Savienot ģimeni, darbu un studijas IR iespējams

 24. marts 2009 9:25 Pieredze  skatījumi: 7543

„Par to, kā ir būt aizņemtai un darbīgai māmiņai, portāla mammām.lv redakcijai apsolīju pastāstīt jau sen — rudenī. Nu, re, ir sācies pavasaris, un beidzot man atradies laiciņš par to uzrakstīt...:) Bet ar visu šo stāstu vēlos teikt, ka savienot ģimeni, darbu un studijas ir iespējams, ja vien ir spēcīga atbalsta komanda un liels plānotājs,” saka Laura Slaviņa, Kriša mamma, reklāmas aģentūras Leo Burnett Riga stratēģiskā plānotāja, emuāru www.kleita.net autore un mūžīgā studente.




Burvīgākais bērniņš pasaulē
Es ļoti gaidīju Krišu. Būtībā man ir sajūta, ka Krišs vienmēr ir bijis ar mani. Tāpat vienmēr esmu bijusi diezgan aizņemta, domāju, ka tad, kad beidzot Krišs ieradīsies šajā pasaulē, es mainīšos, mana dzīve mainīsies, es kļūšu mierīgāka un beidzot man būs laiks izdarīt nepadarīto. 5. aprīļa rītā Krišs ieradās. Mums kopā visiem trijiem ar Kriša tēti bija burvīgs pavasaris un vasara, kas paskrēja nemanot. Apceļojām dažādas Eiropas pilsētas, apciemojām sen nesatiktus radiniekus un draugus. Krišs bija mierīgs, gandrīz nekad neraudāja, daudz smaidīja, un es viņam visu laiku teicu: „Tu esi brīnišķīgākais bērniņš pasaulē.” Un tiešām viņš tāds arī bija.

Viss mainījās, tikai ne es

Un tik tiešām mana dzīve mainījās, kaut gan es to pamanīju tikai tad, kad Krišam jau bija seši mēneši, jo līdz tam Krišs darīja visu, ko mēs, un bija lielisks ceļošanas un atpūtas biedrs. Svinējām kopā Jāņus, gulējām teltī, izstaigājām Berlīni, Varšavu un Parīzi. Sešos mēnešos, protams, viņam pieauga prasības pret apkārtējo pasauli un sāka attīstīties mazā burvīgā personība. Ar Krišu bija jāsāk rēķināties, un tas iemācīja visu organizēt un optimizēt.

Krišs mani iedvesmoja piepildīt visu, ko nebija izdevies piepildīt iepriekš.


Man beidzot bija laiks izdarīt nepadarīto — es piepildīju divus svarīgus savus sapņus: pavasarī noliku visus jau gadiem nenoliktos eksāmenus universitātē un rudenī iestājos vēl vienā programmā. Mani vienmēr bija saistījusi latviešu valoda un literatūra, tikai šajā dzīves ātrajā tempā tam nekad neatlika laika. Krišs mani iedvesmoja piepildīt visu, ko nebija izdevies piepildīt iepriekš.
Bet es pati gan nemainījos. Tāpat kā iepriekš nevarēju nosēdēt mājās ilgāk par divām dienām, gribējās skriet, izzināt un attīstīties. Septembrī sāku strādāt uz pusslodzi un mācīties dienas nodaļā pirmajā kursā. Jauki, ka darbs nāca pretim un varēju savu darbiņu padarīt brīžos, kad Krišs gulēja vai pastaigājās ārā ar savu omīti.
No piecu mēnešu vecuma Krišs darbdienas pavadīja kopā ar savu omīti, savukārt es mācījos un strādāju, kā arī pēc laika plāna nācu mājās Krišu pabarot. No janvāra strādāju uz pilnu slodzi, un Krišs no deviņu mēnešu vecuma savas dienas pavada kopā ar omīti un opīti, savukārt mēs ar vīru strādājam, un es joprojām mācos. Arī atteikšanās no mana pieniņa notika dabiski, un bija sajūta, ka mēs ar Krišu abpusēji vienojāmies, ka šis dzīves posms ir beidzies un mums abiem jādodas tālāk — man darbos un mācībās, viņam gardās graudu putrās un dārzeņu biezeņos.

Kā to visu savienot?
Tikai tagad, kad Krišam tūlīt būs jau gads, man nāk apjausma, ka tomēr morāli netieku galā ar sava dēla un savas pārējās dzīves savienošanu.
Arvien biežāk jūtos kā „slikta māte”. Visgrūtākie ir darbdienu rīti, kad Krišs pieceļas smaidīgs, ārā spīd saule, bet man jādodas uz darbu. Protams, man gribētos, lai es ar Krišu varētu pavadīt vairāk laika kopā, taču vienlaikus man gribas pašai pilnveidoties. Iespējams, ir cilvēki, kas šajā brīdī nodomā, ka vienkārši bērnus vajag laist pasaulē, kad viss lielais jau paveikts. Bet manā dzīvē nekad viss nebūs paveikts.
Tāpēc es nemitīgi meklēju optimālo variantu, kā visu apvienot, lai mēs visi ģimenē būtu priecīgi. Mana pārliecība ir, ka bērnam ir vajadzīgi vecāki, kas viņam rāda piemēru dzīvē. Bērnam ir vajadzīga skaista un gudra mamma, nevis ar dzīvi neapmierināts vagars. Arī Krišam viņa vecvecāki spēj dot to, ko es nevarētu, un mani priecē, ka viņam ir šī iespēja iepzīt manus un mana vīra vecākus. Turklāt Krišs joprojām ir ļoti smaidīgs un priecājas gan par saviem vecākiem, gan citām auklēm. Vīrs teic, ka bērnam ir svarīgi nejusties vientuļam un cilvēku apmaiņa viņa ikdienu padara tikai interesantāku un jautrāku.

 

Iespējams, ir cilvēki, kas šajā brīdī nodomā, ka vienkārši bērnus vajag laist pasaulē, kad viss lielais jau paveikts. Bet manā dzīvē nekad viss nebūs paveikts.



Aizņemtai māmiņai ir vajadzīgas divas svarīgas lietas — spēcīga atbalsta komanda un liels plānotājs. Mums ar vīru ir sadalīti vakari — katrs divus vakarus nedēļā varam darīt, ko vēlamies. Manas dienas ir pirmdienas un trešdienas, vīram — otrdienas, ceturtdienas. Pārējās dienas vai nu pavadām kopā, vai improvizējam. Parasti gan nekur tālāk par baseinu vai aerobiku netiekam un vakaros izklaidējam Krišu.
Man neapšaubāmi ir paveicies ar palīgiem: dažreiz Kriša opītis mani no rīta aizved uz darbu, Kriša omīte uztaisa vakariņas, Kriša tētis, mani vecāki un māsas palīdz tajās brīvdienās, kad mācos, un noteikti jāpiemin lieliskā Irina, kas katru trešdienu atnāk un divās stundās iztīra mūsu mazo mājokli, ko es darītu vismaz piecas stundas un mocītos sirdsapziņas pārmetumos vismaz divas nedēļas, ka nav spēka iztīrīt māju. Šos visus cilvēkus es saucu par savu atbalsta komandu, un bez viņiem nebūtu iespējams pilnīgi nekas.


Autore Laura Slaviņa, mammām.lv reģistrētā mamma



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk