemēram, pašmācības ceļā apguvis ne vien prasmes, kas nepieciešamas, lietojot internetu, bet arī Photoshop programmu un datorā apstrādā bildes krietni ātrāk un prasmīgāk par dažu labu divdesmitgadnieku. Ne velti Mārtiņš pie zibspuldzes jau pieradis un, redzot uz sevi vērstu objektīvu, vien mīlīgi smaida un piemeklē labāku pozu. Arī bildēs mazais sevi priecīgs atpazīst.         
 
Cits gaidīšanas prieks
Savukārt Solvita jau 15 gadus strādā par bērnu ārsti Liepājas slimnīcā. Specifiskās zināšanas nenoliedzami līdzējušas, gan pieņemot lēmumu dzemdēt pēc 35, gan iznēsājot Mārtiņu, gan viņu auklējot. Solvitai no iepriekšējās laulības jau ir divi bērni – 19 gadus vecais Jānis un trīspadsmitgadīgā Anna. Abi mazo brālīti pieņem ar lielu mīlestību, un visi sadzīvo ļoti draudzīgi.
Solvita atzīst, ka, nesot zem sirds Mārtiņu, gaidīšanas prieks bijis cits. Ne jau lielāks vai mazāks, nekā gaidot abus iepriekšējos bērnus, bet vienkārši citāds. „Kad gaidīju Jāni, man bija 20 gadu, vēl studēju medicīnu, tāpēc grūtniecība savā ziņā bija apdalīta – nevarēju tai veltīt visus savus spēkus un emocijas, sava daļa bija jāziedo mācībām. Ar pirmo bērniņu neizbēgami ir vairāk uztraukumu, jo viss vēl ir svešs, nepiedzīvots – kā un ko labāk darīt, kā pacelt, kā barot. Tagad ir vairāk laika un pat it kā atvērtākas acis, lai vērotu un ievērotu katru, pat vismazāko, Mārtiņa veikumu, attīstības soli.”  

 

Kad Solvita gribēja bērnu, es vēlreiz un vēlreiz vaicāju, vai viņa zina, cik man ir gadu.


Arī Solvita aizrāvusies ar fotografēšanu. Agrāk to apguvusi mācoties, bet jaunu elpu ieguva, iepazīstot Andra lielo foto kaisli. Sākumā vīrs iedevis Solvitai Nikon filmu aparātu, vēlāk jau digitālo Minoltu, bet tagad Solvitai padodas ļoti skaisti makro uzņēmumi, kurus atzinīgi novērtē arī Andris, kā arī divi lielākie modeļi – Mārtiņš un mopšu sunītis Lexy, kurš par ģimenes locekli kļuva, kad Mārtiņam apritēja vien pusotrs mēnesis. Tagad abi draugi ir nešķirami.
 
Vecums nav tabu
Andris noraida nedaudz kautrīgo iejautāšanos par vecumu. „Gadu ir tik, cik ir. Galvenais, kā jūtos. Un ticiet man, jūtos stipri vien jaunāks par saviem 70!” Arī, runājot par Mārtiņu saistībā ar Andra vecumu, tētis neapmulst, vien smaidot atsaka: „Man nebūs laika nomirt! Man jāredz, kā aug mans dēls!” Bet, ja nopietni... „Kad Solvita gribēja bērnu, es vēlreiz un vēlreiz vaicāju, vai viņa zina, cik man ir gadu. Es pavisam skaidri apzinos, ka nevarēšu būt kopā ar Mārtiņu daudzos svarīgos brīžos, kas būs, viņam pieaugot. Bet bērniņu abi vēlējāmies. Mārtiņš bija ļoti ļoti gaidīts.

 

Es pavisam skaidri apzinos, ka nevarēšu būt kopā ar Mārtiņu daudzos svarīgos brīžos, kas būs, viņam pieaugot. Bet bērniņu abi vēlējāmies. Mārtiņš bija ļoti ļoti gaidīts.


Auklējot Mārtiņu, kamēr Solvita ir dežūrā, tas ir, veselu diennakti, mani pārņem tāda laimes sajūta, kāda nekad nav bijusi jaunībā. Prieks, laime, pacilātība, ka spēju dot daudz ko tādu, ko nespēj jaunie tēvi – lielākoties dzīves pieredzi, pret kuru nobāl grāmatas un citu padomi un ieteikumi.”
Andris ar dēlu ļoti labi saprotas, un, lai arī mazais vēl nerunā, viņi daudz ko panāk pārrunu ceļā, viņš tēvu ļoti klausa un uzklausa.
 
Mārtiņš puncī buntojās
Grūtniecība nebūt nenoritēja kā pēc grāmatas. Pusotru mēnesi Solvita nogulēja slimnīcā ar asiņošanu. Tas bijis smags laiks, jo bērniņa sirsniņa tikusi saklausīta, bet ārsti izteica bažas, ka, iespējams, jāgatavojas uz sliktāko. Taču ar 17. nedēļu viss bijis kārtībā un veselība ne vien uzlabojusies, bet kļuvusi tik stipra, lai pasaulē laistu skaistu un veselu puisīti. Tāpēc Solvita ar lielu pārliecību visām māmiņām, kuras nonākušas līdzīgā situācijā, kad jācīnās par mazās dzīvībiņas saglabāšanu, saka –  nepadoties un ticēt! Ticība labajam, sev un mazajam dara brīnumus.

Sarunas beigās vien Andris piebilst, kā rezumējot: „Nedz gadu starpība, nedz arī mani gadi nav šķērslis harmoniskai dzīvei ar diviem mazuļiem (Mārtiņš un Lexy).”

Autore: Kate Kļave, žurnāls Šūpulītis, nr.34, 2008. gada augusts

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku.



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk