Vai viegli būt tētim? Stāstu konkurss!

 17. februāris 2009 13:00 Justīne Fridrihsone, mammam.lv/tetiem.lv Konkurss  skatījumi: 5110

Kādas bija Tavas izjūtas, uzzinot, ka kļūsi tēvs? Kā Tu juties deviņu gaidību mēnešu laikā? Varbūt par topošā tēta izjūtām un kaprīzēm var pastāstīt māmiņas?



Izrādes "Tētis" publicitātes foto.


Mammam.lv/tetiem.lv izsludina konkursu Vai viegli būt tētim?! Balvā: biļetes sešiem pāriem uz humora un dzīves gudrības pilno izrādi Tētis (15. vai 17. martā), kas ir īslandiešu autora B. H. Torsona pētījums par vīrieša būtību. Par to, kā tētis bērniņa gaidīšanas laikā kļūst tikpat apaļš, cik mammīte; par to, ka nu vīrietim jādara tādas lietas, kas i sapņos nav rādījušās (piemēram, jābaro pīles parkā!); un to, kādas raizes sagādāja sieviņas kaprīzes gaidību laikā…

Savu stāstu (vēlams, ar bildītēm!) līdz 9. martam pievieno šeit vai sūtot uz adresi raksti@mammam.lv.

Konkursa laikā iesūtīto interesantāko pieredzes stāstu fragmenti, kā ir būt tētim, rītos tiks lasīti Radio Skonto ēterā!

Iedvesmai lasi fragmentus no izrādes Tētis vai arī klausies tos Radio Skonto mājaslapā www.radioskonto.lv.

SIEVIETES KAPRĪZES GRŪTNIECĪBAS LAIKĀ
Tas ir apbrīnojami — ko tikai sievietes neiekāro grūtniecības laikā.
Man tas liekas diezgan jocīgi... jo, padomājot par visiem tiem pusdienu meņū, bērnu meņū, veģetārajiem meņū...
Piemēram, mēs ieejam kafejnīcā:
„Kundze gribēs pildītu Jungle Pop, ietītu Parmas šķiņķī ar dažiem zivju pirkstiņiem un lakricas mērci. Pasniegtu kopā ar pussakošļātiem Pringls čipsiem — pārslacītiem ar etiķi.”
Bet, protams, šīs nevaldāmās apetītes iemesls ir tas, ka viņa ēd par diviem. Un bēbis vienkārši mācās veikt pasūtījumus.
Un sievietes nav vienīgās, kas uzbarojas, kamēr dzīvojas pa māju.
 Vismaz jūs to visu zaudējat pēc deviņiem mēnešiem.
Turpretī mēs paliekam tādā stāvoklī vēl stipri ilgāk.
Un tas nemaz nav nekāds brīnums, ka mēs, vīrieši, pieņemamies svarā, kamēr mūsu sievas ir stāvoklī.
Mēs vienmēr pērkam pārtiku, gatavojam ēdienus. Ēdienus, kuriem jābūt gataviem uzreiz! Tajā pašā brīdī! Un parasti, kad tu ienes istabā ēdienu, tas, ko tu saņem pretī, ir:
“Nē, man ir slikta dūša. Es gribu bumbieri.”

Pirms tu paspēj to pamanīt, tu jau izskaties pēc ziloņa.
Un neviens nekad neuzslavē mani par maniem liekajiem kilogramiem, kurus es uzbaroju šajā grūtajā manas dzīves periodā.
Bet cilvēki gaida rindā, lai tikai varētu apbrīnot manas sievas punci.
Nākamreiz, kad jūs satiekat vecākus bērna gaidībās, uzslavējiet tēvu.
Noklausīties fragmentu


KĀ MĒS IZVĒLĒJĀMIES BĒRNA VĀRDU
Nepaiet ne diena grūtniecības laikā, kad nākamie vecāki nedomā par bērna vārdu.
Tev ir jāatrod bērnam vārds, un tā tiešām ir diezgan nozīmīga lieta.
Tev baigi negribas kaut kā to sabojāt.
Es gribu pateikt to, ka tomēr ir atšķirība, vai teikt: “Sveiki, mani sauc Jānis!” vai “Sveiki, mani sauc Osama de Ādolfs!”
Tā ir tāda riskanta padarīšana.
Mani drausmīgi tracina tas, ka cilvēki ir pārliecināti, ka brīdī, kad bērns nāks pasaulē, tas vārds nāks pār viņiem kā atklāsme.
Zentas tante ieraudzīja mūsu bērnu pāris nedēļas pēc dzimšanas un teica:
“Ak kungs, šitais tak ir maziņš Jānis Jarāns un vairāk nekas.”
Nu, beidz! Neviens, kurš ir septiņas minūtes vecs, neizskatās pēc Jarāna. Ir jāpaiet daudziem gadiem, lai izskatītos pēc Jarāna.
Noklausīties fragmentu

MUMS VAIRS NAV LAIKA…
Tagad vairumā gadījumu tiek uzskatīts, ka tēva aktīva piedalīšanās bērna audzināšanā atstāj ļoti svarīgu un paliekošu pozitīvu efektu. Uz bērnu, uz pāri un uz visu sabiedrību.
Un mūs iedvesmo piedalīties.
Un mēs par to priecājamies, vai ne?
Tikai kāpēc man šķiet, ka piedzīvošu pusmūža krīzi ik reizi, kad ievedīšu savu dēlu rotaļlietu veikalā?
Un es zinu, ka neesmu tāds vienīgais.
Un tas tā kā mani nedaudz uztrauc.
Pirms mēs ar sievu kļuvām par vecākiem, mēs dzīvojām bez raizēm.
Mums bija klusie brīži.
CIENĪGIE brīži.
Mēs gājām uz kino. Uz teātri.
Lasījām grāmatas. Bez bildītēm. Atceries?
Runājām par pasauli un kosmosu. Mums bija ļoti intelektuālas sarunas.

“Vai tu zini, kāds ir mans mīļākais dzēriens?”
“Pasaki man.”
„Džins ar toniku!”
“Nopietni? Mans arī.”

Tas bija tajos laikos, kad mēs vēl varējām pabeigt savus teikumus.

Atceries to?
Un pēkšņi kādā ziemas dienā mana sieva iegrūž man ģīmī baltu plastmasas kociņu un dzīve pēkšņi pagriežas par 360 grādiem.
Pirms es paspēju samirkšķināt acis, es jau baroju pīlītes nedēļas nogalēs.
Un es neesmu fermeris!
Noklausīties fragmentu
 



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk