Klaudija Hēla: Kāpēc mums nepatīk, ja bērni dara lietas pārāk ātri?

 23. februāris 2016 12:00 Raksts  skatījumi: 18705

Bieži jāsastopas ar vecākiem, kas ļoti uztraucas, ka bērns vēl nedara to un to, tomēr pa reizei sastopos arī ar vecākiem, kuri ļoti uztraucas, ka viņu bērns visu dara tik ļoti ātri. Latvijā tā ir jauna parādība, bet mani priecē, ka vecāki sākuši saprast, ka patiesībā tas tik tiešām nav labi, ja viņu atvasīte sešos mēnešos jau sēž vai stāv. Kādi tad varētu būt iemesli tam, ka bērni to tomēr dara, un kā vecākiem pašiem nejauši to neveicināt?



Foto: Shutterstock.com

Ļoti motivētiem bērniem vajadzīga arī ļoti motivēta vide, lai viņiem nekļūtu garlaicīgi.


Tik tiešām gadījies sastapties ar bērniem, kuriem vienkārši ir tāds steidzīgs raksturs. Šķiet, ka viņiem nemaz nav laika, tāpēc mazuļi vēlas visu pagūt un apgūt pēc iespējas ātrāk. Tomēr ļoti daudzi gadījumi ir tādi, kad būtu jāaizdomājas, vai mēs paši kā vecāki neesam tie, kas bērnu pāragru attīstību stimulē un veicina. Šoreiz vēlos parunāt tieši par otro gadījumu, kuru ikvienam vecākam ir pa spēkam novērst.

Bērnam piedzimstot līdzi nāk arī dabiska vēlme kustēties un rotaļāties. Tās ir lietas, kuras nav nepieciešams viņam iemācīt, jo to visu darīs pats, ja šādu iespēju viņam dos. Tas nozīmē, ka bērnam vajadzīga telpa un vieta, turklāt sakārtota un gudri izplānota vieta, kurā viņš var spēlēties un kustēties. Ar handlingu, to mēs jau zinām, ievirzām pareizās kustības, kuras bērnam vajadzīgas tālākajā attīstībā. Taču ar jebkuru terapiju — tai skaitā Bobata, masāžas un citām — mēs patiesībā veicinām lietas, kuras vesels bērns pats sevis izvēlētā laikā būtu darījis. Man pat nav atbildes uz jautājumu, kādēļ tas būtu vajadzīgs, ja mēs runājam par pilnīgi veseliem bērniņiem. Manuprāt, pirmais likums, lai neveicinātu bērnu pāragru attīstību, ir paraudzīties uz savu bērnu un dot viņam laiku, nenospraust stingras robežas, kuru laikā viņam vajadzētu kaut ko sākt darīt. Vienkāršs piemērs: ja bērns tiek ieliks aktivitāšu centrā vai šūpuļkrēsliņā, kur mantas karājas tikai no augšas, tad, protams, viņam nav pārāk liela interese skatīties, kas notiek sānos, un arī nebūs intereses velties uz sāniem. Atrodoties šūpuļkrēsliņā ļoti bieži un ilgstošu laiku, bērnam parādās loģiska vēlme sasprindzināt vēderpresi, lai tiktu uz priekšu, jo kaut kas taču tajā garlaicīgajā krēslā jādara. Tādējādi bērns attīstīs muskuļus, kurus patiesībā šajā vecumā viņam nemaz nav nepieciešams attīstīt, bet vecāki vēlāk brīnīsies: kāpēc, ja mazais guļ uz muguras, visu laiku ceļas uz augšu, lai gan tas viņam vēl nav jādara.
 
Ar jebkuru terapiju — tai skaitā Bobata, masāžas un citām — mēs patiesībā veicinām lietas, kuras vesels bērns pats sevis izvēlētā laikā būtu darījis.
 

Vēl viena problēma — ļoti motivētiem bērniem vajadzīga arī ļoti motivēta vide, lai viņiem nekļūtu garlaicīgi. Piemēram, kad mazulis sāk līst uz priekšu pa grīdu, bet tā visu laiku ir taisna, bez šķēršļiem, kurus pārvarēt, vai vecāki vienkārši visu laiku šos šķēršļus aizvāc, lai mazulim nebūtu tik grūti, viņam ātri vien kļūs garlaicīgi. Ja bērnam būs garlaicīgi, viņš ātri vien sameklēs sev kādu citu interesantu nodarbošanos, piemēram, pievilkties pie kāda priekšmeta uz augšu, pārsvarā arī aizliegtās mantas atrodas tieši tur, un tās ir jāizpēta. Bērns sāk nepareizi celties un, visticamāk, arī nezina, kā tikt atpakaļ lejā, tāpēc krīt, un tas atkal satrauc vecākus. Ir ļoti svarīgi pārdomāt, kā veidojam mazuļa vidi, lai viņam tā būtu interesanta un droša. Man gribas cerēt, ka Latvijas māmiņām un tētiem vairs nerodas šaubas, ka vispiemērotākā un visdrošākā vieta mazuļiem no aptuveni divu mēnešu vecuma ir tieši uz grīdas. Tur bērns var iemācīties visas kustību iemaņas, kas viņam vajadzīgas. Ja bērns sāk līst uz vēdera, varam nolikt viņam priekšā pakaviņu, gultas matraci, spilvenus, kartona kastes vāku vai pat pašu kasti, ja tā nav pārāk liela. Veidojam krēslu rindu, bet zem tiem novietojam mantas, lai bērns censtos līst krēsliem cauri. Arī tad, kad bērns sāk rāpot, vajadzētu lietot līdzīgas metodes. Ļoti labi šķēršļus ir novietot tur, kur iespējams tikt no vienas istabas otrā.
 
Ļoti motivētiem bērniem vajadzīga arī ļoti motivēta vide, lai viņiem nekļūtu garlaicīgi.
 

Arī mantiņu izvēle ir ļoti būtiska — ja tās būs garlaicīgas, bērns ar tām nerotaļāsies. Mans ieteikums ir lūkoties saimniecības preču, nevis rotaļlietu veikala virzienā. Bļodas, biķerīši, burciņu vāki, pītie grozi, knaģi, aizkaru koka riņķi un vēl daudz citas interesantas un, galvenais, lētas, mantas tur var atrast. Bērnus bieži vien interesē tas, ar ko nodarbojamies un „spēlējamies” mēs, nevis lietas, kas mums tiek piedāvātas rotaļlietu veikalā. Un, protams, svarīgi ņemt vērā arī mūsu katra individuālā mazuļa rotaļāšanās attīstību, lai saprastu, kas viņam patīk un ir vajadzīgs.
Bērnus, kuri vienkārši ir ļoti aktīvi, vajadzētu vairāk nodarbināt. Tas, protams, prasa vairāk vecāku piepūles, bet vēlāk noteikti atmaksājas. Piemēram, ja es redzu, ka mazulis rāpo vai lien krēslu virzienā, es varētu viņu pasaukt un ieinteresēt ar citu mantu. Ja bērns rāpo man klāt, es negaidīšu, kamēr viņš ceļas kājās, bet uzreiz pati viņu pacelšu. Vietās, kurās bērnam patīk piecelties vai ir ļoti viegli to izdarīt, es nolikšu kādus spilvenus vai citus šķēršļus, lai jebkurā gadījumā tas viņam sagādātu lielākas grūtības. Dažreiz der padomāt arī par to, kā mēs pasniedzam bērniem mantas — vai es to daru tā, ka viņam pašam nemaz nav jākustas un viss turpat atrodas, vai tomēr viņam no savas rotaļu pozas jāizkustas, lai mantu sasniegtu.
 
Mans ieteikums ir lūkoties saimniecības preču, nevis rotaļlietu veikala virzienā.

Ir daudzas lietas, par kurām varam aizdomāties, bet galvenais — iedomājieties sevi bērna vietā! Skatieties uz savu bērnu un mēģiniet saprast, kas viņiem patīk un interesē, nevis kas jums šķistu viskrāšņākais un intelektuālākais. Bērni lielākoties visu paši pasaka mums priekšā, atliek vien sadzirdēt, ievērot un izdarīt! Mūsu bērni ir ļoti individuāli, tāpēc nav kopējas receptes. Protams, ja tiešām māc bažas, ka kaut kas notiek pārāk nepamatoti ātri, vislabākais ir konsultēties ar pediatru vai fizioterapeitu — speciālistu, kas pavisam droši šīs bažas varēs mazināt. Tomēr neaizmirsīsim, ka tādēļ mēs esam vecāki, lai ticētu savam bērnam un respektētu viņa vēlmes.

Autore: Veselības klīnikas
Premium Medical
fizioterapeite Klaudija Hēla



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk