Vecvecāki un mazbērns — lielisks tandēms! 1

 20. decembris 2009 13:50 Raksts  skatījumi: 11231

Tuvojoties brīvdienām, daudzi bērni pošas ceļā uz laukiem pie vecvecākiem. Psihologi teic, ka bērnu attiecības ar vecvecākiem parasti atšķiras no tām, kādas tiek veidotas ar vecākiem, un tajās pilnīgi noteikti ietilpst arī lutināšana.



Foto: mammamuntetiem.lv


Tas ir burvīgi, ja bērniem ir dots piedzīvot vecvecākus, un ne jau tikai tāpēc, ka vecvecāki parasti ir tie, kuri savus mazbērnus lutina, bet tāpēc, ka attiecības, kādas veidojas starp vecvecākiem un mazbērniem, nav salīdzināmas ne ar ko citu. Un te ir jārunā ne tikai par to, ka vecvecāki saviem mazbērniem nodod garīgo mantojumu, stāstot par savu jaunību. Komunikācijā vecvecāks un mazbērns ir ideāli piemēroti viens otram, jo gados vecāks cilvēks paliek lēnīgāks, savukārt mazs bērns ir lēnīgs savā domāšanā, kaut ari fiziski ir ātrs un ņiprs. Līdz ar to viņi var kļūt par lieliskiem sarunu biedriem. Vecvecāks var daudz izstāstīt un iemācīt savam mazbērnam, jo ar gadiem viņš ir kļuvis arī pacietīgāks, savukārt mazbērns visas savas pārdomas un piedzīvojumus var izstāstīt savai vecmāmiņai vai vectētiņam, kuram ir gana daudz laika klausīties, kamēr darbā aizņemtajiem vecākiem bieži vien neatliek pietiekami daudz laika, lai uzklausītu paša bērnu.

Dzimtsarakstu departamenta vadītāja ĀRIJA IKLĀVA:
"Es esmu bagāta vecmāmiņa — man ir trīs mazdēli un viena mazmeita, un man ar viņiem visiem ir brīnišķīgas attiecības. Viņi jau ir krietni paaugušies, bet nav ar mani zaudējuši kontaktus — nav nevienas tādas dienas, kad kāds no maniem mazbērniem man nebūtu piezvanījis. Tā es vienmēr zinu, kur viņi ir un ko dara. Man ar viņiem visiem ir kāda noruna: izrunāt savā starpā visu — gan labo, gan slikto. Mēs ievērojam principu — labāk rūgta patiesība nekā saldi meti. Gadās tādas reizes, kad kāds no maniem mazbērniem piezvana un saka — šodien bija mana melnā diena. Es nekad nepārmetu to, ko viņi darījuši slikti vai nepareizi. Lai varētu kontaktēties ar saviem mazbērniem, es apguvu gan mobilo telefonu, gan elektronisko pastu. Kad viens no maniem mazdēliem brauca mācīties uz Nīderlandi, es, lai zinātu, kā viņam klājas, iemācījos ar viņu sarakstīties pa e-pastu. Es savus mazbērnus nekad neesmu pārlieku lutinājusi — neesmu pirkusi ne kilogramiem konfekšu, ne milzīgas dāvanas. Protams, svētkos viņiem sagatavoju dāvanas, bet tās ir normas robežās. Nekad neesmu pārspīlējusi ar mantiskām lietām, droši vien tāpēc mani mazbērni izauguši tādi prātīgi — ja es kādam no viņiem dodu kaut tikai divus latus, viņi vispirms pajautā, vai man pašai paliek, un tikai tad ņem. Es esmu vecmāmiņa, un man tomēr patīk savus mazbērnus palutināt, tāpēc gatavoju viņu mīļākos ēdienus. Mani mazbērni regulāri palīdz man uzkopt māju, un tādās reizes es katram pagatavoju to, kas tieši viņam vislabāk garšo."

Čats internetā ar omīti

Līdz ar to var teikt, ka vecvecāki un mazbērni var veidot lielisku tandēmu, turklāt mūsdienu tehnoloģijas sniedz iespēju mazbērniem un vecvecākiem sazināties pašiem. Vairs nav jālūdz, lai mamma vai tētis piezvana omītei un opītim, ja mazais grib aprunāties. Tagad pat pašiem mazākajiem ir mobilie telefoni, kuru telefona grāmatā ierakstīti vecvecāku tālruņu numuri, tāpat ne viena vien omīte un opītis ir atrodami portālā draugiem.lv. Un divas tik dažādas paaudzes bez aizķeršanās čato internetā. Tādējādi mazbērni ar saviem vecvecākiem var veidot attiecības, kurās nav iesaistīti bērnu vecāki. Vēl ļoti būtiski, ka mūsdienu vecmāmiņas un vectētiņi lielākoties ne tikai pārzina modernās tehnoloģijas, bet ir ar šodienas domāšanu un interesi par savu dzīvi. Līdz ar to veidojas kvalitatīvākas attiecības, jo vecvecāks, būdams ieinteresēts sevī, arī vairāk var dot savam mazbērnam — vecvecāku pienesums neaprobežojas tikai ar smaržīgām pankūkām un siltām zeķēm, viņi var piedāvāt arī iedvesmojošu dzīves pieredzi.
Bet šajā attiecību veidošanas procesā vecvecākiem būtu ļoti svarīgi atcerēties, ka tieši no viņiem ir jābūt tiem, kuri veido attiecības un meklē kontaktus ar saviem mazbērniem. Tā ir nepareiza taktika — gaidīt, kad mazbērns pats pieteiksies un gribēs satikties. Tas, protams, var notikt, un par to ir tikai jāpriecājas, bet tas, visticamāk, būs izņēmuma gadījums. Vecvecākiem ir jābūt tiem, kuri simtprocentīgi iegulda attiecībās ar mazbērnu. Te der atcerēties teicienu — ko sēsi, to pļausi. Ir nepareizi uzmest lūpu par to, ka mazbērns pats nepiezvana vai neatrod laiku vecvecākiem. Ja gribi, lai mazbērns tevi atceras, tad investē šajās attiecībās, un kādreiz, kad mazbērns jau būs izaudzis, ieguldītais noteikti tiks atgūts.

Vecvecāks nenes atbildību par to, kāds izaugs viņa mazbērns, viņš tikai piedalās viņa dzīvē, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecvecāki ievērotu tās robežas, kuras bērna audzināšanā ir noteikuši vecāki.


Lutināšanas robežas
Pēc tam, kad mazbērns brīvdienas pavadījis pie vecvecākiem, nereti vecāki teic, ka mazais ir pilnīgi izlutināts. Psihoterapeiti gan saka, ka lutināšana nav nekas slikts, tā ir visparastākā aprūpe un uzmanība, pēc kuras alkst ikviens mazulis. Un vai tiešām bērnam ir jāsaslimst, lai, piemēram, brokastis saņemtu gultā? Kādreiz to gribas arī veselam, un ja vēl omei no tā tiek liels prieks, tad tik uz priekšu! Galu galā īpašas rūpes un uzmanība bērnam izrādīsies tikai pozitīva pieredze — gan jau vēlāk viņš atcerēsies, ka vecmāmiņa par viņu īpaši parūpējās, un sniegs to arī saviem bērniem.
Protams, arī lutināšanai ir savas robežas, jo ir kāds brīdis, kad vecvecākiem jāsaprot — nevar bērniem dot pilnīgi visu, ko viņi vēlas. Ne tikai konfektes, bet arī lieku piecīti mazbērni nereti izdīc vecvecākiem, kuriem pašiem bieži vien naudas ir par maz. Vecvecāki nereti piekrīt mīļā miera labad, jo bērns bieži vien ir psiholoģiski ļoti stiprs un gatavs lauzt savu omīti vai opīti. Bet, atļaujot visu, pašam bērnam tiek nodarīts pāri. Kad vecvecāki audzināja savus bērnus, viņiem nemaz nebija grūti tos nelutināt. Tas ir jautājums par atbildību — vecāks ir atbildīgāks par galarezultātu, jo tas ir viņa bērns, savukārt vecvecāks nenes atbildību par to, kāds izaugs viņa mazbērns, viņš tikai piedalās viņa dzīvē, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecvecāki ievērotu tās robežas, kuras bērna audzināšanā ir noteikuši vecāki, jo pretējā gadījumā bērns sāks izvēlēties, kam paklausīt, un manipulēs gan ar vecākiem, gan vecvecākiem.

 

Nacionālā teātra aktrise SVETLANA BLESS: "Mums ar mazmeitu Kati nesanāk satikties bieži, man Rīgā ir izrādes un arī meitai (Ieva Puķe, Valmieras Drāmas teātra aktrise — red.) ir daudz darba, tāpēc nav, kas Kati pie mans atved un pēc tam aizved atpakaļ uz Valmieru, bet mēs tik un tā esam lielas draudzenes. Man ir ļoti feina mazmeita, viņa pati man zvana vismaz divas reizes dienā un tad gan un paši stāsta, kā viņai klājas un ko viņa ir darījusi. Kad esam kopā, bieži vien jūtu, ka mēs viena otru saprotam pat bez vārdiem. Kate ir ļoti līdzjūtīga un sirsnīga, viņai piemīt liela fantāzija, mēs kopā gan zīmējam, gan teātri spēlējam, bet pats galvenais - viņai piemīt melnais humors, viņa mācās mākslas skolā un zīmē arī karikatūras. Arī man ir nācies būt viņas karikatūru objektam. Protams, es savai mazmeitai neko nevaru atteikt un lutinu viņu savu iespēju robežas, kaut patiesības labad jāteic, ka viņa ir ļoti prātīga un nekad man neprasa, lai nopērku kaut ko lielu un dārgu. Kate saka — nopērc man kaut ko maziņu, mazinu. Un es arī pērku. Nu, neprotu atteikt! Bet patiesībā es pret viņu izturos kā pret pieaugušu cilvēku, kāda viņa arī ir. Pavisam nesen viņā kaut kas manījās — ja agrāk mēs kopā skatījāmies dažādas multfilmas, tad tagad Kate grib skatīties, piemēram, filmu Stacija diviem. Viņa tiešam ir pieaudzis un saprātīgs cilvēks."
 

Materiālu sagatavoja: Solvita Velde, žurnāls Mūsmājas, 184/2009

www.musmajas.lv


 



1 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk