Es esmu galvotāja vecāku kredītam...

 23. marts 2009 9:00 Jautājums & atbilde  skatījumi: 7388

„Pēc lielām pārdomām piekritu vecākiem būt par kredīta galvotāju, jo viņi solīja pēc īpašuma daļas pārdošanas galvoto parādu dzēst. Īpašumu viņi ir pārdevuši, bet tagad izdomājuši, ka naudu iztērēs kaut kā citādi. Kad runāju ar viņiem, ka labāk kredītu dzēst, jo pašiem būs vieglāk un drošāk (abi pensijas vecumā, stabilu darbu nav, tikai īpašums, ko var zaudēt), viņi apgalvo, ka zina, ko dara, vai tiešām es domāju, ka viņiem ir ļauni nolūki, mamma pat sāk raudāt, ka viņai neuzticos un nemīlu. Saprotu, ka viņi pret mani izmanto emocionālo šantāžu. Ko iesākt šādā situācijā?” Atbild geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.



Foto: mammamuntetiem.lv


Šī izklausās pēc situācijas, kad vecāki, kā jau vecāki, ir pārliecināti, ka zina, kā jārīkojas, un ka Jūs esat bērns, kuram jāklausa. Nedomāju, ka Jūsu vecākiem ir ļauni nodomi, iespējams, viņiem ir vēlme piepildīt kādu savu sapni un to viņi cer izdarīt, nevis nomaksājot kredītu, bet gan šo naudiņu iztērējot izsapņotajām vajadzībām. Varbūt sarunā ar Jums viņi sajutās, ka cenšaties viņus mācīt, un tas jau mums nevienam nepatīk. Iespējams, kopīgi varat atrast veidu, kā viņiem iegūt kāroto.

 

Jūs rakstāt par emocionālo šantāžu; tas, ka tā jūtaties un to apzināties, iespējams, Jums palīdzēs šai šantāžai neļauties.

 

Varbūt ir vērts šo sarunu iesākt nevis ar to, kā būs vieglāk viņiem, bet ar to, kā Jūs jūtaties šajā situācijā, ka Jūs satrauc notiekošas, ka baidāties un uztraucaties par viņiem, ka nevis neuzticaties, bet mīlat viņus. Jūs rakstāt par emocionālo šantāžu; tas, ka tā jūtaties un to apzināties, iespējams, Jums palīdzēs šai šantāžai neļauties. Ja mammas asaras ir tās, kas dara Jūs piekāpīgāku, ir vērts darīt to mammai zināmu, piemēram, sakot: „Man ir sāpīgi redzēt, ka tu raudi, bet tas nemainīs manu viedokli.” Jāņem vērā, ka cilvēki brieduma gados, vecumā pēc 55 gadiem, citādi sāk izjust laika ritējumu un vērtības, sāk apsvērt un pārdalīt prioritātes. Cilvēki brieduma gados sāk līdzināties bērniem, tāpēc reizēm viņi skatās uz reālām lietām kā caur rozā brillēm un neizvērtē notikumu vai seku nopietnību. Šādās situācijās ir svarīgi ar viņiem runāt pietiekami nopietni, stingri (bet ne pamācoši vai aizvainojoši) un atklāti, izskaidrojot notiekošā nopietnību. Tas, kas Jums varētu noderēt, ir pacietība un izpratne.



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk