Hemoroīdi vairs nav lielais TABU…

Kas tas ir?
Hemoroīdi parasti tiek raksturoti kā labi apasiņoti audu spilventiņi, kuri atrodas taisnās zarnas izejas daļā (anālajā kanālā), un tiem ir noteiktas funkcijas (līdzīgi blīvei tie nodrošina hermētismu). Hemoroidālais asinsvadu pinums ir visiem cilvēkiem, bet par slimību liecina tas, ja pacientam ir kādas sūdzības vai ārsts konstatē šīs slimības pazīmes. Hemoroīdus iedala tā sauktajos iekšējos un ārējos hemoroīdu mezglos. Iekšējie hemoroīdu mezgli atrodas taisnās zarnas iekšpusē, un pacienti tos neredz. Ielaistas slimības gadījumā tie uz laiku vai pastāvīgi izslīd no anālās atveres. Parasti patoloģiska mezglu palielināšanās sākas tieši no iekšējiem hemoroīdu mezgliem, tikai pēc tam palielinās ārējie hemoroīdu mezgli, kuru asinsapgāde pa lielākajai daļai notiek tieši no iekšējiem mezgliem. Šos mezglus klāj taisnās zarnas gļotāda, kurā nav sāpju receptoru. Ārējie mezgli atrodas ārpusē pie anālās atveres, tie ir redzami no ārpuses un nereti pacientam traucē vairāk. Ārējos hemoroidālos mezglus klāj starpenes āda, atšķirībā no anālās gļotādas tajā ir ļoti daudz sāpju receptoru.

FOTO: Veselības centra 4 ķirurgs proktologs Pēteris Gerke.
 

Riska grupas
Hemoroīdu rašanos veicina iedzimts vēnu sieniņu vājums vai nepietiekami attīstīti vēnu vārstuļi. Mazkustīgs dzīvesveids veicina aizcietējumu rašanos, kas savukārt rada priekšnoteikumus hemoroīdu attīstībai un progresēšanai, jo vēdera izeja prasa lielu piepūli un sasprindzinājumu. Visi faktori, kas veicina aizcietējumus, veicina arī hemoroīdu rašanos, piemēram, uzturs ar mazu šķiedrvielu saturu, nepietiekamu šķidruma uzņemšanu. Hemoroīdus var veicināt arī regulāra pārēšanās. Daudzi pacienti atzīmē, ka slimība liek sevi manīt pēc viesībām, kad lietots alkohols un bagātīgi ēsts (īpaši piparoti un vircoti ēdieni). Hemoroīdi raksturīgi cilvēkiem, kam ir sēdošs darbs, piemēram, autovadītājiem, biroju darbiniekiem, arī fiziski smaga darba darītājiem. Ja tu nepiederi nevienai no nosauktajām grupām, bet bieži mokies ar vēdera aizcietējumiem, tu esi riska grupā, jo arī regulāri nepareizs uzturs var veicināt šīs slimības attīstību. Riska grupā ir arī vīrieši ar priekšdziedzera problēmām un alkohola lietotājiem. Un, protams, pieminētās topošajās māmiņas, īpaši grūtniecības pēdējā trimestrī, ir riska grupā,  jo palielinātā dzemde nedaudz nospiež asinsriti.

Hemoroīdu rašanos veicina iedzimts vēnu sieniņu vājums vai nepietiekami attīstīti vēnu vārstuļi.

Kas liecina par hemoroīdu klātbūtni?
Viena no pirmajām pazīmēm ir diskomforta sajūta taisnās zarnas rajonā, kas var pastiprināties līdz sāpēm vēdera izejas laikā, arī nieze taisnās zarnas lejasdaļā un pat asiņošana vēdera izejas laikā. Var būt arī želejveida, gļotaini izdalījumi. Iekšējie hemoroīdi veidojas taisnajā zarnā un parasti nesāp, tāpēc reizēm tiek pamanīti tikai tad, kad sāk asiņot; reizēm tie caur anālo atveri var būt izstumti no taisnās zarnas. Ārējie hemoroīdi veidojas zem ādas apkārt anālajai atverei, ar laiku tie kļūst cietāki, pietūkst, traucē sēdēt un staigāt. Mierinājumam var teikt, ka hemoroīdi pieder pie tām slimībām, kuru diagnostika ir samērā viegla – tos var aptaustīt ar pirkstu un ieraudzīt ar aci. Sievietēm šis process ir zināmā mērā vienkāršāks, jo ginekoloģiska izmeklēšana ietver sevī arī izmeklēšanu caur taisno zarnu, kur tad hemoroīdi viegli atrodami. Vīrieši nereti ir tik pacietīgi, ka palīdzību meklē tikai tad, kad sēdēšana patiešām palikusi ļoti grūta.

Neielaid!
Nereti hemoroidālie mezgli var trombozēties un iesprūst. Iesprūšana raksturīga vēlāku slimības stadiju (visbiežāk trešās) gadījumos. Pacienti sūdzas par ļoti stiprām sāpēm, tūpļa apvidū un nereti pie anālās atveres konstatē sāpīgu veidojumu. Tā kā vēlākās slimības stadijās mainītais hemoroidālais vēnu pinums vairs nenodrošina blīves funkcijas, var rasties mazizteikta fēču nesaturēšana, tai galvenokārt raksturīga mitrošanās vai smērēšanās. Mitrošanās dēļ rodas pastāvīgs starpenes ādas kairinājums, kas savukārt noved pie niezes un ādas iekaisuma (ekzēmas vai dermatīta). Daudzu hronisku taisnās zarnas slimību paasinājumi izpaužas kā sāpes tūpļa apvidū, iekaisums gļotādā vai starpenes ādas rajonā, piemēram, hemoroidālās slimības paasinājums nereti izpaužas kā t.s. hemoroidālās krīzes, kas pēc savas būtības ir hemoroīdu mezglu iekaisums un tromboze. Nereti krīžu iemesls ir alkohols un pikants uzturs. Tās izpaužas kā sāpes tūpļa apvidū, nereti anālās atveres rajonā parādās taustāmi veidojumi — iekaisuši, trombozēti hemoroidālie mezgli.
Lai arī hemoroīdi nepieder pie grūti ārstējamajām slimībām, to neārstēšana var novest pie iekaisumiem, kam var pievienoties infekcija, kā rezultātā veidojas jauni  hemoroīdi. Var notikt arī audu atmiršana, kas vissliktākajā gadījumā var beigties ar asins saindēšanos. Tik ilgi nevajadzētu procesu novilcināt. Daudzi domā, ka hemoroīdu ārstēšanā vienīgais līdzeklis ir operācija, taču tikai smagākos gadījumos būs nepieciešama ķirurga palīdzība. Ir pieejami dažādi medikamenti efektīvai hemoroīdu ārstēšanai. Jo drīzāk dosieties pie ārsta, jo mazāk laika un līdzekļu prasīs ārstēšana. Ja asiņošana, kaut neliela, bieži atkārtojas, tā var radīt hronisku dzelzs deficīta anēmiju. Ja slimība stipri ielaista, operācija sarežģīta, var būt problēmas ar zarnu satura saturēšanu.

Ķeramies pie lietas!
Pārsvarā gadījumu hemoroīdus var ārstēt bez ķirurģiskas iejaukšanās, ar bezrecepšu medikamentiem — ziedēm vai svecītēm, ko ievada taisnajā zarnā. Turklāt svarīgi ir novērst tos apstākļus, kas ir labvēlīgi hemoroīdu attīstībai. Aizcietējumu mazināšanai svarīga ir pareiza diēta. Vairāk uzturā jālieto dārzeņi, augļi, ogas, šķiedrvielas, pietiekams šķidruma daudzums. Tāpat liela nozīme ir pietiekamai fiziskai aktivitātei. Īpaši, ja ir sēdošs darbs, jāatrod iespēja izkustēties un pavingrot. Tas būs veselīgi arī organismam kopumā. Ārstējot hemoroīdus, svarīgi ir higiēnas pasākumi — apmazgāšanās pēc katras vēdera izejas, taču nevajag aizrauties ar antibakteriāliem mazgāšanās līdzekļiem, jo tāda pārcentība var iznīcināt dabisko ādas mikrofloru, un tās vietā sāk attīstīties nevēlama, organismam nepieņemama mikroflora. Regulāri jāmaina veļa un biksīšu ieliktnīši. Priekšroka dodama higiēniskam, elpojošam apģērbam. Tā kā hemoroīdi ir venozā slimība un tā attīstās, ja ir vēnu tonusa nepietiekamība, vēnu nepietiekamības gadījumā ir jālieto preparāti, kas stiprina vēnas vai vēnu sieniņas un šie līdzekļi ir galvenā preparātu grupa hemoroīdu profilaksei. Lielākoties šim nolūkam paredzētie preparāti satur vielas, ārstniecības augu ekstraktus.

Visi faktori, kas veicina aizcietējumus, veicina arī hemoroīdu rašanos, piemēram, uzturs ar mazu šķiedrvielu saturu, nepietiekamu šķidruma uzņemšanu. Hemoroīdus var veicināt arī regulāra pārēšanās.

Dzīšanas process ir ļoti atkarīgs no gļotādas aizsargspējām. Šie preparāti satur daudzus aktīvus komponentus – smiltsērkšķu eļļu, ārstniecības augu ekstraktus, dzīvās baktērijas, rauga sēnīšu preparātus, kā arī svecīšu pagatavošanā lietojamo kakao sviestu. Ieteicama ir arī zivju eļļas preparātu lietošana. Ārstējot hemoroīdus, ir svarīgi padomāt par visiem slimības aspektiem un ārstēšanā lietot nevis vienu preparātu, bet vairākus. Tikai tādā veidā terapija kļūst efektīvāka un notiek ātrāka izārstēšanās.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Visas ķirurģiskās ārstēšanas metodes var iedalīt divās daļās. Mazāk traumatiska ir hemoroidālās slimības ārstēšana, izmantojot “pusķirurģiskas” metodes. Šāda ārstēšana ir elastīgo gredzenu uzlikšana uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, skleroterapija, iekšējo mezglu infrasarkano staru koagulācija un citas metodes. Parasti to veic poliklīnikā, kad pacients pēc dažu stundu novērošanas var doties mājup, retāk — vienas dienas stacionāra apstākļos, kad pacients pēc ārstēšanas seansa nakšņo medicīnas centrā un mājup dodas nākamajā dienā. Neiedziļinoties tehniskajās niansēs, jāatzīmē, ka šo metožu izmantošanas gadījumā galvenokārt iedarbojas uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, jo gļotādā, kas tos pārklāj, praktiski nav sāpju receptoru. Līdz ar to ir vajadzīga tikai lokāla atsāpināšana vai arī atsāpināšana, izmantojot spinālo anestēziju. Šīs metodes lieto sākotnējo stadiju hemoroidālo slimību gadījumā un ir mazāk traumatiskas un sāpīgas, taču slimības progresēšana, salīdzinot ar gadījumiem, kad tiek veiktas operācijas, vērojama biežāk. Nereti šādas manipulācijas ir jāatkārto. Viena ārstēšanas seansa izmaksas, salīdzinot ar operāciju, protams, ir mazākas. Visbeidzot jāuzsver, ka arī šāda “pusķirurģiska” hemoroidālās slimības ārstēšana ir un paliek ķirurģiska iejaukšanās. Tā ir maza ķirurģiska operācija ar zināmu komplikāciju un slimības progresēšanas risku. Ķirurģiskās operācijas izmanto ielaistos gadījumos. Pašreiz vadošā un visprogresīvākā  mazinvazīvā ķirurģiskā metode visā pasaulē ir tā saucamā THD operācija — ar speciālu Doplera zondes palīdzību tiek atrasti un nosieti asinsvadi, kas piegādā asinis hemoroīdiem, tie saplok un lēnām pazūd. Pārējo ķirurģisko operāciju pamatā ir iekšējo un ārējo hemoroidālo mezglu izgriešana un nosiešana.