Sandis Ozoliņš: "Ģimene svarīgāka par spēli!"

 07. novembris 2009 9:00 Intervija  skatījumi: 16747

“Beidzot esmu atguvis prieku spēlēt,” saka hokejists Sandis Ozoliņš, kurš atklāti dalās savā rūgtajā pieredzē par cīņu ar alkoholismu un to, kā viņam šajā likstā palīdz sieva. Sandis Ozoliņš vairākkārt spēlējis NHL Zvaigžņu spēlēs, izcīnījis Stenlija kausu, nu atgriezies Latvijā, lai spēlētu Rīgas Dinamo. Rūgti pārdomu brīži un neveiksmes Sandim likuši apjaust, ka par ģimeni nekas nav svarīgāks, raksta www.kasjauns.lv.
 




“Esmu vēlējies hokejam pielikt punktu. Ir bijuši brīži, kad viss tā sakrājies, kad biju tik noguris, ka šķita nav vairs gaismiņas tuneļa galā. Šo sajūtu radīja galvenokārt zaudētas spēles, to pārvarēt bija visgrūtāk. Ja ir personīgas neveiksmes vairākas spēles pēc kārtas... Pirms mani kāds cits nokritizē, to jau esmu paguvis izdarīt pats, turklāt šī kritika ir krietni skarbāka.


Es vairs nevēlos publiski apspriest ne sava alkoholisma iemeslus, ne sekas. Par laimi, vienā brīdī sapratu, ka alkohols ļoti ietekmē manu dzīvi, ka ir kaut kas jādara, pretējā gadījumā tas pie labām beigām nevedīs. Man nebija tā, kā rāda filmās cilvēks iedzer, un viņam ir jautri. Tas kļuva par slogu, kad nezini, ko ar sevi darīt. Nebija jau arī tā, ka pēkšņi vienā dienā sapratu: alkoholam jāpieliek punkts. Bija ar sevi jācīnās, jo es taču vispār nebiju radis ieklausīties citu cilvēku padomos.

Grūti pateikt, kas sievai palīdzēja to laiku izturēt, varbūt viņa redzēja manu vēlēšanos mainīties. Bija brīži, kad pašam šķita, nu gan Sandra mani pametīs.

 

Grūti pateikt, kas sievai palīdzēja to laiku izturēt, varbūt viņa redzēja manu vēlēšanos mainīties. Bija brīži, kad pašam šķita, nu gan Sandra mani pametīs. Trakākās bija vasaras, sezonas laikā nedzēru. Taču pēc šīs “atpūtas” jutos vēl vairāk noguris nekā pēc spēlēm. Tas, ka spēļu laikā no alkohola spēju atturēties, manī radīja cerību, ka tik traki nav, gan jau nepazudīšu. Diemžēl viss progresē.


Pašlaik man palīdz tie, kas paši pieredzējuši alkoholismu. Beidzot es spēju ar kādu izrunāties, kaut izgāzt visu to žulti, kas manī ir sakrājusies. Esmu iemācījies visu neturēt sevī. Agrāk man šķita, ka pats spēšu visu izdarīt. Tikai nesen ar citu cilvēku palīdzību esmu iemācījies atzīt, ka netieku ar kaut ko galā. Iepriekš situācija varēja nonākt līdz absurdam. Piemēram, kad nopirkām māju Denverā, es viens pats pārvedu visas mēbeles, jo nespēju nevienam lūgt palīdzību. Man joprojām ļoti nepatīk otram kaut ko lūgt, taču pašlaik to ir vieglāk izdarīt nekā agrāk. To ir panākušas sarunas ar anonīmajiem alkoholiķiem. Kad sieva redz, ka es atkal sāku pats ar sevi runāt, viņa uzreiz prasa, kad pēdējo reizi esmu bijis uz sapulcēm. Es pats to vēl neesmu paspējis ievērot. Bet, kad Sandra tā pasaka, ir skaidrs, ka nemanot atkal esmu sācis problēmas sevī apspriest, tātad jāiet un jāpadalās ar kādu. Sieva ir mans tuvākais cilvēks, bet man svarīgi ir runāt arī ar cilvēkiem, kas spējuši tikt galā ar alkoholismu un tagad dzīvo normālu dzīvi.”

To, kā liktenis Sandi aizveda uz Ameriku, kāda ir hokejista un viņa ģimenes ikdiena, kāpēc Sanda bērni neprot runāt latviešu valodā un kāpēc sieva un bērni līdz ar Sandi neatgriezās Latvijā, lasi jaunākajā žurnāla Marta numurā.

Autore: Ieva Konstante/Foto: Aigars Hibneris



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk