Kristofers piedzima sestajā mēnesī

 05. marts 2009 0:00 Pieredze  skatījumi: 25113

Varbūt kādai mans stāsts palīdzēs saņemties! Jo tā jau laikam dzīvē ir — ko tik ļoti vēlies, par to arī ir jācīnās.



Laura un Kristofers, foto no personīgā arhīva


Bērniņš mums pieteicās ātri. Sākumā viss ritēja ļoti labi. Bija četri mēneši, kad, man pārvietojoties ar auto un apstājoties, aizmugurē braucošās automašīnas vadītājs to neredzēja un notika neliela sadursme. Pēc pāris dienām pirmoreiz nonācu ar ļoti lielu asiņošanu slimnīcā. Pēc nedēļas mani izrakstīja un noteica mājās gultas režīmu. Apmeklējot tualeti, ieraudzīju asins recekļus bērna dūrītes lielumā. Atkal slimnīca. Nu jau divas nedēļas. Uz dažām dienām tiku mājās un tad atkal atpakaļ slimnīcā.

Bērns pat sešus mēnešus nav iznēsāts

Gulēju slimnīcā uz saglabāšanu, līdz pienāca liktenīgā diena. Sākās nelielas sāpes, asiņošana. Vienu dienu varēju paciest, arī otru ar visām špricēm vēl kaut kā.
Bet trešajā dienā vēders ik pa brīdim kā akmens, sāpes briesmīgas, liekas, ka kauli plīst pušu. Daktere uz vietas apskatās. Ķeizars. Tik dzirdu vārdus „kas tur sanāks, bērns pat sešus mēnešus nav iznēsāts”. Vairāk neko neatceros. Zinu, ka no rīta biju ēdusi, ne zondes, ne katetrus, neatceros neko... Satraukumā vēl zvanu bērniņa tētim, ar kuru kopā bijām septiņus gadus. Viņš teica: „Kā būs, tā būs!”

 

Jā, pasaulē ir nācis mans puisītis, bet maziņš, maziņš, sver tikai vienu kilogramu.


 Jācīnās bērna dēļ
No operācijas atceros tikai ārsta sacīto: „Tagad tu aizmigsi, nomierinies...” Kad pamostos, blakus sēž bērna tēvs. Jautāju: „Kā ir????” Atbilde: „Es nezinu!”
Nu kā? Kā tu vari nezināt? Jēziņ, nu kā! Ej taču un uzzini visu...
Jā, pasaulē ir nācis mans puisītis, bet maziņš, maziņš, sver tikai vienu kilogramu. Pēc ilgas lūgšanās, kad esmu atslaukusi mazulim pirmo pieniņu, māsiņa atļauj piecelties un noiet lejā kāda pavadībā. Un tur viņš guļ. Tik maziņš! Tik mazas rociņas, tik mazas kājiņas un gari gaiši matiņi.
Viņam apkārt visādas caurulītes, skābeklis. Mana sirds sitas tik strauji un gribas raudāt. Māsiņa mierina un teic, ka ar asarām nebūs līdzēts. Un viņai ir taisnība...
Kas ir manas asaras? Sevis žēlošana. Man taču ir jācīnās! Jo cik daudz spēku vajag šim mazajam zaķītim, lai izdzīvotu!
Man ļauj pieskarties dēla mazajai rociņai, kas ir silta, bet tik trausla. Neaprakstāmas sajūtas. Tavā priekšā ir tas, ko tik ļoti gaidīji, mīlēji un tagad redzi tik nevarīgu un vārgu cukura paciņas lielumā.


Māsiņa mierina un teic, ka ar asarām nebūs līdzēts. Un viņai ir taisnība...


Stāvu blakus, bet nevaru palīdzēt
Pagājušas pāris dienas, nesu dēlam kārtējo maltīti. Noejot lejā, dzirdu — aparāti skan, jocīga dūkoņa un durvis telpai, kur guļ visi bērniņi, aizvērtas. Sirds sāk dauzīties kā negudra! Kaut kas saka priekšā, ka tas ir tieši ar manu pelīti. Iznāk māsiņa un saka: „Jūsu bērniņš atsakās elpot!” Man zūd pamats zem kājām, līst asaras, vienkārši vairs nav spēka. Stundu, divas nespēju rast mieru. Galvā tūkstoš domu. Nu, kā tā var būt...
Māsiņa teic, ka varu aiziet apskatīties. Dēliņš guļ ar lielu caurulīti mutē, actiņas šauras. Viņš guļ, un man viņa tik žēl. Stāvu blakus un neko nevaru izdarīt. NEKO.
Nu, kā tā var būt, ka tu esi mamma un nevari palīdzēt savam bērnam? Kā?
 
Kopā spēsim visu
Katru dienu dēla svars nāk klāt pa gramiņiem. Man pašai asaras spilvenā. Tik grūti ir noraudzīties uz palātā blakus esošo māmiņu, kurai bērniņš ir blakus un kura raud par to, ka vienkārši netiek galā. Ka nespēj nomierināt bērniņu. Tas viss tik ļoti sāp.
Pēc pāris nedēļām mūs saved vienā palātā. Mazais guļ inkubatorā. Bet nu jau es drīkstu barošanas reizēs izņemt, apmīļot. Pagulēt blakus gultiņā. Bērniņš ēd no pudelītes, mainu viņam autiņbiksītes. Tas ir solis uz priekšu. Caurām dienām stāvu un runāju. Stāstu, cik ļoti viņu mīlu, ka viņam jācīnās, jo mammītei viņš ir ļoti nepieciešams. Ka kopā mēs spēsim visu. Zinu, ka viņš mani dzird. Kad kutinu plaukstiņu, uz mazajām lūpiņām parādās smaidiņš. Tas dod jaunu spēku, cerību un apņēmību.

 

Tik grūti ir noraudzīties uz palātā blakus esošo māmiņu, kurai bērniņš ir blakus un kura raud par to, ka vienkārši netiek galā.


Lāzeroperācija acīm
Pārbaudes, pārbaudes un pārbaudes. Neko sliktu mums nesaka, bet arī neko labu. Ir pienācis laiks, kad esam gatavi pārbraukt no Valmieras uz Rīgu, uz Vienības gatvi. Saģērbju savu bumbulīti, un esam jau ceļā. Rīgā nav vietas mums abiem būt kopā. NĒ!!! NEPARKO!!! Sēdēšu visu dienu pie sava bērna koplietošanas telpās!
Tad arī atrodas vietiņa mums. Tā mēs dzīvojam. Mēnesi, divus, trīs.
Baroju dēliņu ik pēc trim stundām. Pa dienu pēc māsiņas un terapeita parauga masēju savu mazulīti, vingrinu. Nu jau viņš arī skatās uz mani.
Atkal seko pārbaudes. Sirsniņa, galviņa, actiņas… Pirms katras pārbaudes sirds dauzās kā negudra. Pēc actiņu pārbaudes ārsti pasaka, ka vajadzīga lāzeroperācija. Pats vārds „operācija” jau uzdzen tādas šausmas. Man visu paskaidro, parakstu papīru un pati ietinu savu mazulīti sedziņā, nesu līdz operācijas zāles durvīm.


Pēdējā bučiņa, un atdodu savu pelīti māsiņas rokās. Nu man nav viņa blakus. Varu atļauties raudāt.


Pēdējā bučiņa, un atdodu savu pelīti māsiņas rokās. Nu man nav viņa blakus. Varu atļauties raudāt. Asaras vienkārši birst un birst. Mani moka doma, ka dēliņš tik maziņš un narkozē. Kā nu būs? Bailes. Nezinu, cik ilgi viņš bija prom. Liekas veselu mūžību. Ka pagājušas nevis pāris stundas, bet gan dienas! Man atnes manu zaķīti. Pēc narkozes viņš mostas grūti, sākumā atgrūž visu ēdamo. Es ar bailēm gaidu nākamo actiņu apskati. Daktere ir jauka un iedveš manī kaut kādu mieru.
Gaišākās krāsās man pasniedz to, ka it kā viss ir kārtībā, bet puisītim vajadzēs brillītes. Man kā akmens no sirds noveļas... Tik vien kā brillītes. Esmu gatava aiz priekiem visai pasaulei apskriet apkārt!

Jūs varat braukt mājās!
Tā mēs dzīvojam. Joprojām ēdam ik pēc trīs stundām, mīļojamies, čubināmies. Pāris reižu pie mums bija atbraucis bērna tētis. Tikai pāris reižu. Tad arī sapratu, kas īsti viņš ir par cilvēku.
Pāris dienas pēc pēdējās acu apskates ienāk mūsu daktere un saka: „Jūs esat gatavi doties mājās!” Šie vārdi tik sen gaidīti, ka izplūstu asarās.
Nākamajā dienā braucam mājās. Manī mīt bailes, kā nu būs mājās. Bet ziniet — viss bija labi! Paldies Dievam, paldies maniem vecākiem un paldies manai draudzenei... Viņi bija tie, ar kuriem es varēju parunāt, uz kuriem paļauties un gūt atbalstu...


Tik vien kā brillītes. Esmu gatava aiz priekiem visai pasaulei apskriet apkārt!
 
 

Kas nenogalina, padara stiprākus
Mums viss ir labi. Nu mums būs 1,7 gadi, mēs skrienam kājiņām, trakojam un darām tādas pašas blēņas kā citi vienaudži. Baramies viens uz otru. Mīļojam viens otru.
Mēs to spējam. Mums viss ir kārtībā. Tikai nieka papildu pārbaudes un papildu uzmanība.
Varbūt kāda no jums ir līdzīgā situācijā. Ticiet, jūs varat to pārvarēt. Galvenais — runājiet ar maziņajiem bērniņiem. Mīliet viņus. Dodiet savu siltumu. Lai viņi jūt, ka ir kā dēļ cīnīties. Un atcerieties: viss, kas mūs nenogalina, tikai padara stiprākus!
 

Stāstu iesūtījusi Laura Zvirbule, mammām.lv reģistrētā mamma



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk