„Mums ir vairāki simti bērnu gadā, kurus nākas „lāpīt” pašu mājdzīvnieku dēļ, kam nereti seko arguments — mūsu sunītis nekad nav bijis dusmīgs,” teic BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs Aigars Pētersons. Statistikas dati liecina, ka Latvijā katru gadu vidēji 400-500 bērnu gūst dzīvnieku izraisītas traumas.

Atceries un māci bērnam!
-    Dzīvnieks nav prognozējams! Pat ja kaimiņiene/cilvēks uz ielas apgalvo, ka šis sunītis bērnus mīl vairāk par visu pasaulē, māci bērnam, ka dzīvniekam nedrīkst darīt pāri un no sveša dzīvnieka ir jāietur distance;
-    Ja jums ir mājdzīvnieks un tas tiešām allaž ir bijis mīļš, nesasapņojies — tas ir DZĪVNIEKS! Ja bērns viņu rausta aiz astes, ūsām, biksta un baksta, vispirms dzīvnieks izvairīsies, bet tad aizsargājoties ir spiests kādā veidā aizstāvēties;
-    Protams, ienākot mājās bērnam, mājdzīvnieki nav jālikvidē, taču atstāt kopā ar dzīvnieku bez uzraudzības nedrīkst;
-    Ja jums mājās ir suns — māci bērnam dzīvnieku netracināt, ļaut netraucēti paēst. Pavēro, kā bērns izturas pret dzīvnieku, kad it kā neviena nav līdzās un kā uz to reaģē dzīvnieks. Protams, tas ir mīļi, ja suns atļauj mazajam līst virsū, ņurcīt, burzīt ausis, rokas bāzt mutē un pētīt zobus...Taču visam ir savas robežas — arī dzīvniekam ir pacietības mērs!

Kaut vai rotaļas veidā iemāci bērnam nokrist zemē, pievilkt klāt kājas un ar rokām apsegt galvu! Brīdī, kad suns skrien virsū, tas ir glābiņš!

-    Iemāci mazajam, ko drīkst un ko nedrīkst attiecībā pret dzīvnieku. Ja jūsmājās abi aug reizē — gan kucēns, gan bērns —, vēl jo vairāk jānovelk robežas, kā noteikti nedrīkst dzīvniekam darīt, lai izaugot, suns bērnu neatcerētos kā pāridarītāju;
-    Ja kaimiņos ir daudz suņu, vispirms noskaidro, kādas šķirnes suņi tiek turēti un kāda ir kaimiņu prakse, piemēram, vai, atbraucot mājās, suns tiek palaists paskriet, noņemot siksnu, atverot vārtus. Tas, kas citam var šķist pašsaprotami un dabiski, mums var būt apdraudoši un nepieņemami. Ja taviem lielākajiem bērniem ir bieži jāiet garām kaimiņmājām, kur ir nikni suņi vai tie brīvi staigā pa pagalmu un nereti tiek laukā, labāk izdomā viņiem citu ceļu vai vienojies ar kaimiņiem, kad noteikti suni pieskatīt. Atceries, ka katram saimniekam viņa suns ir tuvāks par tavu bērnu, viņš sirdī aizstāvēs suņa tiesības! Māci bērnam nevis baidīties, bet izturēties neitrāli un droši;
-    Kaut vai rotaļas veidā iemāci bērnam nokrist zemē, pievilkt klāt kājas un ar rokām apsegt galvu! Brīdī, kad suns skrien virsū, tas ir glābiņš! Šādā pozā sunim īsti nav kur ar zobiem aizķert. Guļot kā pie ceļa pieplakušai bumbai, var pasargāt galvu, seju, vēderu, kājas;
-    Ja mazais brauc ar riteni un izskrien krancis, kas metas kājās, māci apstāties un mierīgi ar suni parunāties. Ar mazajiem kvekšķiem tā var būt pareizākā taktika;
-    Ja gar kaimiņa sētu drasē suns vai pie ķēdes allaž redzi neapmierinātu rējēju, māci bērnam nemēdīties un suni netracināt. Šādas lietas suns lieliski atceras, kad tiek vaļā!
Ņem vērā:
* Negadījumi ar dzīvniekiem nebeidzas tikai ar neglītām rētām. Parasti, īpaši, ja uzbrucis svešs dzīvnieks, bērns saņem potes ar spēcīgu medikamentu;
* Jebkurš nopietnāks suņa uzbrukums traumē tava bērna sajūtu par drošību. Vēlāk pat nejutīsi, kurā brīdī mazais sāks baidīties no jebkura dzīvnieka, vairīsies no vismiermīlīgākā kucēna;
* Šoks pēc suņa uzbrukuma vai koduma var nopietni iedragāt bērna valodu — vai nu uz laiku vai uz visu mūžu var palikt trauma, kad tiek raustīta valoda;

Vīruss, kas izraisa trakumsērgu, ietekmē galvas smadzenes un ir nāvējošs, un saslimušais iet bojā lielās sāpēs.

Kāpēc suņa kodiens ir bīstams
Nopietnākais kaitējums, ko iekožot dzīvnieks var nodot, ir trakumsērga. To var iegūt, siekalām saskaroties ar bērna miesu. „Vīruss, kas izraisa trakumsērgu, ietekmē galvas smadzenes un ir nāvējošs, un saslimušais iet bojā lielās sāpēs. Zāļu pret trakumsērgu pagaidām nav, tāpēc gandrīz vienmēr visus sakostos cilvēkus potē — pat tad, ja suņa īpašnieks uzrāda dokumentus, ka dzīvnieks ir pret trakumsērgu ir vakcinēts,” informē ģimenes ārste un pediatre Lidija Vēbere.
No suņa koduma var saslimt arī ar stingumkrampjiem (pote pret stingumkrampjiem ietilpst valsts garantētajā bezmaksas vakcinācijas programmā). Ja pēc pēdējās potes pagājuši vairāk nekā pieci gadi, pēc koduma bērniņam būtu nepieciešama vakcinācija.
Ja noticis negadījums:
•    Vispirms pieaugušajam jānomierinās un jācenšas nomierināt raudošo bērniņu, jo dzīvnieka uzbrukums rada ne tikai sāpes, bet arī milzīgas bailes;
•    Izsauc ātro medicīnisko palīdzību, ja kodums ir galvā vai ja tas ir dziļš uz jebkuras citas ķermeņa vietas!
•    Apturi asiņošanu un apkop koduma vietu. Apmazgā brūci ar tīru ūdeni, uzliec tīru pārsēju (vairākās kārtās salocītu marli, kabatlakatu vai paša bērna apģērba gabalu, kas salocīts vīstoklī), ko, piespiestu brūcei, turi līdz brīdim, kad ierodas ātrā palīdzība.
•    Ja brūce nav liela, pirmajās 6-12 stundās pēc koduma tik un tā ved bērniņu pie ārsta! Ja kodums skāris galvu, seju, kaklu, pirkstus, bērniem tiek veikta trakumsērgas profilakse — piecas potes mēneša laikā (tātad pat tad, ja dzīvnieks ir potēts pret šo slimību).
•    Tiklīdz ir iespēja, pārrunā šo notikumu ar bērnu — nevis ar frāzēm „nu redzi, es taču teicu, ka tā nedrīkst darīt” vai „kāpēc tu tā darīji, esmu taču teikusi...”. Nekad nevaino bērnu un nevaino suni! Bērns nav vainīgs, ka nezināja, kā rīkoties, un suns nav vainīgs, ka rīkojies instinktīvi! Labāk māci mīkstināt emocionālās sāpes, novirzot akcentus, ko darīt savādāk, lai bērns izprastu situāciju kā pārejošu negadījumu. Viņam nav jāsajūt situācijas nopietnību!

Ģimenes portāls mammam.lv/tetiem.lv uzsācis sociālo kampaņu  Sargā savu bērnu! Seko līdzi informācijai portālā — turpmāk mēs regulāri informēsim tevi, kā pasargāt mazos cilvēkus. Tematiskos rakstus lasi sadaļā Bērns aug —> Bērnu drošība.

Autore: Dace Kaņepone, Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammam.lv/tetiem.lv
Raksts publicēts 19. aug 2010 13:40

• 20.08.2010 20:47

  Liene Tolka:))) teica:

  Šis jautājums mūsu ģimenē ir ļoti sāpīgs, jo pirms četriem gadiem vecmāmiņas suns laukos sakoda mūsu dēlu tieši sejā. Tā suns izrādīja savu greizsirdību, jo vecmāmiņa pēķšņi visu savu laiku un uzmanību veltīja mazdēlam, kurš nav visai biežs viesis. Suns palika otrā plānā. Rezultātā suņa sirds to neizturēja un uzbruka mūsu dēlam. Viņš suni neizprovocēja. Bet visi mediķi kā viens, dēlam jautāja: nu ko tad tu tādu tam sunim izdarīja, ka tev šitā sakoda????Rezultātā, dēls sāka vainot sevi. Mums bija krietni jānopūlas, lai viņš saprastu, ka tā nebija viņa vaina. Arī vecmāmņa vēl šodien visā notikušajā vaino sevi. Mūsu situācijā tiešām nebija neviena vainīgā, arī suni varēja saprast. Arī sunim var tikt traumēta psihe. Paldies Dievam, dēls no suņiem nebaidās. Par notikušo vien liecina rētas uz dēla sejas. Pagaidām esam izdarījuši visu iespējamo un jāgaida, kad dēls paaugsies, lai rētas varētu apstrādāt tālāk.
  Jāsaka, ka pārdzīvojums un trauma ir visai ģimenei, par ko lielu paldies varam teikt arī mediķiem.

• ---

• 20.08.2010 21:33

  Gunta Krieviņa /Lāska/ teica:

  Man paša no bērnībasi galvā ir rēta no suņa koduma - mammas paziņu sunei bija uzradušies kucēni. Bet suņi man vienmēr ir patikuši . Mani bērni izauga kopā ar sunīti, kura pret svešiem bija dusmīga. SUNIM IR ZOBI... TAS MAN PAšAI VIENMēR TIKA TEIKTS. SUNIM IR SUņA VIETA

• ---

• 22.08.2010 16:10

  Margrieta Akmens teica:

  Liels paldies mammam.lv par rakstu! Dzivoju vairakus menesus Oslo, kur redzu, ka suni, mazi berni un sportotaji - visi ir parkos lidzas. Kamer Riga ir nebeidzamais konflikts par to, ka nodalit sunus, bernus un sportistus, kas vieni otriem it ka trauce un pat apdraud. Un tas, ka es neapnikusi visiem stastu: ir jamaca ka berni, ta suni; bernam nav jamaca baidities no suna, bet jamaca to respektet u.tt., apkartejos ne tikai nevairo sapratni, bet dazubrid izsauc pat sminu mana virziena.
  Piemeram, slavenaja Vigelanda parka 3 sturos ir bernu darzi/bernu laukumi, viena nosturi vnk pulcejas sunu saimnieki ar saviem miluliem un vel viena nomalite ir ierikots sunu trenninu laukums. Un pa visu parku cauru dienu parvietojas cilveki, kas skrien krosu, meta skivisus, vai spele bumbu. Un neviens suns neskrien virsu ne berniem, ne bumbam, ne ari ker kaja skrejejiem... Savukart, kad mes ar delu gribam kadu suni samilot, tad vispirms pajautajam saimniekam atlauju, saimnieks, savukart apsedina savu suvu suni, bet es esmu iemacijusi delam, ka vispirms jalauj sunim apostit roku. Kad esam izmilojusies, pasakam suna saimniekam paldies. Savukart suna saimnieks uzliela suni. Un visi laimigi!

• ---

• 22.08.2010 17:32

  Inta Dimante-Deimantoviča teica:

  Norvēģijā attiecīgā situācija panākta, jo lielākā daļa suņu kopā ar saimniekiem iziet skolas, apmācības. Respektīvi suns nevis aug, bet tiek audzināts. Cilvēkiem Latvijā bieži vien tam nav līdzekļu, nav iespējas un nav informācijas par šādu nodarbību nepieciešamību.
  Ja suns nav audzināts ir tikai pašsaprotami,ka agri vai vēlu veidojas konflikts...

• ---

• 22.08.2010 19:22

  Paula Januškēvica-Streipa teica:

  Inta, gaužām Tev piekrītu. Latvijā šīs sistēma ir bērna autiņos. Trūkst ne tikai informācijas un iespēju audzināt suni, bet arī...suņu skolu. Rīgā ir tikai 2 suņu skolas, abās tiek gatavoti nākošie sporta sacensību čempioni, apmācīti dienesta suņi, utt. Nodarbības, kurās tiktu mācīts kautkas, jebkas par suņa integrēšanu ģimenē, par reālo sadzīvi, par attiecībām ar bērniem...to nav. Šī niša ir pilnīgi brīva

• ---

• 22.08.2010 23:21

  Liene Tolka:))) teica:

  Diemžēl arī Norvēģijā suņi sakož bērnus! Un diezgan bieži. Vēl nesen avīzei uz vāka bija liela bilde un virsraksts par trīsgadīgu bērniņu, kuru bija sakodis suns. Runa jau nav par suņu skolu politiku Latvijā (skolas ir un arī privātie treneri ir un ne jau tikai čempioniem). Svarīgi ir tas, kā pasargāt bērnu. Tas, manuprāt, vairāk vai mazāk ir jādara ģimenē. Ne jau kāda suņu skola vai valdība ir atbildīga par to, ka valstī ir suņi, kas netiek audzināti. Tā ir saimnieku atbildība. Un par to kādi mēs esam kā suņu saimnieki, spriežam nu paši. Viens otrs savam bērnam nevar atlicināt laiku, kur nu vēl sunimbēdīgi, bet tāda ir reālā situācija šodien!

• ---

• 25.08.2010 06:03

  Gunta Krieviņa /Lāska/ teica:

  Man majdzīvnieki vienmēr ir bijuši gimenes locekļi un nekādu specializētu apmacību nav izgājuši. Tad kad es biju skolniece es ļoti gribēju suni, bet vecāki neļāva. Tajā laikā es arī daudz lasīju. Atmiņas no tajā laikā izlasītā: 1.Suns saimnieku izvēlās jau viena mēneša vecumā, 2.Suns jāaudzina , tā nav spēļlieta. 3.Pareizi audzināts suns ies blakus saimniekam un klausīs arī bez pavadas. 4.Ja suns "parāda zobus"  - tas ir jānolikvidē.

• ---