Diāna Zande: Kā iemācīt bērnam sveicināties?

 05. marts 2009 14:00 Viedoklis  skatījumi: 6542


Man neliek mieru ideja par to, ko mēs iemācām bērniem ar savu piemēru. Ko es iemācu savam bērnam, un ko tu iemāci savam bērnam? Ko mēs paši gribam saņemt no citiem cilvēkiem, un kā mēs to realizējam attiecībās ar citiem?



Foto: Shutterstock.com

Foto no personīgā arhīva


Piemērs ir ļoti vienkāršs: cik daudz vecāku no rīta sasveicinās ar citiem vecākiem, aizvedot savu bērnu uz bērnudārzu? Manam vecākajam bērnam ir 25 gadi un jaunākajam — astoņi, viņš vairs neiet dārziņā. Bet man ir bijusi iespēja salīdzināt, jo 23 gadus ar nelieliem starplaikiem esmu bijusi bērnudārznieka mamma (vecākā meita sāka iet dārziņā pirms 23 gadiem un jaunākā beidza pirms gada). Mani vienmēr ir šokējis fakts, ka es saku: „Labrīt!” — un man vai nu neatbild, it kā manis te nebūtu (varbūt viņi švaki dzird, es domāju...), vai klusi nomurkšķ kaut ko zem deguna. Liela daļa vecāku ir šāda. Protams, ir arī tie, kas paši sveicina un smaida, un, viņus atceroties, arī gribas smaidīt.

Eju pa bērnudārza teritoriju, un man pretī nāk redzēta mamma, un es domāju: pazīstu viņu vai ne... Bet pasaku viņai: „Labrīt!” — man taču gabals no tā nenokrīt. Tas taču ir tik vienkārši. Un pēc tam mēs sakām: „Nu, Pēterīt, pasaki tantei labdien!” Bet kā lai Pēterītis iemācās teikt labdien, ja viņa mamma un tētis to nedara? Mēs paši norobežojamies no citiem, esam nedraudzīgi, bet gribam, lai mūsu bērni ir draudzīgi. Kad mazs bērns tev saka: „Čau!” — atbildi, lūdzu! Ja arī viņš to saka ne tev vai tu viņu iepriekš nekad neesi redzējusi!

Kā lai Pēterītis iemācās teikt labdien, ja viņa mamma un tētis to nedara?


Un es domāju, kā vecākus atraisīt, lai viņi spētu būt draudzīgi, ne pārspīlēti, bet normāli draudzīgi un kontaktētos cits ar citu? Psiholoģijā ir tāds termins „iziet ārā no sava komforta zonas”. Kas ir mana komforta zona? Sēdēt gultā, kad man no acīm nolasa visas vēlēšanās, pienes kakao, kad man jādzemdē bez sāpēm vai — vēl labāk — nav jādzemdē vispār! Kad mans vīrs ir jauns un skaists un es pati arī. Esmu gudra bez mācīšanās, tieva, ēdot, ko gribu, veiksmīga, neko neieguldot savā veiksmē, — tātad man viss nokrīt no zilām debesīm! Man taču ir grūti, kā tad es tagad kāpšu ārā no sava dīvāna? Bet dzīvē tā nenotiek, ir jākāpj ārā no gultas un kaut kas jādara arī pašai! Lai izietu ārā no komforta zonas un izdarītu kaut ko, kas man sagādā neērtības, jāatceras pozitīvi piemēri. Kad tu kādreiz esi kādam pateicis labdien, un ko tu saņēmi pretī? Visticamāk, smaidu, un tas taču bija forši!? Vai arī kad es izkāpu no gultas un pati uzvārīju kakao savam vīram, lai gan abi neesam vairs tik jauni un skaisti, kā gribētos, un kopā mēs esam jau 20 gadus... Bet bija taču forši sagādāt vīram prieku?

Esmu gudra bez mācīšanās, tieva, ēdot, ko gribu, veiksmīga, neko neieguldot savā veiksmē, — tātad man viss nokrīt no zilām debesīm!


Ja mamma ir kautrīga, var taču patrenēties pie spoguļa: „Labrīt! Labdien! Čau! Sveiki!” Un padomāt: kas notiks, ja es pateikšu šos vārdus? Vai man kāds metīsies virsū un žņaugs? Visticamāk, ne, visticamāk, es saņemšu to pašu pretī. Nu, varbūt nesadzirdēs pirmajā reizē, bet mēģini vienreiz, divreiz, trešo, ceturto reizi, un būs pretreakcija! Pats galvenais, ka to redz bērns un mācās! Un drīkst sieviete vīrietim uzsmaidīt, nevis tāpēc, ka viņa viņu grib, bet tāpēc, ka vienkārši uzsmaida un pasveicina. Ja to izdaru, man pašai pēc tam pusstundu nav pašpārmetumu: varbūt vajadzēja pasveicināt, nu, kā tad es tā…

Un drīkst sieviete vīrietim uzsmaidīt, nevis tāpēc, ka viņa viņu grib, bet tāpēc, ka vienkārši uzsmaida un pasveicina.

Citreiz, ieraugot vecu paziņu, šķiet: labāk pāriet ielas pretējā pusē, lai nesatiktos, nevis domāt — sveicināt vai ne, un ko tad es viņam teikšu… Bet tu vienkārši pasveicini! Ja arī neatceries, kas viņš ir un kā viņu sauc, nu, nekas, tā arī pasaki: „Es zinu, ka esam pazīstami, bet es neatceros tavu vārdu, piedod!” Un kas notiks? Man tā ir bijis uz kalna. Daudzi cilvēki mani sveicina, prasa, kā iet. Mēs aprunājamies, bet es nezinu, kas viņi ir. Jo mana darba specifika ir tāda, ka satieku ļoti daudz cilvēku un viņi ļoti strauji mainās, it īpaši, ja iepazīstos ar sievieti stāvoklī, pēc diviem gadiem viņa ir pilnīgi mainījusies. Bet es tā arī pasaku, es nezinu, kas tu esi, bet — čau! Un sasveicināšanās ir mazs jauks mirklis, no kura vienlaikus izriet arī tas, kādu attiecību modeli ar citiem cilvēkiem mācām saviem bērniem.

Autore: Diāna Zande, psiholoģe un piecu bērnu māmiņa
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk