Lai bērns augtu vesels un sportisks

 18. februāris 2009 10:00 Raksts  skatījumi: 3006

Kad bērna dabiskajam darboties priekam piepulcējas vecāku atbalsts, puslīdz droši var teikt, ka mazais cilvēks ar sportu būs draugos… Konsultē SIA Sporta laboratorija valdes locekle, sporta ārste Sandra Rozenštoka, tālr. 67523042



Foto: Liene Biezā


Vēlēšanās sportot, būt aktīvam galvenokārt ir attieksmes lieta. Ne tik daudz bērna, cik vecāku. Jo bērni jau no dabas ir darbīgi, un vecāki šo vēlmi var vai nu vairot, vai noslāpēt. Ikdienā atceries trīs vienkāršas likumsakarības, un tavs bērns sportos ar prieku!

Darām kopā! 
Pirmais likums vai nosacījums, sauc kā vien to vēlies, tev jau ir zināms — bērns nekad nedarīs to, ko nedari pats! Ja brīvo laiku pavadi pie televizora, nepukojies, ka tava atvase nav atraujama no datora ekrāna. Tātad uzsvars jāliek uz darīšanu un kopābūšanu un ne tik daudz uz runāšanu. Aktīvu dzīves pozīciju var ieaudzināt, to izdzīvojot dienu no dienas, līdz darbīgums kļūst par stabilu ikdienas ieradumu un vajadzību. 
Paklausīgi un rātni bērni, tādi, kas neskrien, nerāpjas un nekrīt, vecākiem, protams, būtu pa prātam, taču tādi viņi nemēdz būt. Ir reizes, kad viņu saceltā jezga pēc garas darba dienas sasniedz kritiskus apmērus, kad vieglākais risinājums šķiet TV pults vai dators. Taču miers un klusums, kas iestājas mājās, ir mānīgs. Mānīgs tāpēc, ka, regulāri pavadot laiku pie televizora vai datora ekrāna, bērns var iegūt veselības, uzvedības un stājas problēmas.

Ja brīvo laiku pavadi pie televizora, nepukojies, ka tava atvase nav atraujama no datora ekrāna.




Bērnu piemānīt nevar…
Arī otrais likums nav nekas jauns, bet vēl arvien darbojas. Bez vecāku atbalsta un ieinteresētības sportisku un aktīvu cilvēku izaudzināt nevar! Vecāku noskaņojumu mazais cilvēks intuitīvi jūt ļoti precīzi. Tad kāds gan labums būs no vakara pastaigas vai slēpošanas, ja paši to nemaz nevēlamies un tik vien spējam kā īgņoties… Pārmetumi, neieinteresētība un pārāk augstas prasības — tie ir galvenie psiholoģiskie aspekti, kas apslāpē cilvēka dabisko vēlmi kaut ko jaunu iemācīties, tiekties pēc sasniegumiem, darboties. Ja jau esi kopā ar bērnu, izbaudi šo mirkli! Jo sajūtas jau nekur nezūd. Ne tās, kad bērns jutās viens, ne tās, kad tika atbalstīts. Viss piedzīvotais nogulst zemapziņā un kādā brīdī spēlē savu lomu. Turklāt atbalsts ne vienmēr prasa lielas pūles vai līdzekļus. Ir reizes, kad „pleca sajūtai” pietiek ar piešūtu pogu, siltu tējas malku vai īstajā brīdī pateiktu uzmundrinājumu…

 

Tad kāds gan labums būs no vakara pastaigas vai slēpošanas, ja paši to nemaz nevēlamies un tik vien spējam kā īgņoties…



Ieklausies bērna vēlmēs!

Trešais noteikums aicina ieklausīties bērna vēlmēs! Nereti ir tā, ka vecāki bērna trauslajos plecos sakrauj paši savus nepiepildītos sapņus, un tad visa ieinteresētība grozās ap godalgotu vietu, bet bērna pašsajūta paliek otrā plānā. Panākumi — tas ir labi, bet medaļu tomēr nevajadzētu mainīt pret kopābūšanas prieku. Ar lielāku patiku bērns darbosies tajā sporta disciplīnā, kura viņam ir tuvāka, kurā ir kādas dotības. Tad arī radīsies noturīga interese, būs domubiedri un nezudīs sacensības gars. Cilvēks būs fiziski aktīvs un apmierināts ar sevi!        



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk