Grīnhofu ģimene: neraudiet, aizejam bez rūgtuma! 1

 05. novembris 2009 12:00 Pieredze  skatījumi: 6592

„Vēlamies pateikt vislielāko PALDIES! Mēs – Grīnhofu ģimene tik tiešām izsakām pateicību visam LNT kolektīvam, arī presei, kuras centās būt saudzīga, lai vai kā tur reizītēm sanāca, un vislielākais PALDIES, protams, mūsu atbalstītājiem”, izbalsotā Grīnhofu ģimene raksta portālā www.kasjauns.lv  Tieši jūsu visu – mūsu atbalstītāju apsveikuma vārdi, uzmundrinājums, pateicība un sirsnība ir tā lielākā balva pēc šā pasākuma!





Zinu, daudzi pārdzīvo mūsu aiziešanu, tādēļ nevaru nerakstīt to, ka mēs tiešām tā paši arī gribējām. Ne jau tāpēc, ka dziedāt būtu apnicis, nē, nē, dziedāt mums patika un to mēs gribētu vēl un vēl, bet emocionāli bija pienācis mirklis, kad kļuva grūti. Un tādēļ mēs visi kopā svētdienas mēģinājuma pauzē sastājāmies aplītī un nodziedājām mūsu pašu sacerēto apsveikuma dziesmiņu ar šādu tekstu „Grīnhofi ir vislabākie, Grīnhofi ir visforšākie, dārgākie, mīļākie uz visas pasaules! La-la-la-la-la-la- lā, jauka ir šī dieniņa, mūsējā ģimenes dieniņa!” Jā! Es ceru, ka jūs tas neaizvaino, un tas nav jāuztver augstprātīgi. Vienkārši tā mēs sevi iepriecinājām, ka atkal svētdienas ir mūsu ģimenes dienas – tā, kā tas bijis līdz šovam!

Mašīnā iesēžoties, Dāvītis teica: „Lienīt, man velk uz raudienu…” kam pievienojās arī Agatīte, teikdama: „Mani arī!”...


Jo, kā jau allažiņ tas mums ir ierasts, līdz rītam ballēties nevaram, jo ir vēls un bērniem jāiet čučēt.
Tas tāds salīdzinājums, bet tā nu tas ir! Un pats dīvainākais ir tas, ka parasti, kad jādodas no kādiem svētkiem mājās, bērni raud un lūdzas, lai vēl paliekam kādu mirklīti, taču šoreiz viņi to nedarīja. Nu, jā – mašīnā iesēžoties, Dāvītis teica: „Lienīt, man velk uz raudienu…” kam pievienojās arī Agatīte, teikdama: „Mani arī!” Un es atbildēju: „Nu tad ļaujieties, ja gribas raudāt, tad jāraud, bet tikai izrunājam, kāpēc… Un tad nezin kāpēc nesanāca paraudāt... Jo beigu beigās paši vienojāmies, ka nav jau īsti par ko... Mēs dziedājām, dziedam un dziedāsim. Tikai šovs deva mums ierosmi to darīt patiešām visiem pieciem kopā. Bija vajadzīga liela drosme. Liels gribasspēks. Un motivācija. Un , protams, mērķis – nenākt tukšā, nākt ar vēsti, ko gribam jums visiem dot. Tiem, kuriem vajadzēja, sirdis atvērās un viņi izdzirdēja. Tiem, kuriem vajadzēja – tie sajuta. Un tiem, kuriem nevajadzēja, tie tāpat pamanīja, ka dzīvot un būt kopā var arī šādi – tā kā mēs. Saldi? Pārlaimīgi? Liekulīgi? Tas katram pašam spriežams, bet katrā ziņā nācām ar domu nodziedāt „Manu ģimeni”. Sanāca krietni vairāk, un, pats galvenais, ka daudzus kaut kas mūsu priekšnesumos uzrunājis – vienam dziesma, vienam Agatīte, vienam mūsu nopietnais Dāvītis, kādam varbūt mēs ar Reinīti kā pāris. Protams, Valteriņš. Lai arī visbiežāk viņš uzrunāja tieši mūs pašus. Un kādam mēs visi pieci kopā  – Grīnhofu ģimene!

Sveicieni visiem mazajiem un lielākiem bērniņiem – lolojiet viņus! Ja viņiem nobira asariņa, sakiet, ka viņi nebija vienīgie – ļoti, ļoti daudziem tā esot bijis, un mums par to pašiem arī tieši šodien nobira asariņa...


Ak, mīļie, nelauziet galvas par to, ko cilvēki runā. Jā, katram jau gribas izteikt savu viedokli, bet ne tāpēc mēs te nācām, lai jūs satracinātu. Nē, nē, nē... Un tas, ka mēs ar tiem visiem trim mazajiem zaķīšiem tikām uz priekšu, mums bija pārsteigums, jo, lai kā izskatījās no malas, ticiet man – iemācīt Dāvītim pakustināt gurnus bija nedēļas darbs... Jūs to saucāt par teatralitāti, mēs – par ideju, un to mēs tagad neanalizējam, jo darījām pašu spēkiem no vislabākās sirdsapziņas!
Sveicieni visiem mazajiem un lielākiem bērniņiem – lolojiet viņus! Ja viņiem nobira asariņa, sakiet, ka viņi nebija vienīgie – ļoti, ļoti daudziem tā esot bijis, un mums par to pašiem arī tieši šodien nobira asariņa...
Mēs turpinām iesākto savā dzīvē. Un jūtamies ļoti jauki. Nav ne kripatiņas rūgtuma, sāpes, vai kā savādāk... Ir pat atvieglojums, jo ir noticis tas, kam viennozīmīgi bija jānotiek tieši svētdien. Un varbūt  tikai pēc garākas pauzes mēs paši vēl vairāk uzzināsim kāpēc. Mēs vienkārši zinām, ka vajadzēja, un ir forši.

Vienīgais, kā varam mierināt mūsu atbalstītājus, ir: ja mēs radīsim finansiālu iespēju, mēs atbildēsim tiem aicinājumiem saorganizēt pašiem savus koncertiņus, un aicināsim jūs tos apmeklēt! Esam atvērti piedāvājumiem.
Patiesā cieņā un mīlestībā – Valters, Agate, Dāvis, Liene un Reinis Grīnhofi

 

Avots: www.kasjauns.lv


 



1 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk


Notice: Undefined index: in /data/web/root/lib/art.php on line 1089