Ierobežotā pacientu piekļuve ierobežo daudzsološu šūnu terapiju

 04. novembris 2009 10:00 Reklāmas projekts  skatījumi: 6042

Starp daudzajiem lēmumiem, kas vecākiem jāpieņem pirms dzemdībām, ir arī aktuāls jautājums – saglabāt vai nesaglabāt sava bērniņa nabassaites cilmes šūnas, ņemot vērā iespēju, ka kādu dienu tās būtu vajadzīgas, lai ārstētu kādu nopietnu slimību. Vecāki var maksāt vairākus tūkstošus dolāru, lai noguldītu viņu jaundzimušā nabassaites asinis privātā bankā vai arī ziedot tās publiskai bankai par brīvu.



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/


Deviņi no desmit vecākiem nedara neko, kas nozīmē, ka viņu bērna nabassaite tiek izmesta medicīniskajos atkritumos. Šis augstais skaits rosina draudus jaunai, daudzsološai veselības aprūpes nozarei. Nabassaites asinis ir pilnas ar cilmes šūnām, kuras var tikt izmantotas, lai ārstētu dučiem slimību, tādas kā leikēmiju, diabētu, limfomas un trieku. Tomēr mazais paraugu skaits, kas saglabāti publiskā bankā, padara cilmes šūnu donora atrašanu pacientu terapijai daudz grūtāku. Raians un Dženija Levini 2003. gadā izlēma nesaglabāt savas meitas Šeilas nabassaites asinis, domādami, ka cena ir pārāk augsta. Tomēr, kad 2006. gadā piedzima viņu meita Hloja, vecāki izlēma maksāt 2000$, lai saglabātu viņas nabassaites asinis privātā iestādē Tuksonā. Gadu vēlāk izrādījās, ka Hlojai ir bērnu cerebrālā trieka. Vecāki sāka domāt, vai viņas pašas cilmes šūnas varētu palīdzēt atvieglot slimības simptomus. Tāpēc viņi izvēlējās cilmes šūnu terapiju.

Nabassaites asinis ir pilnas ar cilmes šūnām, kuras var tikt izmantotas, lai ārstētu dučiem slimību, tādas kā leikēmiju, diabētu, limfomas un trieku.

Kad Alam Kouplandam no Fēniksas 2007. gadā konstatēja leikēmiju, viņš nebija neko dzirdējis par iespēju saglabāt nabassaites asinis. Pēc tam, kad neizdevās atrast donoru un iegūt kaulu smadzeņu transplantātu, viņš katru dienu izdzīvoja kā pēdējo. Tāpēc viņa ārstējošie ārsti-transplantalogi vērsās publiskā nabassaites asiņu bankā, lai izmantotu pēdējo iespēju glābt viņa dzīvību.
Nabassaites asiņu saglabāšana bankā ir daļa no desmitgadēm ilgstošas tendences saglabāt cilvēku vai to tuvāko sasaldētas ķermeņa daļas, tādas kā spermu, olšūnas un embrijus, lai vēlāk tās noderīgi izmantotu. Nabassaites asiņu cilmes šūnām pielietošanā, iespējams, ir visplašākais potenciāls. Tās ir cilmes šūnas – galvenās šūnas, kas izveido ķermeņa audus un orgānus – jau vairāk nekā divas desmitgades tās tiek izmantotas, lai ārstētu vairāk nekā 70 saslimšanas, ieskaitot ļaundabīgās slimības un imūnsistēmas traucējumus. Katru brīdi rodas jaunas citas potenciālas izmantošanas iespējas.
Zinātnieki pēta, vai nabassaites asinis var apturēt 1. tipa diabēta simptomus, cerebrālo trieku, insultu, kurlumu un pediatriskās smadzeņu traumas.
Pēdējo piecu gadu laikā ASV ir pieaudzis nabassaites asins donoru skaits. Paraugu skaits, kas saglabāts Valsts Kaulu smadzeņu donoru programmas publisko nabassaites asins banku tīklā ir vairāk nekā trīskāršojies – līdz 150,000 no 2005. līdz 2009. gadam.

Jaunajām cilmes šūnām, kas atrodas nabassaites asinīs, nav jāsaskan ar pacienta audu tipu tik tuvu kā kaulu smadzenēm, kas satur vecākas, daudz nobriedušākas šūnas.

Ir divas problēmas, kas ierobežo nabassaites asiņu cilmes šūnu pieejamību:
• Daudziem vecākiem šķiet pārāk dārgi maksāt privātām kompānijām, lai tās paņemtu un saglabātu viņu bērnu nabassaites asinis. Nabassaites asiņu reģistrs, kas atrodas Kalifornijā un saglabā paraugus laboratorijā Tuksonā, ņem 2000$ maksu no vecākiem, lai paņemtu nabassaites asinis un glabātu tās pirmajā gādā, plus ikgadēju uzglabāšanas maksu 125$ apmērā.
• Vecākiem ir grūti nokārtot nabassaites asiņu ziedošanu publiskai bankai. Dokumentu noformēšana ir apgrūtinoša un vairākumā štatu, ieskaitot Arizonu, nav publisku paņemšanas un saglabāšanas iekārtu.
“Katru dienu sastopos ar vecākiem, kas saka: “Ja vien būtu viegla iespēja ziedot, es ļoti vēlētos to darīt,”” teica Dr. Džordans Perlovs, Vallijas (Valley) dzemdību speciālists un valsts mēroga eksperts nabassaites asiņu saglabāšanas un izmantošanas jomā.


Mazais paņemšanu skaits kavē izmantošanas izplatīšanos
Pēdējo piecu gadu laikā federālā valdība un privātās kompānijas ir mēģinājušas palielināt nabassaites asiņu saglabāšanas un ziedošanas aktualitāti. Tomēr centieni padarīt šo vērtīgo šūnu saglabāšanu vieglāku vecākiem nav bijuši pietiekami. Tikai 17 štatos, ieskaitot Arizonu, ir apstiprināts likums, kas prasa, lai mātēm tiktu pavēstīts, ka ir iespējams saglabāt asinis no nabassaites. Rezultātā daudzi vecāki par šo tēmu zina ļoti maz vai vispār neko.
Tiem, kas izlemj saglabāt publiskā bankā, pieejamība ir liela problēma. Valstī ir tikai 19 publisku paņemšanas un saglabāšanas vietu. Daudzām ir vienošanās ar individuālām slimnīcām austrumu vai rietumu krastos, tomēr paņemšana nav iespējama daudzos citos apgabalos. Arizonā nav publiskas bankas, kas nodrošinātu paņemšanu hospitāļos. Vairākām mātēm no Arizonas, kas vēlas ziedot asinis, jāzvana tikai vienai no divām bankām, kas ir domātas ziedošanai. Vispirms tām jāiesniedz pilnīgu vecāku slimību vēsturi un datus par pēdējo grūtniecības trimestri, jāaizpilda pieteikuma veidlapas un jānokārto paņemtā asiņu komplekta nogādāšanu uz banku uzreiz pēc piedzimšanas. Daudziem šis process paņem ļoti daudz darba.
Cilvēki, kas atbalsta publisko saglabāšanu, saka, ka ziedotās nabassaites asinis ir vērtīgs resurss, kas padara cilvēkiem pieejamu šo dzīvībai svarīgo transplantātu. Jaunajām cilmes šūnām, kas atrodas nabassaites asinīs, nav jāsaskan ar pacienta audu tipu tik tuvu kā kaulu smadzenēm, kas satur vecākas, daudz nobriedušākas šūnas.
2008. gadā Valsts Kaulu smadzeņu donoru programma – Minesotas bezpeļņas organizācija, kas regulē visus pieprasījumus uz publiski pieejamām nabassaites asinīm, – nodrošināja gandrīz 900 transplantātu paraugu. Pieaugums ir 40%, salīdzinot ar 2007. gadu. Publiskās bankas ir mazākā daļa no nabassaites asiņu uzglabāšanas nekā privātās bankas. Amatpersonas saka, ka maksa par publisko paņemšanu un apstrādi, kas jāsedz pašai bankai, ir galvenais šķērslis, lai izveidotu daudz spēcīgāku tīklu. Tomēr ASV ir uzstādījusi mērķi līdz 2015. gadam gandrīz dubultot paraugu skaitu publisko banku sistēmā gandrīz līdz 300 000.

Nabassaites asiņu saglabāšana bankā ir daļa no desmitgadēm ilgstošas tendences saglabāt cilvēku vai to tuvāko sasaldētas ķermeņa daļas, tādas kā spermu, olšūnas un embrijus, lai vēlāk tās noderīgi izmantotu.

Otra iespēja izglābj dzīvību
2007. gada decembrī Al Kouplands gulēja Fēniksas slimnīcas gultā, vājš un pārmērīgi tievs, mirdams no reta leikēmijas paveida. Trīs dienas Banera Samariešu medicīniskā centra ārsti un māsiņas pārbaudīja viņa dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas un veda uz radiācijas procedūrām. Interaktīvā videosistēma izstrādāja devas ar spēcīgiem medikamentiem – ķīmijterapijai bija jānogalina viņa ļaundabīgās asins šūnas un imūnsistēma, lai sagatavotos kaulu smadzeņu transplantātam. Kouplends nekustīgi gulēja un gaidīja.
Divas dienas pirms operācijas viņš pamodās un ieraudzīja raudam vienu no savām māsiņām. Viņa donors, viņam nezināmu iemeslu dēļ, bija atkāpies. Medikamenti, kas bija paredzēti viņa ķermeņa sagatavošanai transplantātam, bija efektīvi padarījušas savu darbu. Kouplands nebūtu izdzīvojis ilgi, jo ķīmijterapija bija neatgriežami sabojājusi viņa šūnas. Ārsti baidījās, ka nespēs atrast jaunu saskanīgu donoru. Kouplands ir afroamerikānis un vēsturiski minoritātēm Valsts Kaulu smadzeņu donoru programmā ir daudz mazāk piemērotu donoru. Tāpēc viņi pievērsās mazāk izplatītai iespējai – nabassaites asinīm, kas ziedotas publiskai bankai. “Viņam nebija daudz laika,” sacīja Kouplanda ārsts, Dr. Džefs Šraibers, kas ir arī Banera Asins un kaulu smadzeņu transplantātu programmas direktors. „Laimīgā kārtā mēs ātri varējām dabūt nabassaites asinis.”
Kouplands ir pilnībā izārstēts no vēža jau 18 mēnešus. Kā publisko banku atbalstītājs viņš regulāri apmeklē Banera onkoloģijas vienību, kur viņš apciemo pacientus, kam nepieciešama transplantācija. Viņš uztur viņu garu, remdē viņu bailes un līdzjūtīgi uzklausa.
„Ja nabadzīgs bērns no Dienvidteksasas var to paveikt, tad arī tu to vari,” Kouplands teica Gregam Stounsam, 57, nesenā vizītē. „Būs grūti. Tā būs cīņa. Bet tu to vari, vecīt. Tu vari.” Kouplandam liekas, ka vēzis savā ziņā izglāba viņam dzīvību. „Tas man lika saprast, ka dzīvot nozīmē daudz vairāk nekā tikai piecelties no rīta, uzvilkt kurpes un zeķes un doties katru dienu uz darbu.”


Izdevumi pasargā no nedienām, lai gan vajadzība tiek uzskatīta par retu
Privāta nabassaites asiņu banka pievelk daudzus vecākus viena vienkārša iemesla dēļ – viņi sliecas uztraukties vispirms paši par saviem bērniem. Nabassaites asiņu reģistrā, pasaules vecākajā un lielākajā privātajā bankā ar iestādi Tuksonā, glabājas vairāk nekā 270 000 nabassaites asiņu paraugu. Tas ir par 80% vairāk nekā nacionālajā Esi Piemērotais publiskajā donoru tīklā.
Viss pieder bērniem, kuru vecāki ir gatavi maksāt 2000$ par pirmā gada apstrādes un uzglabāšanas izdevumiem, plus ikgadējos maksājumus 125$ apmērā. Vecāki nodrošinās pret nelielo risku, ka viņu bērniem pašiem varētu būt nepieciešamas savas cilmes šūnas.
Toms Mūrs, reģistra vadītājs, sacīja, ka pēdējo dažu gadu laikā viņa korporācijas peļņa augusi par 30% ikgadēji. Daudz nāk no vecākiem, kas dzirdējuši stāstus par veiksmīgiem bērnu izārstēšanas gadījumiem.
Jauni pētījumi izraisa vēl vairāk ieinteresētības gan privātajās, gan publiskajās bankās. Floridas universitātes zinātnieki, piemēram, pētī, vai nabassaites asinis var palīdzēt izārstēt 1. tipa cukura diabētu. Cilvēki, kam ir šī slimība, ražo maz vai nemaz insulīna – hormona, kas ir nepieciešams, lai pārvērstu cukuru un citus pārtiku enerģijā.
Iepriekšējie rezultāti, kas prezentēti 2007. gadā Amerikas Diabēta asociācijas tikšanās laikā, rāda, ka pacientiem, kas tika ārstēti ar nabassaites asiņu cilmes šūnām, bija nepieciešamas mazākas insulīna devas un viņi labāk kontrolēja cukura līmeni asinīs, salīdzinot ar tiem, kas netika ārstēti. Citi esošie un tikko sāktie pētījumi iekļauj traumatisku smadzeņu un mugurkaula bojājumu un trieku.
Augošais privāto banku skaits ir piesaistījis kritiķus. Daži ārsti saka, ka privātās kompānijas, kā Nabassaites asiņu reģistrs, pārdod dārgu pakalpojumu, ko vecāki, visticamāk, nekad neizmantos. 2007. gada janvārī Amerikas Pediatru akadēmija izdeva paziņojumu, kas vēstīja, ka iespējamība, ka bērniem kādreiz būs nepieciešamas viņu pašu nabassaites asinis, bija amplitūdā 1 no 1000 līdz 1 no 200 000. Tā vietā akadēmija mudināja lielāku publisko banku pakalpojumu izmantošanu.


Pateicīgi tālredzībai
Tumšais, graudainais mājas video uzņem ķeruba bērniņu spēlējoties ēdienreizes laikā. Deviņus mēnešu vecā Hloja Levine izskatās laimīga un vesela. Bet viņas vecāki zināja, ka kaut kas nebija kārtībā. Videouzņēmumā viņa paceļ savu pudeli tikai ar kreiso roku. Hlojai dzerot, viņas labais kulaciņš ir sažņaugts cieši pie meitenes krūtīm.
„Hloja, parādi, kā tu rāpo,” viņas māte, Dženija, pierunā. Hloja nerāpo, bet tā vietā metas pāri grīdai, viņas kreisajai kājai esot saliektai meitenes priekšā. Viņas labā kāja velkas līdzi.
Pārbaudes apstiprināja, ka Hlojai ir bērnu cerebrālā trieka – iespējami pirmsdzemdību komplikācijas rezultātā. Slimība lēni bojā ķermeņa kustības un muskuļu koordināciju.
Levini, kas 2006. gadā, kad piedzima Hloja, dzīvoja Paintopā-Leiksaidā, bija izmisumā. Viņi atcerējās, ka bija saglabājuši bērna nabassaites asinis kā apdrošināšanu pret slimībām. Viņi bija dzirdēja par klīniskiem pētījumiem Djūka universitātē Ziemeļkarolīnā, kur nabassaites asinis tika izmantotas, lai ārstētu cerebrālo trieku. 2008. gada maijā Hlojai tika ievadītas viņas pašas cilmes šūnas.
Dažas dienas pēc transplantācijas sākās izmaiņas. Viņa sāka lietot jaunus vārdus, izrunāja savu iesauku, „Koko”. Viņa izmantoja savu labo pēdu, lai spēlētos ar spēļmantu. Divu nedēļu laikā stīvums meitenes labajā pusē bija izgaisis. Šodien videoieraksti un fotogrāfijas atklāj pavisam citu Hloju. Viņa noķer bumbu ar abām rokām. Viņa izmanto visas četras ekstremitātes, lai brauktu ar trīsriteni. Viņa aplaudē un paceļ abas rokas virs savas galvas. Telefonintervijā Dženija sacīja, ka pētnieki Djūkā bija „piesardzīgi” attiecībā uz Hlojas atveseļošanos, sakot, ka ir par agru, lai nospriestu, ka viņa ir izārstēta, vai lai droši zinātu, ka viņu izārstēja tieši nabassaites asinis. Levini, kas tagad dzīvo Denverā, ir pārliecināti. „Es stāstu jebkuram un visiem, kas gaida mazuli, ka tas ir kaut kas, ko vismaz jāapsver,” sacīja Dženija.
 

Vairāk par cilmes šūnām un to izmantošanas iespējām Latvijā lasi www.nabassaite.lv vai www.stradini.lv (šūnu transplantācijas centrs).

 

/REKLĀMAS PROJEKTS/
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk