Izvēlies — es vai bērns!

 12. marts 2009 11:00 Pieredze  skatījumi: 6847

Tas viss aizsākās pagājušā gada februārī, kad grūtniecības testā ieraudzīju divas strīpiņas. Man prieks bija neviltoti liels mums būs bēbis, par ko steidzu paziņot arī savam mīļotajam, ar kuru kopā bijām jau vairāk kā 4 gadus, bet...ak vai viņa sajūsma nebija tik liela, kā es varētu vēlēties.



Foto no Smudžu ģimenes personīgā arhīva. Attēlā redzamie modeļi nav raksta varoņi.


Viņš paziņoja, ka nevēlas kļūt par tēvu šim mazulim un, ja vēlos saglabāt attiecības, tad man ir jāizšķiras, viņš vai mazulis! Man pat pārdomu nebija protams, ka mazulis!!! Tā nu sākās mans skaistais gaidīšanas laiks, bet vienai...
 
Grūtniecība noritēja labi, nebija nekādu sarežģījumu, līdz brīdim, kad tika veiktas ģenētiskās analīzes, kur parādījās paaugstināts risks uz kādu no pataloģijām. Biju izmisusi. Raudāju un domāju, nu kāpēc tieši ar mani tas viss notiek? Vajadzēja saņemties, un patiesībā esmu priecīga un pateicīga, ka paziņu lokā bija kāda jauka un saprotoša dakterīte, kura mani iedrošināja teica, viss būs labi!!! Beigās tomēr izšķīros par labu amniocentēzei, lai tiešām pēc tam būtu mierīga sirds, ka esmu darījusi visu iespējamo!
Viņš paziņoja, ka nevēlas kļūt par tēvu šim mazulim un, ja vēlos saglabāt attiecības, tad man ir jāizšķiras, viņš vai mazulis!


Pienāca tā diena, kad bija jādodas uz Ģenētikas centru un es asarām acīs kopā ar mammu devos veikt šo baismīgo procedūru, ak, kā man toreiz gribējās, lai blakus būtu viņš – bērniņa tētis, bet... nebija. Tas bija baisi, jo pirms pāris dienām pirmo reizi puncī sajutu sava mazuļa kustības. Viss izrādījās labi
analīzes uzrādīja, ka ar mazuli viss ir kārtībā un man būs puika, nu jau to zināju 100%! Prieka asaras bira kā pupas, bet, ak, vai, atkal prieks bija jādala tikai pašai ar sevi un gaidāmo mazuli! Tā nu mēs abi gaidījām lielo satikšanās brīdi, un novembra sākumā mans dēliņš bija klāt!
Prieka asaras bira kā pupas, bet, ak, vai, atkal prieks bija jādala tikai pašai ar sevi un gaidāmo mazuli!

Neesmu nožēlojusi nevienu mirkli, ka izvēlējos bērniņu paturēt, jo tas ir pats skaistākais, kas ar mani ir noticis. Kad atgriezos no slimnīcas nosūtīju bērniņa tēvam bildīti un mazliet aprakstīju, kā mums gāja dzemdībās, cerot, ka varbūt tomēr viņš pārdomās ieraugot šo mazo eņģelīti, bet... nesaņēmu pat nieka
apsveicu! Dzīvē notiek visādi un man arī neiet viegli vienai audzināt bērniņu ir ļoti, ļoti grūti un tai pašā laikā ļoti skaisti. Dēliņam nu jau četri mēneši, viņš ir tik aktīvs un smaidīgs, ka ikdienas rūpes paliek malā un mazā cilvēciņa smaids atsver visas grūtības. Ticu, ka reiz man izdosies atrast sev mīlošu vīru un bērniņam tēti.

Varbūt arī tu audzini un rūpējies par bērnu bez otras pusītes un vari pastāstīt savu pieredzi?
Iesūtīt rakstu!


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk