Aborts darba dēļ...

 23. februāris 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 9359

Strādāju un dzīvoju svešā valstī. Bija sakars ar vienu puisi. Īsi pirms Ziemassvētkiem. Pēc jaunā gada sagaidīšanas nolēmu paņemt brīvu nedēļu un aizbraukt ciemos pie vecākiem uz dzimteni. Un tai laikā man palika tā jocīgi — jau trīs dienas kavējās mēnešreizes... It kā izsargājos, it kā viss labi. Nopirku grūtniecības testu. Tad otru. Trešo. Dažādās cenās. Bet visi uzrādīja vienu — es esmu stāvoklī.



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv


Ar minēto puisi aizvien draudzējāmies, kamēr biju Latvijā, sazinājāmies ik dienu. Taču sabijos. Man taču labs darbs tur, tālajā valstī.
Kad atgriezos darbā, apjautājos, vai, ja esmu stāvoklī, drīkstu aiziet no darba. Man neļāva. Ir līgums, ir saistības. Mans puisis jautāja, vai tas viņa bēbis. Negribēju zaudēt nedz viņu, nedz bērnu, nedz darbu. Bet vajadzēja izvēlēties. Izvēlēties bez izvēles iespējām. Vienīgā iespēja bija aborts.
Visu nakti noraudāju. Ne jau aiz bailēm vai ka sāpēs. Bet aiz dusmām, ka laupīšu šo dzīvībiņu. Ka meloju puisim, ka bērniņš nav viņa. Bet es negribēju sabojāt viņa dzīvi.
Dienā, kad devos pie ārsta, lai pārbaudītu, vai tiešām man ir iestājusies grūtniecība un cik tā jau ilgusi, pamodos jau piecos no rīta. Jā grūtniecība, un ir jau septiņas nedēļas. Ārsts monitorā mēģināja parādīt manu bēbīti, bet es pagriezu galvu uz otru pusi un tikai pajautāju — kad? Rītdien, pulksten divos pēcpusdienā.
Visu nakti negulēju. No rīta jau biju gatava braucienam. Uz abortu devos kopā ar darba biedreni. Viņa mani mierināja sakot, ka tas tāpēc, lai es nezaudētu darbu un puisi.
Ārsts mani pieņēma četros pēcpusdienā, bija jānokārto dokumenti. Iegāju operāciju zālē. Pulksten 16:45 sākās... Viņi ko burbināja svešajā valodā. Es tikai lūdzu Dievu, lai man piedod.
Pamodos. Viss pagājis. Tikai asiņoju. Ārsts ieteica palikt dažas stundas slimnīcā, lai atpūšos. Es atteicu. Sakodu zobus un gāju uz mašīnu.
Kad pārbraucu mājās, mani sagaidīja pārsteigums — atbraucis puisis. Teica, ka naktī es esot murgojusi, lūgusi piedošanu... 
Nu jau pagājis pus gads. Bet joprojām sāp. Ar šo puisi dzīvojam kopā. Bieži naktīs viņš mani modina, jo aizvien murgoju. Taču dzīve turpinās. Tagad domājam sākt jaunu dzīvi. Taču mans bēbītis... Viņš vienmēr būs mans pirmais un vismīļākais. Mans mazais eņģelītis.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk