Kāpēc mēs mīlam, un kāpēc mīl mūs?

 17. septembris 2017 10:10 mammamuntetiem.lv Emuāri  skatījumi: 9042

Kāda portālā reģistrētā mamma mums jautā: „Tāpat vien mēs mīlam tikai Dievu, mazus bērnus un savus vecākus. Kāpēc mēs mīlam cilvēkus, ar ko dzīvojam kopā, guļam vienā gultā, audzinām kopējos bērnus?” Un patiešām reizēm gribas par šo jautājumu padomāt un parunāt.



Foto: Shutterstock.com


 
 
Attiecību konsultants un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs. 
 
 
Mīlestība pret Dievu
Runājot par mīlestību, var zīmēt šādu shēmu — pirmā ir mīlestība pašam pret sevi, un tikai tad ir mīlestība pret visiem pārējiem: partneri, bērniem, vecākiem, Dievu, draugiem, dabu, visu citu, kas ir apkārt. Bet primārā ir mīlestība pret sevi. Ja cilvēks nemīl sevi, viņam nav spēka mīlēt jebko citu. Reliģija propagandē citādu uzskatu — ja tu mīli Dievu, visi, arī Dievs, mīlēs tevi. Bet — nekā tamlīdzīga! Ja tu nemīli sevi, tev nav spēka mīlēt Dievu. Tikai tad, kad cilvēks sāk mīlēt sevi, viņam pietiek spēka un resursu, lai mīlētu citus. Tikai tad jebkuras attiecības veidojas kā brīvu cilvēku attiecības. Ir jāuzdod jautājums: ko reliģijā Dievs tev liek darīt — būt brīvam cilvēkam vai būt pazemīgam un rāpot? Diemžēl cilvēks Dieva pielūgšanas sistēmu izvēlas, izejot no savas garīgās brīvības pakāpes. Cilvēks it kā nonāk slazdā, jo viņš nemīl pats sevi, viņam nemaz netiek piedāvāta ideja, ka tev vispirms jāmīl sevi.


Mīlestība pret vecākiem
Mīlot vecākus, mēs parakstāmies zem viņu izvirzītajiem nosacījumiem. Esot bērnam, mums ir svarīgi, ka vecāki mūs mīl. Tas ir liels pārdzīvojums, ja bērns konstatē pretējo. Jā, gadās arī tā. Tas ir liels mīts, ka vecāki vienmēr mīl savus bērnus. Vienu daļu bērnu — jā, un tie ir laimīgi. Bet daļu ne, un tiem parasti to ir grūti pieņemt, bet, ja viņi spēj šo realitāti pieņemt, viņi spēj mīlēt arī sevi. Agrākos laikos vecāku mīlestība bija ļoti būtiska, lai izdzīvotu. Mūsdienās ir dažādi sociālie faktori (ārsti, bērnus reģistrējošas iestādes, bāriņtiesas, sociālie dienesti), kas iejaucas un seko līdzi tam, kas notiek ar bērnu. Mēs dzīvojam tiesiskā sabiedrības sistēmā, kas prasa atbildību par bērnu. Bet pieprasīt mīlestību nav iespējams. Tomēr par to, ka vecāki mūs nav mīlējuši, nevar čīkstēt visu mūžu. Tas jāpieņem, un ar to ir jāsamierinās. Vecāki mūs nav mīlējuši nevis mūsu dēļ. Iemesls ir meklējams viņos — viņu nepiepildītajos sapņos, neveiksmīgajās attiecībās, pašu bērnībā.
 
Bērnus patiešām mēs mīlam bez iemesla. Tikai tāpēc, ka viņi ir.

Vecāki un Dievs
Salīdzinot mīlestību pret Dievu un vecākiem, ir tā, ka vecāki nereti ir Dieva analogs. Tiem, kam nav īstu attiecību ar tēvu vai māti, baznīca sevi piedāvā kā lielā tēva un lielās mātes tēlu. Ja tā var teikt — piedāvā vecāku pakalpojumu. Māte baznīca, mātes baznīcas klēpis. Lūgšana Mūsu tēvs debesīs ir vēršanās pie tēva. Līdz ar to tas viss kļūst par reliģisku mārketingu. Tiek piedāvāta ideja, kuras dēļ reliģija iegūst resursus jeb ticīgos, kas enerģētiski baro baznīcu. Faktiski tiek savākti cilvēki, kuriem trūkst viena vai abu vecāku mīlestības. Ne velti baznīcas ieejas velve ir līdzīga sievietes iegurņa kaulam, kas rada klēpī atgriešanās sajūtu. Atgriešanās sajūtu klēpī, kur ir silti, mīksti un droši.


Mīlestība pret partneri
Mīļoto mēs mīlam tāpēc, ka viņš kaut kādā veidā atspoguļo mūs pašus. Tajā brīdī, kad tu pilnībā esi pieņēmis sevi, tev kļūst viegli mīlēt otru cilvēku tādu, kāds  ir viņš. Mīlestība ir kā svece, kas izstaro gaismu, kuras pietiek visiem. Un neviens netiek apdalīts. Kas notiek, ja es otru vairs nemīlu? Vai es nemīlu sevi? Ja es visu mūžu strādāšu ar sevi un sevi mīlēšu, vai tas nozīmē, ka mīlēšu arī to otru? Jā, ja mīlēsi sevi, tev pietiks emocionālo resursu, ko dot otram cilvēkam, jo patiesa sevis mīlēšana ir milzīgs resursu avots. Ja mīli sevi, nenozīmē, ka mīlēsi visus pasaules vīriešus vai sievietes, bet tam, ko iemīlēsi, tev pietiks spēka. Ja arī ar laiku noplaks kaisles jūtas, paliks citas, kas arī ir ļoti īpašas. Tās var būt mierīgākas un piezemētākas, bet tajā pašā laikā bezgala siltas. Cilvēki savstarpēji no šādām jūtām iegūst daudz, jo tās izstaro milzīgu labvēlību. Ja tu dosi no sirds, otrs būs gatavs dot pretī. Tā būs savstarpēja apmaiņa. Un tajā pašā laikā tikai tad, kad tev ir, ko dot, tu spēj arī pieņemt.
Jā, mīļoto mēs mīlam tāpēc, ka viņš kaut kādā veidā atspoguļo mūs pašus. Ko teikt tiem, kas saka — es savā partnerī mīlu kārtības mīlestību, pedantismu, bet pats tāds neesmu. It kā liekas, ka te nav lūkošanās spogulī. To, kā man trūkst, es it kā ieraugu otrā. Un te nerodas pretruna. Šim nekārtīgajam arī patīk sakārtotība, tikai otrs to spēj labāk realizēt. Attiecību veidošana ir kā karodziņu šūdināšana. Lai atrastu savu partneri, tev jāuzšuj karodziņš, un tas jāpaceļ augšā, lai visi redz, kādas ir tavas vērtības. Un vērtības taču pievelkas.
 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk