Kristiānas gaidīšanas dienasgrāmata (3. daļa)

 03. marts 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 5934

Kopā ar topošo māmiņu Kristiānu (24) un tēti Jāni (28) esam izsekojuši viņu mazuļa gaidīšanai. Šoreiz Kristiāna stāsta par grūtniecības trešo trimestri.



Foto: no personīgā arhīva


Nu jau pienācis laiks, kas dažādos izziņas materiālos izdaudzināts kā „grūtais laiks“. Tam arī gatavojos…taču tāds nepienāk. Jūtos ļoti ērti ar savu lielo punci līdz pēdējam. Prieks, ka jūtu savu bēbīti ar katru dienu arvien vairāk vairāk atšķirībā no iepriekšējiem mēnešiem. Ja nu vienīgais apgrūtinājums – pēdējās nedēļās cīnos ar pamatīgu bezmiegu, kam arī tiklīdz nakts klāt pievienojas tādas sāpes itkā es būtu matroška, ko kāds cenšas attaisīt. Bet tas tikai nozīmē, ka mēs gatavojamies. Tāpat arī pēdējā mēnesī nonāku strupceļā – ārā auksts, bet kažociņš īsti neveras ciet, bet ārā tad gribas, bet pirkt ko jaunu tad arī vairs nav vērts… Taču te ari izlīdzos un aizlienēju no draudzenes, kurai jau divi palaidņi  klāt, viņas bēbju laika silto jaku. Ak..jā.. Viens no lielākajiem grūtumiem - izlemt, kur tad notiks lielais notikums – bērniņa sagaidīšana.
Bet par visu pēc kārtas…

31.nedēļa/6. – 12.10. 2008.
Sākas jau dekrēta laiks. Patiesībā jau ļoti gaidīts, jo gribas vairāk laika domām par mazo. Strādājot tomēr nereti gadās dusmoties par citu muļķībām vai ja kas neizdodas kā gribētos, tāpat arī, ja ārā skaistā rudens saule spīd, gribas taču iet un vēl pagozēties tajā nevis pie kompīša sēdēt. Tapēc..jā, jā.. izbaudu laiku, ko nu varu plānot mums abiem. Beidzot arī varam sākt iet uz visām gatavošanās nodarbībām. Lai cik muļķīgi arī neizklausītos – arī ļoti gaidītas, jo beidzot beidzot kāds ilgi runās par to kas man aktuāls. Pierakstāmies abi ar Jāni uz pirmajām obligātajām nodarbībām par dzemdībām Premium Medical pie Agitas Laksas. Ai, cik interesanti kopā izskatās visi topošie vecāki. Mammas kā lauvenes lieliem punčiem izlaidušās uz lielajiem maisiem, bet papi tādi nopietni un, manuprāt, pat mazliet sabijušies, piebīdijuši krēslus, pie tām sēž un gādīgi ik pa brīdim pienes ūdeni. Man kā pa nelaimi traki grūti kaut kam nokoncentrēties – te karsti, te miegs nāk, te grūti nosēdēt (pati jau nolēmu, ka sēdēšu uz krēsla). Labi, ka Jānis blakus, kas gan klausās visu, gan ik pa brīdim tik noprasa:“Vai tev tā ir?“ un, manuprāt, sāk noprast situācijas nopietnību. Pēc nodarbības gan dusmojas, kad atzīstos, ka neko īsti nedzirdēju. Nākamajā dienā pati gan sāku atsaukt atmiņa par nodarbībā dzirdēto un sāku meklēt informāciju par dzemdību sākšanos, par ko iepriekš iespītējoties neko nelasīju. Un …. man paliek bailīgi.

 

Mammas kā lauvenes lieliem punčiem izlaidušās uz lielajiem maisiem, bet papi tādi nopietni un, manuprāt, pat mazliet sabijušies


Beidzot esam tikuši skaidrībā par vecmāti, kas sagaidīs mūsu mazo brīnumu – pēc ginekoloģes un paziņu ieteikuma - Signi Irši.  Uzzvanījām, satikāmies un sapratām – būs labi. Tāpat arī izlēmām, ka lielajam notikumam jānotiek „stradiņos“ – saprotot, ka svarīgākais ir cilvēki, kas sagaidīs šo mazo civēciņu nevis cik cieta vai mīksta gulta mums būs. Neizsakāms miers manī iestājies, beidzot tiekot galā ar šo jautājumu, kas mūs bijis nomocījis laikam jau kopš uzzināsanas brīža. Tagad tikai jāgaida!:)

32.nedēļa/13. – 17.10. 2008.
Sev un mazajam esmu apsolījusi, ka katru otro dienu brauksim uz jūrmalu pastaigāties un paelpot svaigo gaisu. Rīgā nu gan nekur neeju, ja nu vienīgi pie ārsta, uz tuvējo parku vai vēl līdz aģentūrai apdarīt pēdējos darbus. Pat uz veikalu braucu ar mašīnu, lai nebūtu jājūt, cik ļoti ļoti smird visas mašīnas izplūdes gāzes (tiesa ne tik ļoti kā vasarā, bet tomēr. Un tiesa  -pašas mašīna jau arī izdala tās pašas gāzes. Tāds apburtais loks sanāk) vai jāaiztur elpa, ejot garām kārtējam smēķētājam. Bet pati vainīga, ka dzīvoju pilsētas centrā. Taču nokļūstot pie jūras var uzelpot, atbrīvoties, izbaudīt, ka apkārt tik netverams plašums, tik daudz brīvas telpas. Un rudens saule saule. Cenšos to visu sevī uzsūkt un izelpot to, kas sakrājies.
Apmeklējam arī otro nodarbību par pašām dzemdībām. Te nu gan esmu apņēmusies visu cītīgi klausīties, tāpēc arī izmēģinu lielo maisu. Tā nu mēs visas topošās mammas, ik pa brīdim gādīgo noglāstot savus apaļos punčus, klausāmies kas mūs sagaida. Pēc nodarbības ar Jāni esam vienisprātis, ka, lai kā būtu, ir jāciešas un epidurālajai anestēzijai jāsaka nē. Kā izrādās -  ar to viss process var paildzināties un bērniņam vēl sirdspuksti palēlināties. Bailes protams nebeidzas, taču cenšos sev iestāstīt, ka viss taču notiek tā, kā tas dabā iekārtots un man pašai taču pazīstamas tik daudz meitenes, kuras to izturējušas. Kāpēc lai ar mani būtu savādāk? Sāku meklēt vēl vairāk informācijas(bet ne citu pieredzi!!!!) kā tad tas viss notiek. Jo, kā Agita Laksa saka – jo vairāk zināsi, kam jānotiek, jo mazāk bailes būs. Tad nu es arī pēdējo Mans Mazais pielikumu par dzemdībām soli pa solim jau turu rokas stiepiena attālumā.

 

Pēc nodarbības ar Jāni esam vienisprātis, ka, lai kā būtu, ir jāciešas un epidurālajai anestēzijai jāsaka nē.



33.nedēļa/20. – 26.10.2008.
Atkal lielā diena klāt, kad tiekam pie dr. Gaiļa apskatīties kā tad mazais ir iekārtojies puncī. Izskatas, ka manam dēļiņam dikti patīk tur čučēt. Sejiņu gan savilcis tādu dikti svarīgu. Tik savādi, ka man tur puncī tur tāds kārtīgs cilvēciņš. Atliek vien nobrīnīties, cik tā daba ir īpaša. Tajā nav neviena iztrūkstoša elementa. Viss ir tik rūpīgi pārdomāts. Ne tikai mazā cilvēka veidošanās, bet arī mana ķermeņa pārvērtības līdz ar to.
Aizeju uz Klaudijas Hēlas vadīto nodarbību par elpošanu un kustībām dzemdībās. Apmeklēju viena. Lai gan Jānis dzemdībās piedalīsies, esmu nospriedusi, ka man pietiks, ja būs tikai blakus, ar visu pārējo patik tikšu galā. Ha! Nodarbībā esmu tikpat kā vienīgā kas viena, bet visu cītīgi ielāgoju, lai varu Jānim atstāstīt ja nu kas. Skaisti, cik apņēmīgi un prātīgi topošie tēvi iesaistās katrā vingrinājumā. Jā…nospriežu…laikam jau man tomēr arī vajadzēja ņemt līdzi mūsu topošo papu, ko var zināt…. Pēc nodarbības esmu tik piekususi… Jūtos kā apaļš mēnesis, kas lēnām ripinās uz vieniem un otriem sāniem. Nav jau pierasts, jo vienīgā aktivitāte ko piekopju – soļošana gar jūras krastu. Bet pēc nodarbības man ir skaidrs, kura būs mana poza dzemdībās.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk