Kristiānas gaidīšanas dienasgrāmata (2. daļa)

 24. februāris 2009 12:00 Pieredze  skatījumi: 6582

Par grūtniecības otro trimestri tiešām var piekrist visiem grūtniecības norises aprakstiem. Tas ir skaists, un tas ir jāizbauda.



Foto no Kristiānas pesonīgā arhīva


Īpaši jauki, ka man šis laiks iekrita vasarā. Puncis veidojās, bet dauzīties (ar apdomu gan!) apkārt varēja uz nebēdu, jo bija pazudis pirmo mēnešu miegainums, kas bija spilgtākais un varbūt pat vienīgais manas grūtniecības simptoms. Ogas un zaļumi, kurus ēdot pilnu muti iedomājos, kā tie garšo arī manam brīnumam. Saule, kurā gan sevišķi negozējos. Jutos pati kā tāds auglītis, kas, saules staru apmīļots, aug un briest. :)

Pirmkārt, brīnišķīgi, ka savu noslēpumu beidzot varam atklāt citiem. Jo laikam māņticība arī no mums nevarēja atkāpties — kamēr nav apritējuši trīs mēneši, tikmēr nevienam ne vārda. Tas ir tik emocionāls notikums — īpaši, atklājot tuviniekiem, ka man pat nav skaidrs, kā to pateikt vārdos, bet Jānis ar to lieliski tiek galā, un visiem viņš ir ziņnesis, man tikai atliek noklausīties, kādā stāstā šoreiz tas tiek atklāts.

Jo laikam māņticība arī no mums nevarēja atkāpties — kamēr nav apritējuši trīs mēneši, tikmēr nevienam ne vārda.



Otrkārt, noteikti daudziem īpašs notikums ir pirmais lielais un nopietnais ultrasonogrāfijas apmeklējums. Mums visiem trim tas notiek 19. nedēļā. Neslēpšu, ka pirms šā notikuma (domāju, tāpat kā daudziem citiem) satraukums ir — jo tuvāk nāk tas brīdis, jo vairāk šaujas prātā domas, kuras nemaz negribas ielaist, — vai viss būs kārtībā. Jānis skaita dienas (manuprāt, vairākas reizes dienā) līdz mūsu apskatei. Protams, mīkla, kas arī tirda, — puika vai meitene? Jānis pārliecināts, ka būs meitene, jo tā jau pārsvarā notiekot un arī sava zinātniskā teorija par to ir, bet man nav ne jausmas. Šajās domās cenšos pavisam neiespringt. Kaut gan ceļā uz apskati pēkšņi uzrodas 100% patiesa sajūta — puisītis. Un tas arī ir pirmais, ko Dr. Gailis mums pavēsta. Man priecīgs apjukums par patieso pirmsmirkļa izjūtu, bet Jānim īpaši priecīgs samulsums par savu kaut kur sadzirdēto un daudzkārt pārrunāto nepareizo teoriju. Un galvenais — mums tur, puncīti, aug smuks bēbītis. Pēc tam vēl nodomāju, ka Dr. Gailim šī laikam ir darba skaistākā puse, gribētos teikt — pat dievišķa. Tas, ko mēs visi redzam tajā televizoriņā, dod tik spēcīgu ticību visam labajam.

 

Jānis pārliecināts, ka būs meitene, jo tā jau pārsvarā notiekot un arī sava zinātniskā teorija par to ir, bet man nav ne jausmas.



Trešais pasakainais notikums ir patiess dabas brīnums — pirmās bērniņa kustības, ko sajūti savā ķermenī. Es gan īsti nevaru pateikt, kad tas notika, jo pirmajās reizēs nespēju noticēt šai sajūtai. Bet tad pienāk brīdis, kad saprotu — manī ir brīnumiņš, kas sāk ar mums jau sveicināties.

Ir izteikumi, ka grūtnieces esot nervozas un kašķīgas. Man, par laimi, viss ir otrādi. Esmu kļuvusi mierīgāka nekā vispār savā mūžā esmu bijusi. Tāda sajūta, ka dzīvoju tikai sevī un mani pilnībā neskar tas, kas notiek apkārt. Tiesa, pirmajos mēnešos un dažreiz pat tagad varu sākt raudāt par pilnīgākajiem sīkumiem, bet tas ir tik reti, ka uz kopējā mana diezgan emocionālā rakstura fona vispār neskaitās.

Jāatzīst, ka šajā laikā (bet, protams, normas robežās) diezgan nervus pakutina apkārtējo pārmērīgā uzmanība. Īpaši izteikumi par to, cik liels vai (citam atkal) mazs ir mans vēders. Tāpēc aizvien vairāk cenšos valkāt nepiegulošu apģērbu, jo tas ir tikai mans un Jāņa brīnums, gar ko citiem nav daļas. Bet esmu savaldīga.

 

Ir izteikumi, ka grūtnieces esot nervozas un kašķīgas. Man, par laimi, viss ir otrādi. Esmu kļuvusi mierīgāka nekā vispār savā mūžā esmu bijusi.



Tajā pašā laikā joprojām lielā notikuma diena ir ārsta apmeklējums, jo ir tik patīkami, ka mūs apskata un par mums runā. Šajos stāstos varētu klausīties stundām ilgi. Kādreiz pirmdienas bija tās nepatīkamās dienas, jo brīvdienas tik ātri bija aizskrējušas, toties tagad tās pat gaidu ar nepacietību, jo mums taču sākas jauna nedēļa. Un atkal izlasu visu iespējamo internetā, grāmatās, žurnālos, kas tad mūs šonedēļ sagaida, kas augs un kas mainīsies. Ja būtu tāda iespēja, varētu pat lasīt veselus sējumus par vienu nedēļu. Ja būtu zinājusi, ka jau šajā laikā ir iespējams apmeklēt nodarbības par grūtniecības fizioloģiju un kur nu vēl par rotaļām ar bērnu grūtniecības laikā (apmeklējot pirmo nodarbību Premium Medical, tikai 32. nedēļā uzzinu par šīm iespējām), būtu pirmā, kas būtu klāt.

Domās ik dienu aprunājos ar savu mazuli: no rīta, atverot acis, vienmēr sasveicinos un noglāstu; pusdienlaikā, ejot pēc pusdienām, stāstu, cik daudz visa kā apkārt notiek, vai, ja karstā dienā Rīgas iela ir pavisam sasmakusi un trokšņaina, apsolu, ka vakarā ar tēti aizbrauksim pie jūras un saelposimies daudz svaiga gaisa; ēdot pusdienas, stāstu, cik garda un vērtīga mums šodien maltīte.

 

Īpaši svarīgi bērniņa gaidīšanas laikā, manuprāt, ir harmonija sevī un apkārt. Jo tas, kas ar mani notiek, ir daba.



Īpaši svarīgi bērniņa gaidīšanas laikā, manuprāt, ir harmonija sevī un apkārt. Jo tas, kas ar mani notiek, ir daba. Es nelasu speciālo literatūru, bet, aizbraucot uz jūru vai uz mūsu laukiem Drustos (šeit ir 37 ha pļavas un apkārt tikai mežs), jūtu brīvo telpu un klusumu ap sevi, aizveru acis un iedomājos mūs abus kā daļu no dabas un kosmosa, kas vienoti attīstās un neatkarīgi plūst līdz ar visu. Savukārt pilsēta (lai arī Rīgā esmu dzīvojusi kopš bērnības) atņem enerģiju, raisa emocijas, gar kurām patiesībā mums nav ne daļas. Šīs izjūtas pie manis atnāca līdz ar mazo brīnumu puncī. Es tās noķēru un sapratu, ka nu man mazliet jābeidz steigties darbos, jābeidz domāt par citu cilvēku problēmām, jo tā nav mana dzīve, man jābūt tikai ar sevi un jau tagad jāuzņem no apkārtējās vides (protams, ne jau visu laiku tas izdodas) tikai tas, kas man patiesi ir vajadzīgs — nevaru sevi pārpildīt. Par šo harmoniju grūtniecības laikā joprojām mūsdienās runā ļoti maz. Vismaz pie manis nokļuva ļoti, ļoti niecīga daļa informācijas. Kaut vai rotaļas ar bērnu grūtniecības laikā — manuprāt, būtu jauki, ja grūtniecību uzraugošais ārsts varētu dot ne tikai medicīniskus padomus un secinājumus, bet arī kaut ieminēties par šo tēmu, iesakot, kur var interesēties un uzzināt vairāk. Jo grūtniecība nav tikai fizioloģisks process, bet gan tik pilna sajūtām un emocijām, ka dažkārt gaidošā māmiņa tiešām apjūk un pat zaudē prieku. Bet prieks un sajūsma taču ir jāsaglabā... :)

Materiāls publicēts sadarbībā ar ģimenes veselības klīniku Premium Medical.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk