Trīs mežonīgu bērnu mammas labsajūtas formula

 29. novembris 2009 23:00 Pieredze  skatījumi: 10446

Pēc dabas esmu kā mutuļojošs karstais avots. Esmu ugunīga un strauja. Man vienmēr kaut kas jādara, tāpēc to, kas man tiešām padodas – rakstīšana, tiek atstāts īstenošanai tad, kad būšu mazliet mierīgāka. Bet mēs jau zinām, kā ir ar vulkāniem, tie ilgi nemāk būt mierīgi, ja vien nav apdzisuši...;) Tad nu tagad saņēmos, noliku skrūvgriežus un slotas, uzrakstīšu savas labsajūtas receptes (labi, ka nav jāraksta uz papīra)!:)



Foto no Lauras Valteres personīgā arhīva


Emociju izlādēšana
Ik pa brīdim kāds mani nokaitina, Vai tas būtu lielais puika, kas 56 gadus vecu, dārgu mūzikas instrumentu – altu, izdomā izmantot ziepju burbuļiem, vai meita, kas manus auskarus izpeldina podā, vai kāds gudrinieks uz ielas ar pamācībām.  Bet nokaitina. Tad nu es ņemu kādas pāris baltas lapas un ķēpājos. Top apļi un spirāles, kvadrāti un zibeņi, dažādas krāsas, formas un izmēri. Viss tas process tiek pārdomāts, kam un par ko tas tiek "rakstīts". Kā tāda dusmu vēstule. Pēc tam es tās lapas, pie skaļas mūzikas (piemēram Prodigy) plēšu. Ar tādu prieku un sajūsmu! Papīrīši lido pa istabu, es tos vēl uzmetu gaisā!
Tad seko tā visa savākšana, kas sagādā atvieglojumu. Saslauku savas negatīvās emocijas un izslauku ar gružiem pa durvīm. Nav ko. Un tad es zinu, ka varēšu sagaidīt no skolas dēlu ar pankūkām un smaidu.

Pārmaiņu radīšana
Man nepatīk no rītiem mosties un atklāt, ka nav nomazgāts kāds šķīvis, vai grīda acīmredzami izskatās neslaucīta. Tāpēc es (paldies manai enerģijai) ik dienas ar mūziku, dziesmām un dejām kaut ko kārtoju. Ja īsti kārtot nav ko, es salaboju kādu krēslu, nospodrinu sudraba karotes, pārlīmēju tapetes, un ja papīru plēšana vien manām emocijām nav līdzējusi – radikāli izmainu lietu un krāsu secību savā istabā. Man patīk eksperimentēt virtuvē, un kad paziņas prasa manas receptes, es jūtu mākoņus sev uz deguna (giggle). Ziemā dalos ar dažnedažādām burciņām un man nav žēl, jo tie mākoņi ir tā vērti..:)

Dvēseles priekam

Man patīk internets, jo bieži vien ir tā, ka tuvākos un draugus atrodu tieši tur (giggle), īpaši ja pirms tam ir zvanīts pārdesmit reižu. Es atrodu visādas lietderīgas idejas, kaut vai pēdējā, par adventes vainadziņiem. Ir ko darīt! Atkal.:) Varu uzdrukāt kādu stāstiņu, joku vai dzejolīti, un cerēt, ka kādreiz saņemšos to visu kādam parādīt. Klausos mūziku, un priecājos, ka ir tāds izgudrojums.
Es dievinu grāmatas. Lai gan tagad mana aktīvā dzīve nudien praktiski neatstāj laiku tik patīkamai nodarbei, es tās pērku. Kādu labsajūtu sagādā grāmatas nopirkšana! Īpaši, ja to esmu jau lasījusi reiz bērnībā!:) Grāmatas gulstas manos plauktos, un es zinu, ka reiz jau es tās esmu lasījusi, bet pārējās vēl lasīšu.

Ķermenim un garam

Karsta vanna, sveces un reizēm mazliet vīna... Mmmmm... Nu un ko vēl vajag? :)
Es sevi mīlu. Tāpēc esmu atradusi to, kas vislabāk parūpēsies tieši par manu ādu. Sajaucu kafiju ar sāli, mazliet pieberu kanēli, sajaucu zilus, baltus vai dzeltenus mālus ar mazliet ūdens un olas dzeltenumu, uzvāru kumelīšu tēju, kurā iepilinu mazliet svaiga citrona sulas un uz kādām minūtēm 40 pazūdu vannas istabā (kura, acīmredzot arī drīz sagaidīs savas pārmaiņas...)
Sāls un kafijas maisījums ir brīnišķīgs skrubis, kas ne tikai attīra ādu un bagātina ar vērtīgām eļļām, bet arī veicina asinsriti un mazina celulītu. Pirms gada pamanīju tā zvēra klātbūtni. Ķēros pie medus. Izmasējusi attiecīgās zonas ar medu, es norīvējos ar sāli un kafiju. Efektīvi! Tagad medu vairs neizmantoju, un nesūdzos.:) Kanēlis darbojas kā aromaterapija, un papildus ar sveču gaismu rada kādas vidusjūras salas iespaidu. Mālu maisījums ir maska sejas ādai un dekoltē, pēdiņas es iesmērēju ar citronu un olīveļļu – maigums. Mmmm... Kumelītes ir matiem, pēc to izmazgāšanas. Tad nu es skaista un smaržīga vakarā palasu kādu žurnālu vai paskatos filmu.

Nakts relaksācija
Ja nav neviena, kas aizņemtu manu prātu, es pasūtu sev sapni. Vai tas būtu par lidošanu ar gaisa balonu, kuģošanu 17.gadsimtā vai kas nerātnāks, bet es cenšos to arī nosapņot. Vakarā koncentrējos uz to ko vēlos redzēt, kamēr iemiegu. Protams, ne vienmēr tas arī izdodas, bet tomēr ir tik patīkami par to pasapņot vismaz nomodā, pirms īsto sapņu sākšanās.

Nogurdinošais prieks
Jā, arī tād sir prieks! Reizēm brīvdienās satiekos ar draugiem un māsu. Mēs izklaidējamies, kaut ko pasākam, jokojam un neguļam līdz rītam. Otrā dienā, kā likums, nāk miegs un pat mēdz sāpēt galva, bet augļu tēja ar citronu un vēsa duša, palīdz lieliski, un tad mani draugi un māsa jautā no kurienes manī tāda enerģija, ka es ātri ceļos un izskatos tā, it kā nekas nebūtu bijis.:)

Reizēm adu, izšuju, tamborēju.. Bet tas nav manam raksturam, lai gan māku un man tas patīk.

Atkal nāk svētki, un es katru gadu gatavoju un dāvinu olu liķieri, kas tiek saliets apgleznotās un izpušķotās pudelītēs. Kopā ar bērniem gatavojam amizantas kartītes un izsūtām tās pa pastu, mēs gatavojam dažādus eglīšu rotājumus, un tamborējam eņģelīšus..

Sagādāt pārsteigumu kādam tuvam cilvēkam, vai iepriecināt svešu, kam tas vajadzīgs, liekas, rada prieku tam cilvēkam. Lai gan patiesībā tajā slēpjas mazliet egoisma. Kādu gandarījumu sniedz tas, kā tas cilvēks uz tevi paskatās, cik pārsteigts un sajūsmināts ir skatiens, apziņa, ka cilvēks domā par tevi labas un pateicīgas domas. Jūties kā eņģelis, un tas ir kā balzams dvēselei. Prieks par to, ka sagādāji prieku citam - kas var vēl vairāk iepriecināt..:)

Trīs mežonīgu bērnu mežonīgā mamma:)

Rakstu iesūtījusi Laura Valtere, stāstu konkursa: Kā es sevi iepriecinu dalībniece.
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk