Kā jūtas sešus gadus vecs bērns starp vairākām mājvietām?

Stāsta kāda portālā Mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma:
„Mans dēls ir  kļuvis apātisks, disciplīna stipri klibo, viņš ātri apvainojas, uz jautājumiem atbild ar jā un nē, bieži pat negrib runāt. Apzinos, ka tajā visā lielākā daļa vainas ir mana. Tā kā ar bērna tēvu sen jau dzīvojam šķirti, mēs diezgan bieži ar puiku mainījām dzīves vietas. Viņš satikās un vēl joprojām satiekas ar savu tēvu, brauc pie otras vecmāmiņas uz laukiem. Šobrīd jau pusgadu esam ar draugu Vācijā. Iesākumā mazais palika pie maniem vecākiem, ar kuriem viņš labprāt paliek. Ģimenē arī dzīvo mana jaunākā māsa, kurai ir 11 gadu. Vasaras sakumā paņēmām dēlu pie sevis uz Vāciju, jo beidzot bija tāda iespēja. Ciemošanās laikā nolēmām, ka bērnam ir jāpaliek šeit, jo sarežģījumu tam vairs principa nav. Pirms tam bija patstāvīgas dzīves vietas trūkums. Tagad vienojāmies ar maniem vecākiem, ka līdz augusta beigām mazais padzīvo pie viņiem, jo arī viņi ļoti ilgojas. Bet pēc šodienas sarunas ar tēvu saprotu, ka vairs nav labi. Saprotu arī to, ka nav pareizi, ka bērns tiek vadāts no viena pie otra. Vai var būt tā, ka viņš nejūtas nekam piederīgs, jo viņam it kā ir 3 ģimenes – mēs ar draugu, mani vecāki un viņa tēvs ar savu ģimeni? Kā man mazajam palīdzēt? Sirds lūzt no domas vien, ka viņam varētu iestaties depresija. Gribu savam bērnam saulainu un labu bērnību, bet arī apzinos, ka to nodrošināt ir ļoti grūti... Zīmējumi gan ir koši un krāsaini.”

Tas, ko Jūs variet darīt, un, kas būtu arī ļoti ieteicams – palīdzēt bērnam saprast to pasauli, kāda tā kļūst pēc vecāku šķiršanās.

Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
„Uzklausot Jūsu stāstu, var noprast, ka dēlam bijušas ne mazums pārmaiņas dzīvē, kas varētu būt radījušas kādus pārdzīvojumus. Jebkurā vecumā bērni sāpīgi pārdzīvo vecāku šķiršanos, nereti, kā sekas var parādīties disciplīnas grūtības, dažādas emociju reakcijas. Tādā veidā bērns apzinātā un arī neapzinātā veidā cenšas pievērst vecāku uzmanību, jo, kamēr vecāki par viņu uztrauksies un rūpēsies, lai arī reizēm šīs rūpes ir caur vecāku dusmām vai citām emocijām, – tikmēr bērnam ir cerība, ka vecāki savā starpā kontaktēsies, par viņu uztrauksies, un viņi vienkārši bērnam BŪS. Pēc šķiršanās bērns tik tiešām iegūst vairāk mājas, ģimenes, pie kurām ciemoties, un satikšanās ar šķirto vecāku un vecvecākiem būtu ieteicama visādi veicināt, ja vien tas nav pretrunā ar bērna labsajūtu un drošību.
Tas, ko Jūs variet darīt, un, kas būtu arī ļoti ieteicams – palīdzēt bērnam saprast to pasauli, kāda tā kļūst pēc vecāku šķiršanās. Ļoti svarīgie un bieži neizprotamie jautājumi bērnam, bet vecākiem teju pašsaprotamie, ir šādi – varbūt es biju tik neklausīgs, ka mammīte/tētis to nevarēja izturēt un aizgāja projām, vai es drīkstu ilgoties pēc tēta, tad, kad esmu pie mammas un otrādāk, vai tad, ja es dzīvošu pie mammas, es drīkstēšu apciemot tēti?

Jebkurā vecumā bērni sāpīgi pārdzīvo vecāku šķiršanos, nereti, kā sekas var parādīties disciplīnas grūtības, dažādas emociju reakcijas.

Protams, šie ir tikai iespējamie piemēri, bet bērnus tik tiešām nodarbina šādi jautājumi, kas ātri vien pāraug dažādās emocijās, kas, savukārt, nosaka dažādus uzvedības veidus, kas var svārstīties no palielinātas aktivitātes, kas robežojas ar neklausīšanu, spītēšanos un dusmošanos līdz pilnīgai noslēgtībai un izvairīšanās. Pasaules saprašana jeb noskaidrošana – kas ir noticis, kāpēc un kā es tagad dzīvošu, var notikt dažādos veidos. Tas gan atkarīgs no bērna vecumposma, pavisam maziem bērniem būtu grūti šīs lietas izskaidrot ar vārdiem. Arī stāstīšanu var dažādot, piemēram, „reiz dzīvoja kāds tētis un mamma, viņiem piedzima dēliņš…” Jūs minējāt, ka bērns ir noslēgts, toties zīmē – jūs kopīgi variet uzzīmēt šo stāstu, – kas bija agrāk, kas ir bērna vecāki, kur viņš dzīvos, kur brauks ciemos… Lai izdodas!”

Komentē psiholoģe Andžela Grūbe:
„Jā, bērnam būtu labi zināt, kur ir viņa vieta, ka kāds viņu mīl, ka viņš kādam ir vajadzīgs. No šādas saraustītas pieredzes viņam var veidoties neuzticēšanās, disciplīnas, uzvedības problēmas. Ja varat, vienojieties, kur būs viņa dzīves vieta, pie kā viņš brauks ciemos. Runājiet, esiet kopā, meklējiet kopējas nodarbes. Cik iespējams, nodrošiniet viņam drošību un pārliecību, ka viņam pēc laika nebūs atkal citas mājas, citi noteikumi, citas ģimenes tradīcijas utt. Radiet pārliecību, ka viņam ir mājas, cilvēki līdzās, kuri viņu mīl, kuriem viņš ir vajadzīgs. Ja ir iespēja, tad apmeklējiet ģimenes psihoterapeitu.”