Ja mums būtu tētis, mēs brauktu ar mašīnu...

 19. marts 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 6178

Ieva Lapsa ir sieviete ar milzu gribasspēku un ticību savām iespējām paveikt tieši to, kas nepieciešams un ko vēlas. Tāda pati ir Ievas 11 gadīgā meita Anna Alise Lapsa. Abas gaišas, ar dzirksteļojošu acu skatu un neizsmeļamu dzīves sparu. Abas. Un nu jau aiz kalniem laiks, kad Anna Ievai mikroautobusā teica: "Ja mums būtu tētis, mēs brauktu ar mašīnu.." Tagad viņi ir Lapsu ģimene, kur bez abām lēdijām aug arī mazais brālītis Teodors un tētis Ziedonis, un viņi visi kopā ir laimīgi.



Ieva, Anna Alize un Teodors. Foto no Ievas personīgā arhīva


Grūtniecību slēpu pat no vecākiem
Pazīstu Ievu jau vairākus gadus un zinu, ka mazo Annu Ieva audzinājusi pati un droši vien tādēļ Anna šķiet kā Ievas kopija. Tomēr, kad toreiz, pirms desmit gadiem, Ieva uzzināja, ka pieteicies bērniņš, neesot spējusi tam noticēt. „Tas bija neplānoti, bet acīmredzot Dieva ziņā un es ļāvu tam notikt,” atceras Ieva. Annas gaidīšanu viņa raksturo kā dzīvi savā pasaulē, paslēpes pašai ar sevi un apkārtējo pasauli. „Es nepieņēmu un negribēju pieņemt īstenību, saprast, ka gaidu mazuli un dzīvot kopā ar viņu. Dzīvoju savā pasaulītē, kurā šķita, dzemdības nekad nepienāks. Arī nelabumi mocīja tikai pirmajos mēnešos. Nevienam neteicu, ka esmu stāvoklī, man veiksmīgi izdevās noslēpt šo faktu pat no vecākiem, ar kuriem tolaik dzīvoju kopā, no draugiem... Ķermeņa izmaiņas un svara pieaugumu izskaidroju ar mazāk aktīva dzīves veidu, jo tikko biju beigusi airētājas gaitas aktīvajā sportā. Ja mēs ko vēlamies noslēpt, tad to var izdarīt. Šķiet, ka pat Anna juta, ka es viņu slēpju no visas pasaules un slēpās līdz ar mani, neizvirzot manu punci uz āru, bet apņemot mani kā silta sega, kā savdabīga josta. Protams, mamma kādā brīdī pajautāja vai es neesmu stāvoklī, bet es savā ierastajā stilā atjokoju „jā, jā, noteikti!” un tā tas palika. Protams, ka gribēju viņai pateikt, bet tas nebija tik viegli! Domāju par to nepārtraukti, katru dienu gribēju visu izstāstīt vecākiem, bet nekad nesanāca, ” atminas Ieva.

Katram pienāk brīdis, kad viņš kļūst par nobriedušu, pieaugušu cilvēku. Man tas notika līdz ar Annas dzimšanu



Palīdzēja vecāku atbalsts
Spilgti Ieva atceras Annas dzimšanu, kad beidzot apjēgusi, kas  īsti ar viņu notiek un, ka  mazais cilvēciņš ir viņas meita, par kuru būs jārūpējas un kurš ir atkarīgs tikai no viņas. „Tajā brīdī es pieaugu. Katram pienāk brīdis, kad viņš kļūst par nobriedušu, pieaugušu cilvēku. Man tas notika līdz ar Annas piedzimšanu”. Vecvecāki par mazmeitas piedzimšanu uzzinājuši no ārstiem, kuri piezvanīja uz mājām un pavēstīja šo ziņu un viņiem neatlika nekas cits kā pieņemt savu mazmeitu, jo abas tajā laikā dzīvoja pie vecākiem.
Anna Ievai bija kā stimuls darboties – Ieva iestājusies grāmatvežu skolā, kur vienlaikus arī strādāja kā fizkultūras skolotāja, kamēr mazo pieskatīja vecmāmiņa. Starp darbiem un mācībām Ieva skrēja mājās barot meitu. „Nekad neesmu audzinājusi Annu viena. Jā, ilgu laiku Annai nebija tēva, taču to pilnīgi aizstāja mans tēvs. Annai ir ļoti labs kontakts ar manu vecmāmiņu, kura viņai iemācīja gan adīt, gan lasīt. Omes ir vislabākās aukles, jo viņām nekur nav jāsteidzas un ir daudz laika, ko veltīt bērnam. 23 gadu vecumā jau nav tik daudz laika un saprašanas... Tagad, audzinot dēlu, es zinu, ka laika jāpietiek gan bērnam, gan darbam.

 

Anna savā bērna nopietnībā paskatījās uz mani teica – ja mums būtu tētis, mēs brauktu ar mašīnu...


Mani vecāki ļoti daudz palīdzēja. Vēlāk, kad viņi no Rīgas pārcēlās dzīvot uz Ogri, Anna katru nedēļas nogali pavadīja pie vecmāmiņas un vectētiņa. Tas deva iespēju dzīvot arī pašai sev, pavadīt brīvdienas vienatnē vai ar draugiem, tāpēc nevaru teikt, ka man būtu pietrūcis laika sev, jo mazs bērns ir 24 stundu darbs – ja bērns guļ, tad arī mamma grib gulēt, bet es pat miega badu neatceros. Nezinu kā būtu tad, ja man nebūtu vecāku un omes... nezinu vai pilnīgi vienai izdotos izaudzināt meitu, tiešām nezinu ... ”

Mums būs vislabākais tētis
Vai Anna jautāja pēc tēva? Dzīve kopā ar Ievas vecākiem spēja nodrošināt meitas nepieciešamību pēc ģimenes, tomēr bērns savā iztēlē ir izveidojis kādu noteiktu modeli. „Reiz mēs abas ar trīsgadīgo Annu braucām ciemos pie manas draudzenes. Lija lietus un ilgi nebrauca mikroautobuss. Un tad Anna savā bērna nopietnībā paskatījās uz mani teica – ja mums būtu tētis, mēs brauktu ar mašīnu... Tajā brīdī gan saskrējās dūša... bija arī citi brīži, kad Anna jautāja pēc tēva. Atklāti viņai stāstīju, ka mammai ar to cilvēku neizveidojās kontakts, lai būtu ģimene un tāpēc mēs esam divas. Kad Anna vēl bija zīdainītis, apsolīju viņai, ka vienu dienu mums būs vislabākais tētis pasaulē. Un mums tāds tiešām ir un nav svarīgi, cik ilgs laiks ir pagājis!”

 

 

 


Ziedonis, Anna Alise un Teodors

 

Autore: Zaiga Barvide

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk