Eriņi un Latgales regejs "ruļavoj"!

 01. decembris 2009 11:10 Intervija  skatījumi: 7157

Līdz pat aizvadītajai svētdienai, katru nedēļu ar ko jaunu un pavisam citādu pārsteidza dziedošā Eriņu ģimene no Rēzeknes novada. Viņi ir īstens krāsu, temperamenta un labas humora izjūtas apvienojums, kur katrs ir kā mazs spridzeklītis, un, apvienojušies, spēj pārsteigt un aizraut kā lielus tā mazus TV skatītājus. Viņi ir vieni no trim, kas šovā tika līdz pusfinālam un līdz ar to ieguva trešo vietu. Pirmo divu vietu ieguvēji turpinās cīņu par uzvaru šo svētdien.




Eriņu ģimene teic, ka beidzot varēs sestdien visi kopā kārtīgi atpūsties īstā latgaliešu pirtī, nopērties, kopīgi uzdziedāt, māmiņa jau rūpējas par svētku vakariņām. „Tas ir tas, kas mums pa šiem trim mēnešiem visvairāk ir pietrūcis – kārtīga atpūta visiem kopā.
Pirtiņu tētis pats būvējis mūsu dzimtas mājās Pumpuros. Tētis pirtī iet katru svētdienu. Dažreiz, kad aizbraucam mājās, uz laukiem, tētis iekurina pirti, tās ir īpašas sajūtas – mīļums, ģimenes un māju sajūta”, teic Agnese.
 
Īsa dziedošās Eriņu ģimenes vizītkarte:
Tētis Andris – dziesmu un joku meistars, pūrā ap 50 sarakstītu dziesmu
Tēta māsa Anita Vorkale (savulaik – Eriņa) – dakterīte.
Meitas:
Agnese (vecākā) – pa darbadienām trenkā bērnus Hanzas vidusskolā, brīvajā laikā pieaugušos kāzās un citos pasākumos.
Aija – dziedošā lakstīgala, kas nodarbojās ar šova lietām un nelietām.
Brālis Artūrs – stingrais tēva dēls, kas ir uz „TU” ar tehniskām lietām.
Anitas dēli:
Juris
– mazākais, bet vismīļākais Agneses un Aijas brālēns, kas vienmēr ir gatavs uz visādām everģēlībām.
Brāļa dēli Linards un Jānis (arī Eriņi) – nopietni, nu vismaz pēc izskata, bet patiesībā normāli "humora veči".

Salaisti kopā, viņi no tiesas šķiļ dzīvesprieka dzirksteles uz visām pusēm, parauj viens otru uz zoba un aplipina ar savām dziesmām ne vien Lauri Reiniku, bet arī mani un pārējos klausītājus, no kuriem noteikti daudzi klusībā dzied gan dušā, gan birojā pie rakstāmgalda, un ne tur vien.

Kādēļ uz skatuves nelaižat mammu?
Aija:
„Viņa saka, ka viņa var piedungot, bet ne dziedāt. Viņa ir mūsu pelēkais kardināls, kas izdara visu pārējo, lai mēs varētu kāpt uz skatuves.”
Agnese: „Mamma mums ir riktīga pavarda turētāja. Bet, ja nebūtu mammas rūpju, mēs te nebūtu. Mamma toties mums ir liela dejotāja, viņi abi ar tēti dejo tautas deju ansamblī, nu jau daudz gadus.”
Andris: „Man vienmēr bijis ļoti viegli, jo šajos jautājumos pilnībā varēju paļauties uz viņu, un risināt citas lietas, kas vairāk manā kompetencē.”

Kā mamma un pārējie juta jums līdzi?
Agnese: „Viņa vienmēr skatās koncertus, mājās, pa TV, pārdzīvo par mums, tur īkšķi. Mamma arī vienmēr ir vidutājs mūsu strīdos. Viņa mums vienmēr iedod kārtīgu somu līdzi, sataisa salātus, sacep pīrāgus, maizīti un saliek visu ko garšīgu, lai esam paēduši. Pa nedēļu mēs ar māsu esam pa Rīgu, mamma vienmēr ir sarūpējusi mums pārtiku un iedevusi līdzi.”
Anitas vīrs Aleksandrs vienmēr gatavs ieliet degvielu, lai tiktu trešdienās un mēģinājumiem, vai arī aizdot savu autiņu, ja ir liela nepieciešamība. Viņš tāpat nesūdzas, ja tagad mājās retāk ir siltas pusdienas un vakariņas, jo Anita aizņemta ar dziedāšanu.


Liels atbalsts ir arī mani 26 skolnieciņi, kas vienmēr pasaka kaudzi labu vārdu par priekšnesumiem un cenšas stundās un starpbrīžos būt īpaši klusi: „Lai skolotājai nav jāpiepulē balss, jo viņai taču ir jādzied :) .”, kā viņi saka.


Arī draugi un visa lielā radu saime ir atbalsts – paši zvana un piedāvā kādu palīdzību, ja tā būtu nepieciešama.”

Vai bērnībā dziedājāt kopā ar vecākiem?
Agnese: „Jā, protams, ka dziedājām. Omīte Antoņina mums dziedāja miegadziesmiņas. Viņa bija ļoti ticīgs cilvēks un mums mācīja Dieva dziesmas (baznīcas dziesmas) un lūgšanas. Dziesmiņas bērnībā mums ļoti ātri pielipa. Atceros dziesmiņu par jūras zvaigzni, tā bija pirmā, par dievmāti, visādas.”
Andris: „Es, savukārt viņām ķēros klāt drusku vēlāk - biju viņu muzikālais audzinātājs bērnudārzā, kas mācīja viņām dziedāt.”
Agnese: „Jā, nu, kad tētis ķērās pie lietas ... Aizsūtīja mūs uz mūzikas skolu. Sākumā priecājāmies, beigās gan vairs ne pārāk.”
Andris: „Ar Aiju bija tā – kamēr viņa negribēja, nesūtījām. Tad vienreiz viņa teica - Es tomēr gribu to vijoli spēlēt! Tā arī viss sākās.”

Kādus instrumentus mācījāties mūzikas skolā?
Andris: „Agnese spēlēja flautu un klavieres, Aijai bija vijole un klavieres.”
Aija: „Tagad jau viss aizmirsies. Kad pabeidzu mūzikas skolu, negribēju to vijoli ne redzēt, tagad gan gribētos, bet zinu, ka lai atsāktu spēlēt, vajadzīgs nopietns darbs un daudz treniņa. Pagaidām līdz tam netieku. Tētis jau mudināja, lai kādā no priekšnesumiem paņemu vijoli, bet saprotu, ka nepagūšu normāli iemācīties un uztrenēties lai tas pēc kaut kā skanētu, jo pa nedēļu to izdarīt nevar.”

Vai tētis ir vienīgais jūsu ģimenē, kas raksta dziesmas?
Aija:
„Es arī esmu pamēģinājusi, bet pagaidām nekas jēdzīgs nesanāk.”
Agnese: „Es rakstu bērniem ludziņas. Mums Hanzas vidusskolā ir teātra pulciņš, kuru vadu. Vienmēr gatavojam uzvedumu uz Ziemassvētkiem, Māmiņdienu. Bieži paņemt jau gatavu darbu ir grūti, jo bērni tomēr nav profesionāli aktieri, tādēļ dažreiz paņemu, piemēram, kādu Margaritas Stārastes stāstu un uztaisu kā ludziņu, ir arī pašas sacerētas ludziņas.
Andris: „Man jau arī divas lugas ir sarakstītas. Vienu pat savulaik aizsūtīju uz konkursu.”

Cik zinu, tētis dzied un muzicē jau kopš agras jaunības?
Andris: „Savulaik, kad nebija vēl bērnu, mēs ar Anitu kopā muzicējām vienā grupā, kur Anitai bija vokāls, man taustiņi. Anitas tagadējais vīrs mums bija bundzinieks. Spēlējām pa kāzām un ballēm, tas bija interesants laiks.
Atceros, man skolas laikā uzdāvināja garmošku un, skolu beidzot, uz pēdējo zvanu saņēmu dāvanā no vecākiem akordeonu. Tas bija liels notikums, tālākie eksāmeni man interesēja gaužām maz, jo gribējās tikai akordeonu spēlēt un nevis mācīties.”

Vai taisnība, ka Agnese brīvajā laikā dancina un smīdina ļaudis pasākumos?

Agnese: „Jā, visvairāk jau bērnu pasākumus - dzimšanas dienas, izlaidumi, Ziemassvētku pasākumi, radošās nometnes, bet arī pieaugušajiem šad tad sanāk kaut ko novadīt, kādas kāzas vai citas svinības. Esmu bijusi arī vedējmāte pilnīgi svešiem cilvēkiem. Bet vislielākais prieks ir vadīt kāzas sev tuviem cilvēkiem - esmu „izvedusi” tautās divas savas tuvas draudzenes.
 



Kad apnīk trenkāt bērnus, trenkā pieaugušos.

 


Aija: „Kad apnīk trenkāt bērnus, trenkā pieaugušos.”
Agnese: „A ko darīt, ja patīk?
Esmu vadījusi arī dzimšanas dienas, bēres gan nevadu, tur es raudu.
Pasākumu vadīšana man vairāk tāds kā hobijs, kas man ļoti patīk. „
Kāzās visvairāk man patīk process, kad draugi zog līgavu. Vienreiz biju tik ļoti pārņemta ar līgavas sargāšanu, ka pašu nozaga  Interesantas izdarības ir bijušas, kad visi no rīta mostas un atklāj, ka gluži nav ko vilkt mugurā, jo visas drēbes ir nozagtas. Vienās kāzās bija tik daudz drēbju sazagts, ka izpārdošanā jaunais pāris nopelnīja vairāk kā 300Ls un varēja nedēļas nogalē aizbraukt mazā ekskursijā.”
Andris: „Esam dažus pasākumus arī kopā novadījuši.”
Aija: „Ko nu lielies, mēs jau visi kopā Līgo kopā vadījām  :) !”

Kādas ir jūsu Līgo, Ziemassvētku tradīcijas?

Aija: „Kad mums bija tas vecums, ko sauc prom no mājām, tad ālējāmies pie draugiem. Šogad pirmo reizi visi savācāmies kopā pie mums, kalna galā kūrām ugunskuru, sagaidījām saullēktu, pēc tradīcijām.”
Agnese: „Ziemassvētkos gandrīz mazāk sanāk visiem būt kopā. Mēs pārsvarā sanākam kopā 24. decembrī – tad ēdam dievmaizīti, vakariņojam kopā, reizēm dodamies uz baznīcu.
Īpaša tradīcija, ja to tā var apzīmēt, kā jau latviešiem, ir kapusvētku svinēšana. Tas ir lielais radu saiets. Sestdienā sabrauc daudzie radi (aptuveni 30 cilvēki), notiek lielā runāšanās, smiešanās, dziedāšana, volejbola mačs ar kaimiņiem. Svētdien tad visi kopā dodamies uz kapiņiem – pieminēt mirušos.”

Kādas ir spilgtākās atmiņas no bērnības?

Agnese: „Atmiņu ir daudz. Mēs vienmēr bijām tādi aktīvie, sportojām, ceļojām. Tētis mums bija sportošanas šefs, ziemā braucām ar distanču slēpēm pa mežu, braucām uz visādām sporta sacensībām.
Atceros, reizēm braucot no kalniņa, kājas krustā, gar zemi, saucu - tēti!, tētis nāca meklēt, kurā kupenā šoreiz palikusi. Bija jautri.”
Aija: „Ceļojām pa Latviju, piedalījāmies arī visādos pasākumos, vairākos Spietos esam ņēmuši dalību. Atceros arī tādu Spietu, kur piedalījās arī Reiniku ģimene :) .”
Agnese: „Kad bijām mazi, mēs ar brāli iestudējām ludziņas un rādījām vecākiem un ciemiņiem teātri, ar tērpiem, vairākos cēlienos, kā pienākas.
Vēl atceros, mums kaimiņos bija puikas, kad atnācām no skolas, nomet somu, skrien spēlēt 12 kociņus, joņot no kalna ar ragavām. Uz dīķa spēlējām hokeju. Mani kā mazāko vienmēr lika vārtos, man bija kājās garie vaļeņki.
Vienmēr atnācu mājās ar kādu zilumu uz kājas. Arī, kad braucām ar ragavām, mājās nācām tikai tad, kad viss bija līdz vīlēm slapjš un puņķis zem deguna sasalis lāstekā. Ienācām mājās kā sniegavīri, mamma labu brīdi uz mums skatījās un domāja, ko ar tādiem iesākt. Paņēma slotu, ārā tīrīja mūs un palaikam uzšāva pa dibenu.


Tādu bērnību es novēlu katram bērnam.


Tad jūs vairāk ar brāli kopā gājāt. Ar māsu strīdējāties?

Agnese: „Jā, es ar tiem puikām, māsa bija mazāka, reizēm jau lika to sīko ņemt līdzi, par ko sajūsmā nebijām. Centāmies ar brāli aizmukt, jo māsa netika līdzi un tad tikai dzirdējām mammas bļāvienu – paņemiet māsu! Kad viņa izauga, visur gājām kopā. Kašķējāmies, spalvas gāja pa gaisu. Ar brāli mums bija ļoti labas attiecības, bērnībā gribēju būt par puiku. Kad māsa paaugās, sākām spēlēties ar lellēm, sākās meiteņu štelles.
Mums ar māsu ir tā – vai nu mēs viena otrai esam par daudz vai par maz. Tagad ir zelta vidusceļš – esam viena otrai pietiekoši.
Vispār abas esam diezgan atšķirīgas raksturos. Abas esam tādi mazi spridzeklīši, un, nav brīnums, ka reizēm dzirkstelītes lido.


Aija, pastāsti par mūzikas studijām ārzemēs, ko tās tev devušas?
Aija: „Vasarā atgriezos no Londonas, tur mācījos gadu. Tās bija vokālās studijas Modernās mūzikas institūtā Londonā. Tur gada laikā izgāju intensīvo kursu (koledžas izglītība) pie fantastiskiem pasniedzējiem.
Piedalījos konkursā „Latvijas talants 2008, kur uzvarēju, un balvā ieguvu šo iespēju braukt mācīties uz Londonu. Man šis gads deva ļoti daudz, tā bija vienreizēja iespēja, par ko ļoti priecājos.
Vērtīgākais, ko iemācījos ir tehnika – kā trenēt balsi, kā arī tas, ka apguvu visus pamatstilus mūzikā, sākot ar popu, un beidzot ar džezu un blūzu, kas deva dziļāku izpratni par šiem tik dažādajiem mūzikas stiliem un virzieniem. Vēl mums mācīja arī dziesmas rakstīt, šeit bija vairāk tehniskā puse, tas bija interesanti. Kaut gan, rakstot mūziku, uzlikt sev rāmi, manuprāt, nevajadzētu, teorija drīzāk noder pēc tam, analizējot, bet ne pašā radošajā procesā.”

Kas raksturo stipru ģimeni?
Andris: „Ja ģimenē visi paveic savu darāmo kopības labā, lai nesākas – ai, man to nevajag! Lai visi ir vienoti. Brīžos, kad kāds kaut ko nevēlas darīt, sākas izšķīšana.”

 


…kad pēc ilgāka laika visi tiekamies virtuvē, visi kaut ko stāsta, runā, grib pateikt, tur sanāk riktīgs balagāns. Trakākais, ka mēs paši dzirdam viens otru, uztveram viens otra teikto un vēl pagūstam kaut ko atbildēt. Pa vidu mamma ar rosola bļodām.


Anita: „Mīlestība, sapratne un savstarpējā cieņa.”
Aija: „Kopīga izpratne par vērtībām, tas viss, ko teica Anita. Kopā pavadīts laiks. Un ir arī kaut kas netverams, kad atnāk kāds svešs, jautā – kas tas ir, kas jūsos dzirksteļo?
Agnese: „Visvairāk to ģimenisko sajūtu ir, kad pēc ilgāka laika visi tiekamies virtuvē, visi kaut ko stāsta, runā, grib pateikt, tur sanāk riktīgs balagāns. Trakākais, ka mēs paši dzirdam viens otru, uztveram viens otra teikto un vēl pagūstam kaut ko atbildēt. Pa vidu mamma ar rosola bļodām. Cits no malas skatās un nesaprot, kas tur vispār notiek.”
Aija:
„Tā ir kaut kāda astotā maņa.”
Agnese: „Kad ģimene ir tavs draugs.”

 

Eriņu ģimeni, tāpat kā pārējās dziedošās ģimenes satiksim jau šo svētdien šova finālā.

 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1088