Marija Naumova: Gribam, lai bērni ir populāri vai laimīgi?

 29. oktobris 2009 16:00 Intervija  skatījumi: 11698

Intervija ar Mariju Naumovu top MarieN Studio piecu gadu jubilejas priekšvakarā. Svētdien Kongresu namā būs MarieN un studijas draugu koncerts. Marija ar mīļumu stāsta par bērniem, studiju, kas pa šo laiku kļuvuši par ģimeni. Runājam par to, ar ko lepojamies, ko vēlamies atraisīt mūsu bērnos, par audzināšanu caur mīlestību un to, kāpēc pašu gatavots ievārījums vienmēr garšos citādi.




Kas ir svarīgākais, kas šajā laikā ir paveikts? Par ko tev pašai ir vislielākais prieks un lepnums?
Šeit ir izveidojies tāds kā kultūras nams, uz kurieni cilvēki nāk un kur jūtas kā mājās, gan bērni, gan pasniedzēji — mēs visi. Katrs uz šejieni nāk ar to, kas mājās — redz, Agnesei (Agnese Barone) mazais suņuks līdzi. :-)
Paveikts patiesībā ir ļoti daudz, un ir tik daudz ar ko lepoties.
Liels lepnums man ir par mūsu Oksanu Ļepsku, kura dziedāja Carnegy Hall. Viņa bija viena no četriem bērniem no visas pasaules, kas bija uzaicināti šeit dziedāt.


Ziniet, mums visu gadu gribējās palaidnības darīt, bet pie jums braukt gribējās vairāk!

 

Vēl man ļoti liels prieks par puisi vārdā Vladimirs, kurš savos 17 gados mācās klasisko dziedāšanu. Tā ir drosme un izaugsme.
Pie mums mācās arī bērnunamu bērni, un, piemēram, Ivars spēlēja Krievu drāmas teātrī nopietnā lugā. Laura dzied kopā ar neredzīgo kori. Viņa uzstājās arī kopā ar Renāru Kauperu.
Vēl man prieks, ka ir vairāki gadījumi, kad bērnunamu bērni, kas pie mums darbojas vai atbrauc uz nometni, dažkārt iekrīt sirdī kādai no ģimenēm, kura nolemj bērnu paņemt aizbildniecībā, un šādi viņam tiek dāvāts būtiskākais — ģimene.
Mums bija sešpadsmitgadīgas meitenes no Valkas, kuras bija uz nometni un, nākamajā gadā atkal atbraucot, teica: „Ziniet, mums visu gadu gribējās palaidnības darīt, bet pie jums braukt gribējās vairāk.”
Ir tik daudz kā, ar ko lepojos, visu pat grūti nosaukt. Profesionālā izaugsme, protams, ir svarīga, tomēr šīs ir tās lietas, kas dod papildu nozīmi tam, ko mēs darām.
Ir tik interesanti vērot, kā meitenes, kas ir pilnīgi trakie tīņi, sāk nākt uz bērnu jogu un mainās viņu domāšana.


Pastāsti par draugiem — viņi arī māca bērniem dziedāt?
Mums ir daudz draugu. Par to liecinās arī koncerts, kas būs novembrī. Mārtiņš Freimanis, Normunds Rutulis, Jānis Stībelis, Aina Poiša — tie ir mūsu draugi. Aina jau šeit arī jūtas kā mājās. Tie, kas šeit nāca uz mēģinājumiem šovam Dziedi ar zvaigzni, atnāk un te arī paliek. Piemēram, Lienīte (Liene Šomase) — tieši tāpat ir kļuvusi par ļoti aktīvu un mīlētu ģimenes locekli un tagad ir arī pasniedzēja pie mums. Man patīk, kā viņa to dara, ar savu milzīgo optimismu un pozitīvo enerģiju. Protams, arī bērniem ļoti patīk Lienes nodarbības.
Pasniedzēju sastāvs, manuprāt, mums ir ļoti labs un pamatā nemainās. Pie mums strādā arī Baiba Berķe, līdz šim gadam darbojās arī Ilga Reizniece (Iļģi), kura nu veido savu studiju. Mūsu darbinieks bija Rihards Mailītis, šeit viņš iepazinās un vēlāk apprecējās ar Violu Abramovu, tā ka varam teikt — šī ģimene radās šeit, pie mums.

Kā radās ideja par studijas veidošanu toreiz?
Gribēju darboties ar labdarības projektiem, un tā dzima šī ideja par studiju. Pamatideja bija – visu studijas peļņu novirzīt labdarības projektiem. Diemžēl šobrīd ir ļoti grūti vispār kaut ko nopelnīt. Tikai pateicoties draugiem un atbalstītājiem, varam turpināt darboties ar labdarību.

Ir dzirdēti labi vārdi par jūsu organizētajām nometnēm. Cik bieži tās rīkojat?

Katru vasaru. Tajās kopā ar mūsu bērniem piedalās apmēram 15 bērnunamu bērni. Uz nometnēm brauc ne tikai mūsu pasniedzēji, bet arī draugi. Andris Ērglis, piemēram. Nometnēs pasniedzēji un pieaugušie ir tādi paši bērni, tikai viņiem ir uzlikta lielāka atbildība.
Nometnes ir fantastiskas. Viņi dzied, dejo, zīmē, gatavo maskas, peld, iet pārgājienos, nakšņo teltīs — nu, visu ko, tas ir notikums, ko bērni ar nepacietību gaida visu gadu. Vienreiz uztaisījām ar bērniem aborigēnu vakaru, viņi paši darināja maskas un tērpus, safotografējāmies. Vēlāk bērni gāja pie mākslinieka, kurš dzīvoja turpat blakām un uztaisīja fotogrāfijas projekciju – uzgleznoja šo fotogrāfiju, tā rotā vestibila sienu.
Divus gadus pie mums uz nometni atbrauca ugunsdzēsēji ar ļoti atraktīvu mācību stundu šovu — bērni bija sajūsmā.

Kādus labos darbiņus vēl esat paguvuši īstenot?
Vairākus gadus kopā ar Ģimenes un bērnu lietu ministriju Ziemassvētkos organizējām pasākumus audžuģimenēm. Mēs braucam ar koncertiem, dāvanām. Arī pie mums šeit Ziemassvētkos vienmēr notiek izrādes, kur spēlē paši bērni. Mums bija Šreka Ziemassvētki, Sniega karaliene, Ziemassvētki cirkā. Uz izrādēm vienmēr nāk arī maznodrošinātie, bērnunamu bērniņi, vienmēr ir dāvanas, Salavecītis un īstens Ziemassvētku prieks. Šoreiz koncertā Kongresu namā pie mums ciemosies ap 200 bērnu no bērnunamiem utt.

...šī pieredze bērniem ir svarīga, jo šeit veidojas apziņa, viņi redz, ka blakus ir bērni, kam ir grūti, un ka mēs spējam palīdzēt un dāvāt prieku.

 

Ko, tavuprāt, bērniem sniedz piedalīšanās labdarības projektos?
Bērni ļoti daudz braukā un piedalās dažādos labdarības pasākumos – tikko ar Normundu Rutuli bija bērnu slimnīcā.
Manuprāt, šī pieredze bērniem ir svarīga, jo šeit veidojas apziņa, viņi redz, ka blakus ir bērni, kam ir grūti, un ka mēs spējam palīdzēt un dāvāt prieku. Ja gribam skaistu un mīlēt spējīgu sabiedrību nākotnē, ir jāsāk strādāt ar bērniem.

Vai vairākums jūsu studijas bērnu, tavuprāt, vēlāk kļūs par mūziķiem?
Ir ļoti svarīgi, lai bērniem strādā radošā domāšana, un to vajag attīstīt un atbalstīt, nevis noteikti virzīt, lai viņi tālāk aizietu pa mūzikas ceļu. Tas nav galvenais — būs bērni, kas to vēlēsies un aizies, un tie, kas ne. Pēc savas pieredzes zinu: ja tu patiešām gribi strādāt un dzīvot uz skatuves, tad tas noteikti piepildīsies.
Svarīgi, ka viņi strādā radoši, iemācās rūpēties, atbalstīt. Tas man šķiet svarīgi, jo ar audzināšanu mums šobrīd iet traki. Skolai nav laika, vecākiem tāpat, bērni paliek datora vai TV sabiedrībā. Ja paskatās apkārt, ne tikai Latvijā, to var lieliski redzēt arī citur, piemēram, Francijā, un tā ir nopietna slimība. Tas noved pie tā, ka bērni neprot kontaktēties ar apkārtējo vidi, viņi prot sazināties tikai elektroniski — bērns var draugos, one.lv vai citur uzrakstīt līdz sīkumiem, kā jūtas, kā viņam iet utt., bet, ieejot virtuvē, viņš nespēj neko pateikt vecākiem, māsai vai draugiem, jo vienkārši neprot komunicēt. Ģimene ir aizņemta ar darbiem un problēmām, ir ļoti žēl, ka tiek slēgtas studijas, radošās skoliņas.
Šeit ir šī savstarpējā komunikācija, ģimeniskas rūpes citam par citu, un tas vien jau ir svarīgi.


Cilvēkiem šobrīd vislielākā problēma ir mīlestības trūkums. No tā ciešam mēs visi. Šeit notiek mīlestības apmaiņa.


Ir būtiski, ka mums ir uzņēmumi un cilvēki, kas mums palīdz — vienkārši ik pa laikam ieskaita kādu naudiņu. Kad ir jāsagatavo dāvaniņas, tas darbojas vieglāk un atsaucība ir lielāka. Ir viena kundze no Igaunijas, kas regulāri iebrauc, kaut uz pusstundiņu, un vienmēr atved dāvanas, reizēm pilnīgi smieklīgas lietas – lielu kasti ar pogām, maisu ar audumu atlikumiem utt., ko mēs visu lieliski izmantojam, gatavojot tērpus un dekorācijas, radošajās darbnīcās. Mums te ir bezatlikumu ražošana, nekas pāri nepaliek.

Ko esat ieplānojuši savā jubilejas koncertā 1. novembrī?
Koncerts saucas No manas bērnības. Šis būs koncerts ģimenei, kurā ikviens no mums sajūtās varēs atgriezties bērnībā.
Arī šis koncerts būs labdarības, un peļņa no pārdotajām biļetēm aizies labdarības projektam Ziemassvētkos. Koncerta skatītāju rindās noteikti būs ap 200 bērniņu no dažādiem Latvijas bērnunamiem.

Šobrīd skatītākais TV šovs ir Dziedošās ģimenes. Vai, tavuprāt, šāda pieredze bērniem ir pozitīvi vērtējama?
Šis, manuprāt, ir ļoti sirsnīgs un šai krīzes laikā ļoti nepieciešams projekts. Pati neskatos Latvijas telekanālus (Francijā tos nerāda ), bet man ir žēl, ka divi labi un pozitīvi šovi (Koru kari un Dziedošās ģimenes) tiek raidīti vienā laikā (tas ir tāds Latvijas piegājiens ). Bērniem, domāju, šī ir laba pieredze, es to vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Visi runā par krīzi, problēmām. Kā tev izdodas saglabāt pozitīvo optimismu?
Man žēl, ka vecāki ir ļoti neaktīvi, ļoti maz iesaistās un palīdz. Protams, ka tagad visi ir aizņemti ar to, kā nopelnīt kādu kapeiciņu. Mēs strādājam, cik ir mūsu spēkos, bieži pirms koncertiem un izrādēm neguļam naktis un gatavojamies, šujam tērpus, taisām dekorācijas.
Tā ir mūsu kopējā domāšana un tāda kā patērētāja attieksme – ieeju veikalā un nopērku, saņemu visu gatavu un pašam nekas nav jāiegulda un jādara. Kā ar to strādāt, nezinu.
Tagad visur dzirdam: krīze, viss ir slikti. Manuprāt, sliktais un labais, ko šī situācija mums ir atnesusi, ir puse uz pusi. Negatīvo saskatīt ir daudz vieglāk, visapkārt tas tiek uzsvērts, un pozitīvo bieži pat nepamanām.


Manuprāt, galvenais mūsu, vecāku uzdevums ir ielikt pamatus, iemācīt domāt, pieņemt lēmumus un mīlēt — pārējo viņi izdarīs paši.

Arī bērniem bieži ir fantāzijas trūkums, jo viss ir gatavs. Ja atceramies savu bērnību, mēs paši domājām, visu ko taisījām, un šādi attīstījās radošā domāšana. Ir krieviem teiciens: „Nabadzība ir izdomas bagāta.”
Tikko atgriezos no Indijas. Mēs zinām, kāda tur ir nabadzība, bet tas, kas vienmēr tur pārsteidz, — ka pie vispārējās netīrības, kas ir visapkārt, skolas formas vienmēr ir tīras, puišiem bikses kārtīgi izbuktētas, krekls, varbūt vienīgais, bet tīri balts un izgludināts, un ka bērni ir laimīgi, smaida, katrs, garām skrienot, ar tevi sasveicinās. Neredzēju nevienu raudošu bērnu. Tas liek aizdomāties un uzdot sev jautājumu – kādu gribi redzēt savu bērnu?

Cik daudz šeit nosaka talants, cik darbs?
90% ir darbs, 10% talants. Talants bez darba nav nekas. Absolūtie ģēniji dabā ir ļoti reti, un arī tad gandrīz vienmēr nāk komplektā kas negatīvs — narkotikas, alkoholisms, šizofrēnija utt.
Ar darbu var sasniegt ļoti, ļoti daudz.

Kā ar pirmsuzstāšanās satraukumu tiek galā vismazākie?
Bērni ir dažādi. Bieži ir tā, ka mazais raud pirms koncerta, kad mamma iet projām, bet koncertu pēc tam nodzied ļoti labi. Viņiem viss ir patiesi — ja viņš raud, viņš raud pa īstam. Ja kaut kas nesanāk, tas arī ir tik mīļi. Ja mazais to kniksīti ne tā uztaisa, mums tas nes prieku. Nelaime tā, ka ar gadiem aizvien vairāk zaudējam dabiskumu, aizvien svarīgāk šķiet tas, kā mēs izskatāmies, ko citi domā. Mums gribas izskatīties skaisti visu laiku, un tad zūd dabiskais skaistums.
Protams, var strādāt ļoti profesionāli un likt kā primāro dzīt bērnu kā zirgu — lai tikai strādā un mācās, vien jautājums – vai bērns jūtas laimīgs? Zinu bērnus, kuri kopš mazotnes tikai mācījušies un strādājuši, un vēl vēcāki stingri skatījās, lai viņi tikai mācās, un tad vienā brīdī ir tukšums. Jo viņi neko no dzīves, izņemot klavieres, dejošanu, sportu utt., nav redzējuši. Bet acīs tukšums, viņš jūtas nelaimīgs un nesaprot, kāpēc.


Zinu bērnus, kuri kopš mazotnes tikai mācījušies un strādājuši, un tad vienā brīdī ir tukšums. Jo viņi neko no dzīves, izņemot klavieres, dejošanu utt., nav redzējuši.



Tas ir koks ar diviem galiem. Protams, ir brīdis, kad disciplīna ir svarīga. Jautājums – kāds šim mazajam cilvēkam ir raksturs, vai piespiežot viņu nesalauzīsim? Vecākiem bieži gribas, lai bērns ir uz skatuves, ir populārs. Jautājums, ko mēs gribam no saviem bērniem? Lai viņi ir populāri vai lai ir vienkārši laimīgi un mīlēti?
Svarīgi, lai bērnam ir izvēle. Tas, ko varam izdarīt, ir ielikt pamatus — ja tie būs, viņš savu ceļu atradīs. Ja viņam būs vēlēšanās, viņš strādās un darīs to no sirds. Par olimpisko čempionu vai ļoti labu mūziķi var kļūt arī vēlāk — ja būs vēlēšanās, tas viss ir pa spēkam. Ir tik daudz piemēru pasaules vēsturē, kas to apstiprina.
Tāpēc, manuprāt, galvenais mūsu, vecāku uzdevums ir ielikt pamatus, iemācīt domāt, pieņemt lēmumus un mīlēt — pārējo viņi izdarīs paši.

Ir sajūta, ka tava diena ir garāka nekā 24 stundas. Tu esi Francijā, Indijā, Rīgā, visur. Kā tu to visu pagūsti?
Pēdējos gados ir sajūta, ka cilvēki aizvien vairāk skrien pāri, neiedziļinās, aizbildinoties ar laika trūkumu un ikdienas spraigo ritmu. Nevaram pietiekami daudz uzmanības veltīt bērniem, jo jāiztīra taču māja, jāsakārto mantas, jāizdara visādas lietas, kas paņem laiku. Ko teiktu mūsu vecāki, kuriem nebija trauku mazgājamo mašīnu, veļas mašīnu, interneta, tomēr viņi visu paguva. Jautājums – kā? Varbūt laika trūkums ir mūsu galvā?
Mans uzskats ir, ka cilvēks var pagūt ļoti daudz un — jo vairāk dara, jo vairāk paspēj.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk